Afo­ris­mi par dzim­te­ni

Izlasi!

Mī­les­tī­ba pret dzim­te­ni sā­kas ar ģi­me­ni.

(F. Bē­kons)

Aug­stā­kais un skais­tā­kais, kas pie­mīt cil­vē­ka da­bai, ir mī­les­tī­ba pret dzim­to ze­mi, brī­vī­bas un ne­at­ka­rī­bas ap­zi­ņa tās li­ku­mu aiz­sar­dzī­bā.

(Gē­te)

Kas, pa­me­tis Tēv­ze­mi, spēj aiz­bēgt pats no se­vis?

(Ho­rā­cijs)

Ap­kau­not sa­vu dzim­te­ni ir tas pats, kas to no­dot.

(Vik­tors Igo)

Lai dzim­te­ne ir mā­te vi­siem pil­so­ņiem, lai priekš­ro­cī­bas, ku­ras vi­ņi bau­da sa­vā dzim­te­nē, lik­tu to aug­stu vēr­tēt, lai val­dī­ba at­vē­lē­tu tiem sa­vu vie­tu sa­bied­rī­bas pār­val­dē pie­tie­ka­mu, lai vi­ņi sa­jus­tu, ka at­ro­das sa­vās mā­jās, un lai li­ku­mi vi­ņu acīs bū­tu ti­kai ko­pē­jās brī­vī­bas no­dro­ši­nā­jums.

(Ru­so)

Ir jā­dzī­vo ar šā­du pār­lie­cī­bu: ne­es­mu pie­dzi­mis vie­nam kak­tam - ma­na dzim­te­ne ir vi­sa pa­sau­le.

(Se­ne­ka)

Bez pa­tie­sas mī­les­tī­bas pret cil­vē­ci nav pa­tie­sas mī­les­tī­bas pret sa­vu dzim­te­ni.

(Franss)

Dzim­te­ni mīl ne­vis tā­pēc, ka tā ir va­re­na, bet gan tā­pēc, ka tā ir dzim­te­ne.

(Se­ne­ka)

Es, pro­tams, ne­ie­re­dzu sa­vu dzim­te­ni no gal­vas līdz kā­jām, bet ma­nī ro­das sa­pī­kums, ja to pa­šu, ko es, iz­jūt arī ār­zem­nieks.

(Puš­kins)

Vi­si ne­var būt vie­nā­di ba­gā­ti. Vi­si var būt vie­nā­di, kad pa lo­gu vē­ro sau­lai­nu die­nu. Val­stī ir sta­bi­la kār­tī­ba, ja vi­si do­mā par kā­du Die­va at­stā­tu mīk­lu, ne­vis skai­ta nau­du cits ci­ta ka­ba­tā.

(Ju­ris Ru­be­nis)

Mans pat­rio­tisms nav no­slēg­ša­nās no­teik­tas nā­ci­jas ie­tva­ros; tas ir vis­ap­tve­rošs, un es­mu ga­tavs no­rai­dīt tā­du pat­rio­tis­mu, kas pa­ma­to vie­nas nā­ci­jas lab­klā­jī­bu uz ci­tu eks­plu­a­tā­ci­jas rē­ķi­na. Es uz­ska­tu, ka pat­rio­tis­mam nav jē­gas, ja tas vien­mēr, jeb­ku­rā ga­dī­ju­mā bez iz­ņē­mu­ma ne­tie­cas pēc vi­sas cil­vē­ces la­bu­ma.

(Gan­dijs)