Frāzes, ko labāk neteikt bērniem, tās var nodarīt lie­lā­ku vai ma­zā­ku pos­tu

© F64

Da­žas frā­zes ve­cā­ku lek­si­kā ir ļo­ti no­tu­rī­gas, sa­cī­tas jau gad­sim­tiem il­gi un kat­rā pa­au­dzē no­da­rī­ju­šas lie­lā­ku vai ma­zā­ku pos­tu. Mēs rei­zēm ne­maz ne­pa­ma­nām, cik vieg­li tās nāk pār lū­pām. NRA pie­vēr­sa uz­ma­nī­bu šā­diem ti­pis­kiem iz­tei­cie­niem. Kā­pēc no tiem va­ja­dzē­tu at­tu­rē­ties – ko­men­tē psiho­lo­ģe Za­ne Si­li­ņa.

«Tev ne­kas ne­sa­nāk - dod, es pa­ti(-s) iz­da­rī­šu...»

Tā ve­cā­ki mēdz teikt, kad bērns ne­tiek ga­lā ar ģēr­bša­nos, ap­avu auk­li­ņu sa­sie­ša­nu un tam­lī­dzī­gām lie­tām, īpa­ši tad, ja jā­stei­dzas.

Bēr­nam šī frā­ze va­rē­tu no­zī­mēt: tu esi bez­pa­lī­dzīgs un ne­mā­ku­līgs. Ja bēr­nī­bā tā bie­ži jā­dzird, tad cil­vēks pa­tie­šām var iz­augt ne­mā­ku­līgs un ne­uz­ņē­mīgs, ar paš­vēr­tē­ju­ma pro­blē­mām un var pī­ties mā­tes brun­čos vi­su at­li­ku­šo dzī­vi, tā arī ne­kļūs­tot par pat­stā­vī­gu vī­rie­ti vai sie­vie­ti.

Ve­cā­kiem jā­iz­rā­da ie­jū­tī­ba, jā­būt tak­tis­kiem un to­mēr jā­ro­si­na, lai bērns pats da­ra dar­bi­ņus, kas at­bilst vi­ņa ve­cu­mam, jo kā gan ci­tā­di viņš tos ap­gūs. Dažs mā­cās ātr­āk, dažs lē­nāk. Vis­muļ­ķī­gā­kais bū­tu bār­ties, pa­nākt re­zul­tā­tu ar rup­ja pār­spē­ka iz­rā­dī­ša­nu vai sa­lī­dzi­nāt - redz, Jā­nī­tis māk, bet tu ne­mā­ki. Ja bērns ne­tiek ga­lā ar zā­ba­ku auk­li­ņām, bet ir jā­stei­dzas, mam­ma var teikt: «Mums vairs nav lai­ka, tā­pēc šo­reiz es sa­sie­šu auk­li­ņas, bet vē­lāk tu pa­vin­gri­nā­sies, lai va­rē­tu to iz­da­rīt pats.» Pro­tams, var pa­lī­dzēt arī tad, ja ma­zais ir no­gu­ris pēc no­dar­bī­bām vai kā­da pa­sā­ku­ma. Ne­va­ja­dzē­tu būt arī tā, ka ma­zā An­ni­ņa grib no­maz­gāt trau­kus, bet lai­ka tau­pī­ša­nas no­lū­kos vi­ņa tiek pa­stum­ta ma­lā vien­reiz, otr­reiz, un vē­lāk, kad ve­cā­ki to vi­ņai ie­ro­si­na, mei­te­nei vairs nav šīs vē­lē­ša­nās. Jā­at­ce­ras arī, ka pirms­sko­las ve­cu­mā, kad bērns ti­kai spē­lē­jas, at­da­ri­not ve­cā­kus, no vi­ņa ne­var pra­sīt per­fek­tu dar­bu. Ja An­ni­ņa trau­kus no­maz­gā slik­ti, vi­ņa tik un tā ir jā­uz­sla­vē un jā­sa­ka liels pal­dies, jo sa­vas kom­pe­ten­ces ro­be­žās mei­te­ne ir dar­bu pa­vei­ku­si. Trau­kus pēc tam var pa­klu­sām pār­maz­gāt. Ja ve­cā­ki cil­vē­kam bēr­nī­ā bie­ži sa­ka - tev ne­kas ne­sa­nāk -, vi­ņi ilg­ter­mi­ņā ra­da ne­veik­smi­nie­ka stra­tē­ģi­jas.

«Še, ņem, ti­kai no­mie­ri­nies!»

Da­žā­du ie­mes­lu dēļ ve­cā­ki bēr­nam kaut ko ne­dod vai ne­ļauj, bet viņš činkst un ni­ķo­jas, līdz ve­cā­ki pie­kāp­jas.

Bērns, kurš tā da­ra, ma­ni­pu­lē ar ve­cā­kiem, ne­re­ti iz­vē­lo­ties šim no­lū­kam brī­di, kad vi­ņi ir no­gu­ru­ši vai aiz­ņem­ti. To­mēr ve­cā­ki rī­ko­jas ne­pe­da­go­ģis­ki, ja pie­kāp­jas. Tā vie­tā va­rē­tu teikt: «Pa­gai­di, ka­mēr es sa­kār­to­šu šīs lie­tas, un tad mēs par to pa­ru­nā­sim.» Reiz kā­dā eks­pe­ri­men­tā pie­cus se­šus ga­dus ve­ciem bēr­niem pie­dā­vā­ja sal­du­mus ar no­tei­ku­mu, ka tie, ku­ri grib kon­fek­tes tū­līt, sa­ņems di­vas, bet tie, ku­ri pa­gai­dīs pus­stun­du, - pie­cas. Ne­lie­la da­ļa bēr­nu bi­ja ar mie­ru gai­dīt. Cil­vē­kiem, ku­ri bēr­nī­bā ie­mā­cās pa­gai­dīt il­gā­ku lai­ku līdz bal­vas sa­ņem­ša­nai, dzī­vē ir veik­smī­gā­kas stra­tē­ģi­jas, jo vi­ņi spēj ska­tīt si­tu­āci­ju ilg­ter­mi­ņā, ne­vis ti­kai do­māt par mir­kļa la­bu­mu.

«Ja es vēl­reiz re­dzē­šu, ka tu tā da­ri, tad tu man da­bū­si!»

Kla­sis­ka frā­ze, kas iz­sprūk, pir­mo (vai jau ne­zin ku­ru) rei­zi pie­ķe­rot bēr­nu da­rām kā­das blē­ņas.

Viss, ko var pa­nākt, so­lot bēr­nam so­du, ir tas, ka viņš cen­tī­sies aiz­lieg­to lie­tu iz­da­rīt pa­sle­pus no ve­cā­kiem vai arī iz­rā­dīs pro­tes­tu, da­rot to spe­ci­āli. Ag­ri vai vē­lu arī ve­cāks no bēr­na mu­tes iz­dzir­dēs: ja tu da­rī­si tā un tā, tad tu man da­bū­si! Bērns būs pār­steigts, ka mam­ma tā drīkst teikt, bet viņš ne­drīkst. Ja ve­cā­ki ne­pil­da sa­vus drau­dus so­dīt bēr­nu par slik­tu uz­ve­dī­bu vai so­lī­ju­mus at­al­got par la­bu, tad ar lai­ku tie pār­vēr­šas par tuk­šu ska­ņu, un tā­dā vei­dā ve­cā­ki sa­ma­zi­na sa­vu au­to­ri­tā­ti.

«Tū­līt iz­beidz - kam es tei­cu!»

Arī šis ir ga­na ti­pisks uz­klie­dziens, kad bērns da­ra ko ne­at­ļau­tu vai vien­kār­ši kai­ti­no­šu.

Arī šī ir tak­tis­ka kļū­da - au­to­ri­tā­ra iz­tu­rē­ša­nās, mē­ģi­nā­jums pa­nākt sa­vu no spē­ka po­zī­ci­jām. Bēr­nam nav va­ja­dzī­gi virs­pa­vēl­nie­ki, bet gan ve­cā­ki - audzi­nā­tā­ji, uz ku­riem viņš var bal­stī­ties un pa­ļau­ties. Mums lemts zi­nā­mā mē­rā at­ra­žot sa­vu ve­cā­ku uz­ve­dī­bu, kaut arī bie­ži vien pa­ši to ne­ap­zi­nā­mies. Ja bērns dzird ti­kai ko­man­das, tad pa­stāv risks, ka vai nu ve­cā­ki da­būs to pa­šu ar uz­vi­ju at­pa­kaļ, vai arī bērns iz­augs pil­nī­gi ne­pār­lie­ci­nāts par sa­vām pras­mēm un dzī­vē vi­su lai­ku mē­ģi­nās ie­ņemt upu­ra lo­mu.

«Tev ir jā­sa­prot, ka...»

...pret ve­cā­kiem cil­vē­kiem jā­iz­tu­ras pie­klā­jī­gi, auk­stā lai­kā ir jā­val­kā ce­pu­re, nav la­bi ēst tik daudz sal­du­mu. Sā­kas ap­ni­cī­ga, pa­mā­co­šā to­nī ie­tu­rē­ta lek­ci­ja.

Bēr­nam, kurš jau iet sko­lā, va­jag skaid­rot da­žā­das dzī­ves pa­tie­sī­bas adek­vā­ti vi­ņa ve­cu­mam, pie­mē­ram: tev va­jag iet sko­lā, lai tu pēc tam ie­tu vi­dus­sko­lā un mā­cī­tos tā­lāk, un ie­ņem­tu sa­bied­rī­bā kaut kā­du vie­tu. Bet ma­zu­lim, kurš vēl ne tu­vu ne­sa­prot pro­ce­sus, kas no­tiek ap­kārt, šā­di skaid­ro­ju­mi ne­dar­bo­jas. Bēr­ni ma­zāk klau­sās, ko ve­cā­ki sa­ka, bet vai­rāk ska­tās, ko vi­ņi da­ra. Ja vār­di ne­sa­skan ar dar­biem, ma­zais to redz. Nav ne­kā slik­ta, ja bēr­nam, ga­ros skaid­ro­ju­mos ne­ie­lai­žo­ties, ie­dod pa­mat­vēr­tī­bas, kas sva­rī­gas ģi­me­nei, pie­mē­ram, ka ve­ci ļau­dis ir jā­go­dā. Ja bēr­nam ir se­ši vai sep­ti­ņi ga­di un ve­cu­mam adek­vā­ta pa­sau­les iz­prat­ne, vi­ņam ir jē­ga pa­skaid­rot par tem­pe­ra­tū­ras svār­stī­bām un to, kā­pēc jā­velk ce­pu­re, bet ma­zā­kam bēr­nam vien­kār­ši jā­liek da­rīt. Ja tas ne­ra­da no­piet­nas se­kas ve­se­lī­bai, var­būt var arī ļaut vi­ņam uz brī­di pa­mē­ģi­nāt, kā ir tad, kad salst ausis. Jā­dod ie­spē­ja iz­zi­nāt pa­sau­li, pro­tams, ne­ap­drau­dot ve­se­lī­bu un dro­šī­bu. Pus­au­dža ve­cu­mā ir viens posms, kad bērns sa­dum­po­jas un kad pa­zi­ņas un vie­nau­dži vi­ņam ir lie­lā­ki gu­ru ne­kā ve­cā­ki. Kā pa­ies šis pe­ri­ods - tas ļo­ti at­ka­rīgs no kon­tak­ta, ko ve­cā­ki ar bēr­nu spē­ju­ši uz­tu­rēt līdz tī­ņu ve­cu­mam, cik lie­lā mē­rā vi­ņi pirms tam stās­tī­ju­ši un skaid­ro­ju­ši sva­rī­gas lie­tas. Un tas pra­sa dar­bu.

«Pui­kas (mei­te­nes) tā ne­da­ra!»

Pui­kas ne­raud, ne par ko ne­sū­dzas un mīl fut­bo­lu, mei­te­nes ne­klai­gā, spē­lē­jas ar lel­lēm un ne­kāpj ko­kos...

Ti­ra­žē­jot šos ste­reo­ti­pus, mēs esam ie­gu­vu­ši sa­bied­rī­bu, ku­rai ne­rak­stīts li­kums liedz iz­rā­dīt sa­vas emo­ci­jas un jū­tas. Bet, lai cil­vēks bū­tu ga­rī­gi piln­vēr­tīgs, vi­ņam ir jā­spēj tās iz­rā­dīt. Ja arī vī­rie­tis, jo se­viš­ķi pui­ka, raud - tas ir nor­mā­li. Pē­dē­jā lai­kā ļo­ti pla­ši tiek ru­nāts par lo­mu sa­da­lī­ju­mu starp dzi­mu­miem un pār­spī­lē­ta po­li­tko­rek­tu­ma vār­dā rei­zēm no­nā­kam līdz ab­sur­dam. Ir ti­kai nor­mā­li, ka pui­kām pērk zē­nu ro­taļ­lie­tas un mei­te­nēm - mei­te­ņu. Arī lo­mu sa­da­lī­jums ģi­me­nē ir pa­šas ģi­me­nes da­rī­ša­na, gal­ve­nais, lai vis­i ģi­me­nes lo­cek­ļi jū­tas la­bi ar sa­vām vēr­tī­bām.

«Ne­sa­trau­cies par nie­kiem!»

Tā tiek teikts gan ma­zu­lim, ku­ram sa­gru­vis le­go tor­nis, gan pa­mat­sko­las audzēk­nei, kad vie­nau­dži ap­smē­ju­ši jaun­o ma­tu sa­kār­to­ju­mu, un tam, ku­ram vie­nī­ga­jam kla­sē vēl nav jaun­ākā mo­de­ļa tele­fo­na.

Jā­mē­ģi­na ie­do­mā­ties se­vi bēr­na si­tu­āci­jā un at­ce­rē­ties, kā pa­ši ju­tā­ties lī­dzī­gā ve­cu­mā. Kas mums šķiet nie­ki, bēr­nam var būt ve­se­la tra­ģē­di­ja. Viņš ir mo­rā­li jā­pa­bal­sta. Ga­dī­ju­mā ar ma­tu sa­kār­to­ju­mu va­ja­dzē­tu arī ie­dzi­ļi­nā­ties si­tu­āci­jā: vai ar to viss kār­tī­bā, kurš to ap­smē­ja, kāds bi­ja si­tu­āci­jas kon­teksts. At­tie­cī­bā uz tele­fo­nu ir vērts pa­jau­tāt: vai tu esi slik­tāks par ci­tiem tā­pēc, ka tev tā­da tele­fo­na nav, un vai, kā­ro­to ie­gūs­tot, tu ju­tī­sies lai­mīgs vai var­būt ti­kai būs ap­mie­ri­nā­ta mir­kļa vē­lē­ša­nās, kas nā­kot­nē tev kā per­so­nī­bai ne­ko ne­dos?

«Tev ma­nis ne­maz nav žēl!»

Te­vis dēļ man trīc ro­kas, jā­dzer no­mie­ri­no­šas tab­le­tes. Tev ne­maz nav žēl omī­tes - vi­ņai asins­spie­diens sa­cē­lies, redz, cik tā­lu tu esi mūs no­ve­dis!

Ja bēr­nī­bā tev vi­su lai­ku stās­ta, ka tu esi slikts un te­vis dēļ tu­vi­nie­kiem jā­cieš, tas ra­da vai­nas ap­zi­ņu, kas vē­lāk dzī­vē var iz­rai­sīt pro­blē­mas. Cil­vēks iz­augs liels un vi­su lai­ku ju­tī­sies par kaut ko vai­nīgs, jeb­ku­rā dzī­ves si­tu­āci­jā būs tiek­sme vai­not se­vi, kaut arī vi­ņam ar to ne­būs ne­kā­da sa­ka­ra.

«Nē, mēs to ne­pir­ksim, nav nau­di­ņas.»

Rei­zēm nau­di­ņas pa­tie­šām nav, bet bie­ži tā ir arī at­ru­na, lai ne­bū­tu jā­ie­lai­žas dis­ku­si­jās par to, vai ie­kā­ro­tā lie­ta bēr­nam ir va­ja­dzī­ga.

Tas ir nor­mā­li, ja bēr­nam de­li­kā­ti, bez pār­me­tu­ma pie­ska­ņas sa­ka: «Tev jau ir tik daudz man­tu - kam tev vēl vie­na? Vai tu no tā bū­si lai­mī­gāks?» Ja bērns ir ve­cu­mā, kad ie­spē­jams re­ālis­tis­ki ap­spriest šā­das lie­tas, ģi­me­nei ag­ri vai vē­lu nā­kas vi­ņam stās­tīt, kā vei­do­jas ģi­me­nes bu­džets un kā­da ir eko­no­mis­kā si­tu­āci­ja. Kat­ram ir sa­va tak­ti­ka, kā var pa­skaid­rot bēr­nam, ja kā­da lie­ta ir ne­adek­vā­ti dār­ga vai par dār­gu kon­krē­ta­jai ģi­me­nei. Bet pa­vi­sam ma­zam bēr­nam ir jā­būt bēr­nī­bai, un vi­ņam ne­va­jag pa­dzi­ļi­nā­ti klās­tīt par ģi­me­nes ma­te­ri­āla­jām grū­tī­bām.

«Vis­iem bēr­ni kā bēr­ni, ti­kai man...»

...īs­ta so­dī­ba, ga­ta­vais krusts, kaut kāds pār­pra­tums!

Tā ir tā pa­ti ko­dē­ša­na - tu esi lū­zers, ne­kam ne­de­rīgs. Jo se­viš­ķi ma­zam bēr­nam ir vieg­li to ie­likt vēr­tī­bu sis­tē­mā. Ir jā­pa­rā­da bēr­nam - te tev ir stip­rās pus­es, te tev vēl jā­pa­strā­dā. No­teik­ti va­jag vi­ņu sla­vēt par to, kas ir iz­de­vies, un ne­kā­da ga­dī­ju­mā ne­sa­lī­dzi­nāt ar ci­tiem. Ne vis­as lie­tas vis­iem bēr­niem pa­do­das vie­nā­di la­bi; kā­dam var­būt liels pa­nā­kums ir vien­kār­ši sa­ņemt sek­mī­gu at­zī­mi. Tas ne­no­zī­mē, ka bēr­nu ne­drīkst kri­ti­zēt, bet tas jā­da­ra kon­struk­tī­vi. Ne­vis tu esi slikts, bet ta­va rī­cī­ba vai tavs kon­krē­tais darbs.

Māja

Pieņemot lēmumu par dzīvokļa iegādi un apskatot potenciālos mājokļus, varam nonākt situācijā, kad uzmanību pievēršam vien dzīvokļa izskatam un platībai, taču aizmirstam par daudzām nozīmīgām detaļām. Ko nepieciešams pārbaudīt, lai pēcāk nenonāktu nepatīkamās situācijās saistībā ar jauniegādāto mājokli, stāsta Luminor bankas mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais.

Svarīgākais