Latvijas simtgadei noada simts cimdu pāru

NO GRĀMATĀM UN DZĪVES. Adītājas rakstus noskatījušas gan grāmatās, gan no vecmāmiņām mantotos cimdos © Publicitātes foto

Ances kultūras namā Ances pagastā Ventspils novadā šodien atklāj cimdu izstādi, kurā būs apskatāmi 100 rokas ietērpu pāru. Krāšņie cimdu pāri tapuši šīs vasaras laikā, kad sabiedriskais centrs Ances muiža atklāja Cimdu adīšanas skolu 100 cimdu pāri Latvijas simtgadei.

Ances muižas pārvaldniece Līga Grīnberga stāsta, ka čaklās adītājas sāka pulcēties jūnijā, reizi nedēļā vienojoties kopīgā darbā.

12 no viņām bija rokdarbu kopas Paukers dalībnieces, kurām pievienojās vēl četras adītājas, tātad 100 cimdu pāru uzadījušas 16 ancenieces. «Cimdi latviešiem vienmēr bijusi īpaša lieta, to adīšana latvietēm ir gēnos, tādēļ, domājot, kā iesaistīties Latvijas simtgades sagaidīšanā, izvēlējāmies adīt tieši cimdus. Esam izmantojušas dažādus rakstus - gan grāmatās noskatītus, gan no senčiem mantotus, kas atklājās, izārdot kādu vecu cimdu pāri, gan arī pašu rokdarbnieču veidotus musturus. Mūsu cimdos parādās dažādu novadu motīvi, arī Ancē radušies raksti,» cimdu stāstu Neatkarīgajai izstāsta Līga Grīnberga. 100 cimdu pāri Latvijas simtgadei tika atbalstīts Ventspils novada pašvaldības kultūras projektu konkursā.

Vieni no pirmajiem Ancē tapušos cimdus varēs novērtēt Latvijas valsts proklamēšanas dienai veltītā svinīgā pasākuma dalībnieki, kuri pagastā no visa novada pulcēsies 18. novembrī. Šajā dienā Ventspils novada domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks pasniegs goda, atzinības un pateicības rakstus.

Publicitātes foto

Ances adītājām katrai savs stāsts par cimdu adīšanu. Adītāja Līga stāsta: «Uz jautājumu - kāpēc tu adi? - esmu dzirdējusi visdažādākās atbildes. Adīšana kā meditācija, hobijs, arī mana mamma un vecmāmiņa adīja, es bez adīšanas nevaru iztikt ne dienu. Cik atšķirīgas ir adītājas, tik atšķirīgas ir arī atbildes. Mūsu cimdu adīšanas skolas mazākajai dalībniecei Elziņai ir tikai trīs gadi, bet pret rokdarbu darināšanu viņa attiecas ar savam vecumam pavisam neraksturīgu nopietnību. Un mazie pirkstiņi droši zina, kas darāms ar dzijas pavedienu un adatām. Vēl tikai pavisam nedaudz, un valdziņi veidosies gludi un akurāti, jo omes Agitas drošais plecs ir pavisam tuvu, arī vecā ome Anna vienmēr gatava sniegt padomu. Tā veidojas adītāju dinastijas. Un gandrīz droši var teikt - tos, kas sākuši adīt, tos adīšana vaļā nelaiž. Tas ir uz mūžu.».