Ieskaties: Mazi knifiņi, kas palīdzēs uzlabot veselību

© Pixabay

Ja tev ir kāds brīvs brī­tiņš – pa­da­ri kaut ko sa­vas ve­se­lī­bas la­bā. Ne vien­mēr tam va­ja­dzī­gas mil­zu pū­les un liels lī­dzek­ļu ie­gul­dī­jums. Die­niš­ķās rū­pes par sa­vu or­ga­nis­mu vis­bie­žāk sa­stāv no dau­dziem ma­ziem dar­bi­ņiem.

Ne vis­i šeit ap­rak­stī­tie pa­ņē­mie­ni ir pie­mē­ro­ti pil­nī­gi vis­iem, un ne­kā­dā ga­dī­ju­mā ne­va­ja­dzē­tu pie­ļaut paš­dar­bī­bu, ja cil­vē­kam ir kā­da hro­nis­ka kai­te, bet tas, ku­ram no­piet­nu ve­se­lī­bas pro­blē­mu nav, var šos ie­tei­ku­mus iz­mē­ģi­nāt - ja nu dar­bo­jas? Da­ži pa­do­mi, ie­spē­jams, būs kaut kur dzir­dē­ti, ci­ti šķi­tīs ne­pa­ras­ti vai pat pil­nī­gi pre­tē­ji līdz šim dzir­dē­ta­jiem.

  • Zo­bu ve­se­lī­bai: ne­stei­dzies tū­līt tī­rīt, ja esi dzē­ris ka­fi­ju, tē­ju, ci­tu skā­bu dzē­rie­nu vai ēdis pro­duk­tus, kas ba­gā­ti ar skā­bēm. Var mu­ti iz­ska­lot ar ūde­ni, pēc tam ie­tei­cams uz­gai­dīt 20 mi­nū­tes un ti­kai pēc tam ķer­ties pie zo­bu su­kas. Skāb­ju ie­dar­bī­bā zo­bu emal­ja tiek mīk­sti­nā­ta un tī­rī­ša­na to var sa­bo­jāt. Kad 20 mi­nū­tes pa­gā­ju­šas, zo­bus vis­pirms tī­ra ar ļo­ti mīk­stu, sau­su zo­bu su­ku, bez pas­tas. Pēc tam zo­bus kā pa­ras­ti iz­tī­ra ar sa­mit­ri­nā­tu zo­bu su­ku un pas­tu. Tiek ap­gal­vots, ka, re­gu­lā­ri šā­di rī­ko­jo­ties, ie­spē­jams par 60% sa­ma­zi­nāt zob­ak­mens vei­do­ša­nos un par 50% - sma­ga­nu asi­ņo­ša­nas ris­ku.
  • Sma­dze­ņu dar­bī­bas uz­la­bo­ša­nai: gre­mo koš­ļā­ja­mo gu­mi­ju. Ja vien eti­ķe­tes nor­mas kon­krē­ta­jā si­tu­āci­jā to pie­ļauj, gu­mi­jas koš­ļā­ša­na nav pe­ļa­ma no­dar­be. Dī­vai­nā kār­tā tā sti­mu­lē sma­dze­ņu dar­bī­bu. Pē­tī­ju­mā, kur cil­vē­kiem bi­ja jā­ri­si­na da­žā­di prā­ta uz­de­vu­mi, at­klā­jās, ka tie, ku­ri do­mā­jot koš­ļā gu­mi­ju, bi­ja vē­rī­gā­ki, la­bāk spē­ja kon­cen­trē­ties un vi­ņu re­ak­ci­ja bi­ja ātr­āka un vēl pie­au­ga, ne­rau­go­ties uz to, ka uz­de­vu­mu sa­rež­ģī­tī­bas pa­kā­pe vi­su lai­ku ti­ka pa­aug­sti­nā­ta. Jau se­nāk ame­ri­kā­ņu sko­lo­tā­ji bi­ja ie­vē­ro­ju­ši, ka sko­lās, kur bēr­niem rak­stis­ko ek­sā­me­nu lai­kā bi­ja at­ļauts koš­ļāt gu­mi­ju, re­zul­tā­ti iz­rā­dī­jās la­bā­ki ne­kā ta­jās, kur koš­ļe­nes gre­mo­ša­nu uz­ska­tī­ja par ne­cie­ņas iz­paus­mi pret sva­rī­go pār­bau­dī­ju­mu. Un ja pie­de­vām vēl iz­vē­las koš­ļā­ja­mo gu­mi­ju bez cu­ku­ra, tad zi­nāms la­bums tiek arī mu­tes do­bu­ma ve­se­lī­bai.
  • Kau­lu ve­se­lī­bai: ja lie­to sā­li, uz­dzer pie­nu. Zi­nāms, ka sāls vei­ci­na kal­ci­ja iz­va­dī­ša­nu no ķer­me­ņa. Il­gā­kā pē­tī­ju­mā, ku­rā pie­da­lī­jās sie­vie­tes, ti­ka pie­rā­dīts, ka, die­nā uz­ņe­mot vie­nu lie­ku mi­li­gra­mu sāls, kau­lu zu­dums pa­lie­li­nās par vie­nu pro­cen­tu ga­dā, ja vien ne­tiek spe­ci­āli do­māts par zau­dē­tā kal­ci­ja kom­pen­sē­ša­nu, uz­ņe­mot to ar uz­tu­ru. Pē­dē­jā lai­kā me­di­ķi se­ci­na, ka gan­drīz vis­iem cil­vē­kiem sāls pa­tē­riņš ir lie­lāks par ie­tei­ca­mo. Jā­cen­šas to mērķ­tie­cī­gi ie­ro­be­žot, jo sāls no­da­ra pār­i sir­dij, asins­va­diem, nie­rēm u.c. Bet, rū­pē­jo­ties par kau­lu ve­se­lī­bu, jau kopš jau­nī­bas ie­tei­cams lie­tot daudz pie­na pro­duk­tu ar ze­mu tau­ku sa­tu­ru, jo se­viš­ķi, ja esat sāls cie­nī­tā­ji. Glā­zes iz­tuk­šo­ša­nai daudz lai­ka nav va­ja­dzīgs.
  • Krū­šu ve­se­lī­bai: ap­gūs­ti paš­pār­bau­di. Sie­vie­tēm bie­ži at­gā­di­na, ka ik mē­ne­si re­gu­lā­ri jā­veic krū­šu paš­pār­bau­de, bet dau­dzas to­mēr to ne­prot. Ie­tei­cams iz­man­tot in­ter­ne­ta snieg­tās ie­spē­jas un uz­mek­lēt video ma­te­ri­ālus, kur tas pa­rā­dīts. Kad paš­pār­bau­de ir ap­gū­ta, tā ne­pra­sa vai­rāk par pie­cām mi­nū­tēm mē­ne­sī.
  • Stre­sa ma­zi­nā­ša­nai: pie­zva­ni kā­dam mī­ļam cil­vē­kam. Dzī­vē ne­trūkst si­tu­āci­ju, kad tu­vie cil­vē­ki ne­var būt klāt un at­bal­stīt, sniegt mie­ri­nā­ju­mu. Ta­ču mo­bi­lais tāl­ru­nis ir pa ro­kai, un, iz­rā­dās, arī pie­cu mi­nū­šu ga­ra tele­fon­sa­ru­na spēj dot vai­rāk, ne­kā va­rē­tu do­māt. Vis­kon­si­nas uni­ver­si­tā­tes līdz­strād­nie­ki pē­tī­ju­mā ie­sais­tī­ja 7-12 ga­dus ve­cas mei­te­nes, ku­rām bi­ja jā­ru­nā pub­li­kas priekš­ā - šī si­tu­āci­ja ra­dī­ja stre­su un vei­ci­nā­ja stre­sa hor­mo­na kor­ti­zo­la lī­me­ņa cel­ša­nos. At­šķi­rī­ba bi­ja vie­nī­gi tā, ka da­ļai mei­te­ņu līdz­ās at­ra­dās mā­tes, ku­ras va­rē­ja vi­ņas ap­skaut, bet ci­tas sa­ru­nā­jās ar mam­mām pa tele­fo­nu. Stre­sa hor­mo­nu lī­me­nis abās gru­pās kri­tās vie­nā­di.
  • Mus­ku­ļu ve­se­lī­bai: pirms fi­zis­kas slo­dzes ne­ig­no­rē ie­sil­dī­ša­nos. Vai tu skrien, vin­gro, krauj mal­ku vai esi no­lē­mis ķer­ties pie ve­co krū­mu un ko­ku iz­cir­ša­nas dār­zā, vis­pirms ir va­ja­dzī­ga zi­nā­ma ie­sil­dī­ša­nās. Ie­sā­cē­ju ti­pis­ka kļū­da, no­dar­bo­jo­ties ar fi­zis­kām ak­ti­vi­tā­tēm, ir tā, ka vi­ņi ie­sil­dī­ša­nos ig­no­rē, uz­ska­tot to par lie­ku lai­ka tē­ri­ņu. Ta­ču ru­na ir ti­kai par ne­dau­dzām mi­nū­tēm. Pirms slo­dzes ne­pie­cie­šams veikt ie­sil­dī­ša­nās vin­gri­nā­ju­mus, kā­dus sa­vu­laik mā­cī­ja sko­lā spor­ta stun­dās. Var vien­kār­ši pa­stai­gāt, pār­mai­ņus iz­vē­lo­ties ga­rā­kus lē­nā­kus un īsā­kus ātr­ākus pos­mus. To da­rot, vē­zē ro­kas krū­šu augs­tu­mā, lai vei­ci­nā­tu ap­asi­ņo­ša­nu. Sa­jū­tot pirm­ās svī­ša­nas pa­zī­mes, var uz­sākt ie­ce­rē­to fi­zis­ko no­dar­bi. Stiep­ša­nās vin­gro­ju­mus var veikt tad, kad mus­ku­ļi ir tam ga­ta­vi un lo­cī­ta­vas - la­bi ie­eļ­ļo­ju­šās un lo­ka­nas, tad da­žā­du trau­mu risks ir ma­zāks.
  • Di­abē­ta pro­fi­lak­sei: ja ēd rī­sus, tad ne­vis bal­tos, bet brū­nos. Šis ir viens no laik­ie­til­pī­gā­ka­jiem ie­tei­ku­miem, jo brū­nie rī­si pa­ras­ti vā­rās pus­stun­du vai il­gāk. Brū­nie rī­si pie mums ir dār­gā­ki ne­kā bal­tie, ta­ču re­zul­tāts ir tā vērts. ASV veik­tais pē­tī­jums, ku­rā ap­se­kots ap 200 000 cil­vē­ku, no­skaid­ro­jis, ka tiem, ku­ri ne­dē­ļā ap­ēd pie­cas vai vai­rā­kas por­ci­jas bal­to rī­su, ir par 17% lie­lāks di­abē­ta at­tīs­tī­bas risks ne­kā tiem, ku­ri ēd ma­zāk par vie­nu por­ci­ju bal­to rī­su mē­ne­sī. Sa­vu­kārt tiem, ku­ri ne­dē­ļā ap­ēd 2-3 por­ci­jas brū­no rī­su, di­abē­ta at­tīs­tī­bas risks ir par 11% ma­zāks ne­kā tiem, ku­ri brū­nos rī­sus ēd rei­zi mē­ne­sī vai re­tāk. Tas nav vie­nī­gais, bet viens no dau­dza­jiem dar­bi­ņiem, lai pa­sar­gā­tu se­vi no di­abē­ta at­tīs­tī­bas.
  • Sva­ra nor­ma­li­zē­ša­nai: kat­ra ku­mo­sa sa­koš­ļā­ša­nai at­vē­li 20 se­kun­des. Do­ma par to, ka ēdiens ir kār­tī­gi jā­sa­gre­mo, nav jaun­a. Liels tās po­pu­la­ri­zē­tājs bi­ja ame­ri­kā­ņu ve­se­lī­gās ēša­nas en­tu­zi­asts Ho­rass Fle­čers (1849-1919), tau­tā ie­saukts par Lie­lo Koš­ļā­tā­ju. Viņš uz­ska­tī­ja, ka ik­viens ku­moss jā­koš­ļā 32 rei­zes, un šo dar­bī­bu no­sau­ca par fle­če­rē­ša­nu. Ar tās pa­lī­dzī­bu viņš so­lī­ja no­žē­lo­ja­mu rī­mu pār­vērst smal­kā gard­ēdī. Fle­čers, ie­spē­jams, ne­daudz pār­spī­lē­ja, lik­dams koš­ļāt arī šķid­ru­mus, bet ne­var no­liegt, ka ļo­ti dau­dziem mūs­die­nu cil­vē­kiem jā­mā­cās ēst lē­nāk. Ātr­a ēdie­na ap­rī­ša­na div­kār­šo iz­re­dzes uz lie­ko sva­ru un ap­tau­ko­ša­nos, tā­du pa­šu efek­tu dod arī pie­ēša­nās līdz ūkai. Ja cil­vēks ēd gan ātr­i, gan daudz, tas pat par 220% pa­lie­li­na vi­ņa iz­re­dzes ie­dzī­vo­ties lie­ka­jā sva­rā.
  • Sirds rit­ma trau­cē­ju­mu pro­fi­lak­sei: ne­at­sa­kies no sa­vas ka­fi­jas. Lai gan pa­stāv uz­skats, ka dzert ka­fi­ju no­zī­mē ben­dēt sir­di, pē­dē­jā lai­kā at­klā­ta arī ka­fi­jas po­zi­tī­vā ie­dar­bī­ba. Ilg­lai­cī­gā pē­tī­ju­mā, ku­rā ie­sais­tī­ti 130 000 cil­vē­ku 18-90 ga­du ve­cu­mā, no­skaid­ro­jies, ka tiem, ku­ri die­nā iz­dzer četr­as vai vai­rā­kas ta­sī­tes ka­fi­jas, sirds rit­ma trau­cē­ju­mu risks sa­ma­zi­nās ap­tu­ve­ni par 18%. Sa­vā zi­ņā var teikt - ka­fi­ja tre­nē sir­di.
  • La­bā­kai gre­mo­ša­nai: lie­to asos sar­ka­nos pi­pa­rus. Tiek lēsts, ka te­ju kat­ram ot­ra­jam cil­vē­kam kuņ­ģī at­ro­da­mas he­li­ko­bak­tē­ri­jas, kas var iz­rai­sīt kuņ­ģa čū­lu. Uz­tur­zi­nāt­nie­ki iz­pē­tī­ju­ši, ka viens no vei­diem, kā to no­vērst, ir či­li pi­pa­ru re­gu­lā­ra ie­kļau­ša­na uz­tu­rā. Tie sa­tur vie­lu, ko sauc par kap­sai­cī­nu, kas spēj iz­nī­ci­nāt kuņ­ģī no­nā­ku­šās bak­tē­ri­jas, vei­ci­na kuņ­ģa sek­rē­ci­ju un sti­mu­lē gļot­ādu ra­žot gļo­tas, kas to pa­sar­gā. Sa­vu­kārt cil­vē­kiem, ku­riem jau ir kuņ­ģa čū­la, či­li pi­pa­rus ne­va­ja­dzē­tu lie­tot.

Svarīgākais