Dažas frāzes vecāku leksikā ir ļoti noturīgas, sacītas jau gadsimtiem ilgi un katrā paaudzē nodarījušas lielāku vai mazāku postu. Mēs reizēm nemaz nepamanām, cik viegli tās nāk pār lūpām. NRA pievērsa uzmanību šādiem tipiskiem izteicieniem. Kāpēc no tiem vajadzētu atturēties – komentē psiholoģe Zane Siliņa.
«Tev nekas nesanāk - dod, es pati(-s) izdarīšu...»
Tā vecāki mēdz teikt, kad bērns netiek galā ar ģērbšanos, apavu aukliņu sasiešanu un tamlīdzīgām lietām, īpaši tad, ja jāsteidzas.
Bērnam šī frāze varētu nozīmēt: tu esi bezpalīdzīgs un nemākulīgs. Ja bērnībā tā bieži jādzird, tad cilvēks patiešām var izaugt nemākulīgs un neuzņēmīgs, ar pašvērtējuma problēmām un var pīties mātes brunčos visu atlikušo dzīvi, tā arī nekļūstot par patstāvīgu vīrieti vai sievieti.
Vecākiem jāizrāda iejūtība, jābūt taktiskiem un tomēr jārosina, lai bērns pats dara darbiņus, kas atbilst viņa vecumam, jo kā gan citādi viņš tos apgūs. Dažs mācās ātrāk, dažs lēnāk. Vismuļķīgākais būtu bārties, panākt rezultātu ar rupja pārspēka izrādīšanu vai salīdzināt - redz, Jānītis māk, bet tu nemāki. Ja bērns netiek galā ar zābaku aukliņām, bet ir jāsteidzas, mamma var teikt: «Mums vairs nav laika, tāpēc šoreiz es sasiešu aukliņas, bet vēlāk tu pavingrināsies, lai varētu to izdarīt pats.» Protams, var palīdzēt arī tad, ja mazais ir noguris pēc nodarbībām vai kāda pasākuma. Nevajadzētu būt arī tā, ka mazā Anniņa grib nomazgāt traukus, bet laika taupīšanas nolūkos viņa tiek pastumta malā vienreiz, otrreiz, un vēlāk, kad vecāki to viņai ierosina, meitenei vairs nav šīs vēlēšanās. Jāatceras arī, ka pirmsskolas vecumā, kad bērns tikai spēlējas, atdarinot vecākus, no viņa nevar prasīt perfektu darbu. Ja Anniņa traukus nomazgā slikti, viņa tik un tā ir jāuzslavē un jāsaka liels paldies, jo savas kompetences robežās meitene ir darbu paveikusi. Traukus pēc tam var paklusām pārmazgāt. Ja vecāki cilvēkam bērnīā bieži saka - tev nekas nesanāk -, viņi ilgtermiņā rada neveiksminieka stratēģijas.
«Še, ņem, tikai nomierinies!»
Dažādu iemeslu dēļ vecāki bērnam kaut ko nedod vai neļauj, bet viņš činkst un niķojas, līdz vecāki piekāpjas.
Bērns, kurš tā dara, manipulē ar vecākiem, nereti izvēloties šim nolūkam brīdi, kad viņi ir noguruši vai aizņemti. Tomēr vecāki rīkojas nepedagoģiski, ja piekāpjas. Tā vietā varētu teikt: «Pagaidi, kamēr es sakārtošu šīs lietas, un tad mēs par to parunāsim.» Reiz kādā eksperimentā piecus sešus gadus veciem bērniem piedāvāja saldumus ar noteikumu, ka tie, kuri grib konfektes tūlīt, saņems divas, bet tie, kuri pagaidīs pusstundu, - piecas. Neliela daļa bērnu bija ar mieru gaidīt. Cilvēkiem, kuri bērnībā iemācās pagaidīt ilgāku laiku līdz balvas saņemšanai, dzīvē ir veiksmīgākas stratēģijas, jo viņi spēj skatīt situāciju ilgtermiņā, nevis tikai domāt par mirkļa labumu.
«Ja es vēlreiz redzēšu, ka tu tā dari, tad tu man dabūsi!»
Klasiska frāze, kas izsprūk, pirmo (vai jau nezin kuru) reizi pieķerot bērnu darām kādas blēņas.
Viss, ko var panākt, solot bērnam sodu, ir tas, ka viņš centīsies aizliegto lietu izdarīt paslepus no vecākiem vai arī izrādīs protestu, darot to speciāli. Agri vai vēlu arī vecāks no bērna mutes izdzirdēs: ja tu darīsi tā un tā, tad tu man dabūsi! Bērns būs pārsteigts, ka mamma tā drīkst teikt, bet viņš nedrīkst. Ja vecāki nepilda savus draudus sodīt bērnu par sliktu uzvedību vai solījumus atalgot par labu, tad ar laiku tie pārvēršas par tukšu skaņu, un tādā veidā vecāki samazina savu autoritāti.
«Tūlīt izbeidz - kam es teicu!»
Arī šis ir gana tipisks uzkliedziens, kad bērns dara ko neatļautu vai vienkārši kaitinošu.
Arī šī ir taktiska kļūda - autoritāra izturēšanās, mēģinājums panākt savu no spēka pozīcijām. Bērnam nav vajadzīgi virspavēlnieki, bet gan vecāki - audzinātāji, uz kuriem viņš var balstīties un paļauties. Mums lemts zināmā mērā atražot savu vecāku uzvedību, kaut arī bieži vien paši to neapzināmies. Ja bērns dzird tikai komandas, tad pastāv risks, ka vai nu vecāki dabūs to pašu ar uzviju atpakaļ, vai arī bērns izaugs pilnīgi nepārliecināts par savām prasmēm un dzīvē visu laiku mēģinās ieņemt upura lomu.
«Tev ir jāsaprot, ka...»
...pret vecākiem cilvēkiem jāizturas pieklājīgi, aukstā laikā ir jāvalkā cepure, nav labi ēst tik daudz saldumu. Sākas apnicīga, pamācošā tonī ieturēta lekcija.
Bērnam, kurš jau iet skolā, vajag skaidrot dažādas dzīves patiesības adekvāti viņa vecumam, piemēram: tev vajag iet skolā, lai tu pēc tam ietu vidusskolā un mācītos tālāk, un ieņemtu sabiedrībā kaut kādu vietu. Bet mazulim, kurš vēl ne tuvu nesaprot procesus, kas notiek apkārt, šādi skaidrojumi nedarbojas. Bērni mazāk klausās, ko vecāki saka, bet vairāk skatās, ko viņi dara. Ja vārdi nesaskan ar darbiem, mazais to redz. Nav nekā slikta, ja bērnam, garos skaidrojumos neielaižoties, iedod pamatvērtības, kas svarīgas ģimenei, piemēram, ka veci ļaudis ir jāgodā. Ja bērnam ir seši vai septiņi gadi un vecumam adekvāta pasaules izpratne, viņam ir jēga paskaidrot par temperatūras svārstībām un to, kāpēc jāvelk cepure, bet mazākam bērnam vienkārši jāliek darīt. Ja tas nerada nopietnas sekas veselībai, varbūt var arī ļaut viņam uz brīdi pamēģināt, kā ir tad, kad salst ausis. Jādod iespēja izzināt pasauli, protams, neapdraudot veselību un drošību. Pusaudža vecumā ir viens posms, kad bērns sadumpojas un kad paziņas un vienaudži viņam ir lielāki guru nekā vecāki. Kā paies šis periods - tas ļoti atkarīgs no kontakta, ko vecāki ar bērnu spējuši uzturēt līdz tīņu vecumam, cik lielā mērā viņi pirms tam stāstījuši un skaidrojuši svarīgas lietas. Un tas prasa darbu.
«Puikas (meitenes) tā nedara!»
Puikas neraud, ne par ko nesūdzas un mīl futbolu, meitenes neklaigā, spēlējas ar lellēm un nekāpj kokos...
Tiražējot šos stereotipus, mēs esam ieguvuši sabiedrību, kurai nerakstīts likums liedz izrādīt savas emocijas un jūtas. Bet, lai cilvēks būtu garīgi pilnvērtīgs, viņam ir jāspēj tās izrādīt. Ja arī vīrietis, jo sevišķi puika, raud - tas ir normāli. Pēdējā laikā ļoti plaši tiek runāts par lomu sadalījumu starp dzimumiem un pārspīlēta politkorektuma vārdā reizēm nonākam līdz absurdam. Ir tikai normāli, ka puikām pērk zēnu rotaļlietas un meitenēm - meiteņu. Arī lomu sadalījums ģimenē ir pašas ģimenes darīšana, galvenais, lai visi ģimenes locekļi jūtas labi ar savām vērtībām.
«Nesatraucies par niekiem!»
Tā tiek teikts gan mazulim, kuram sagruvis lego tornis, gan pamatskolas audzēknei, kad vienaudži apsmējuši jauno matu sakārtojumu, un tam, kuram vienīgajam klasē vēl nav jaunākā modeļa telefona.
Jāmēģina iedomāties sevi bērna situācijā un atcerēties, kā paši jutāties līdzīgā vecumā. Kas mums šķiet nieki, bērnam var būt vesela traģēdija. Viņš ir morāli jāpabalsta. Gadījumā ar matu sakārtojumu vajadzētu arī iedziļināties situācijā: vai ar to viss kārtībā, kurš to apsmēja, kāds bija situācijas konteksts. Attiecībā uz telefonu ir vērts pajautāt: vai tu esi sliktāks par citiem tāpēc, ka tev tāda telefona nav, un vai, kāroto iegūstot, tu jutīsies laimīgs vai varbūt tikai būs apmierināta mirkļa vēlēšanās, kas nākotnē tev kā personībai neko nedos?
«Tev manis nemaz nav žēl!»
Tevis dēļ man trīc rokas, jādzer nomierinošas tabletes. Tev nemaz nav žēl omītes - viņai asinsspiediens sacēlies, redz, cik tālu tu esi mūs novedis!
Ja bērnībā tev visu laiku stāsta, ka tu esi slikts un tevis dēļ tuviniekiem jācieš, tas rada vainas apziņu, kas vēlāk dzīvē var izraisīt problēmas. Cilvēks izaugs liels un visu laiku jutīsies par kaut ko vainīgs, jebkurā dzīves situācijā būs tieksme vainot sevi, kaut arī viņam ar to nebūs nekāda sakara.
«Nē, mēs to nepirksim, nav naudiņas.»
Reizēm naudiņas patiešām nav, bet bieži tā ir arī atruna, lai nebūtu jāielaižas diskusijās par to, vai iekārotā lieta bērnam ir vajadzīga.
Tas ir normāli, ja bērnam delikāti, bez pārmetuma pieskaņas saka: «Tev jau ir tik daudz mantu - kam tev vēl viena? Vai tu no tā būsi laimīgāks?» Ja bērns ir vecumā, kad iespējams reālistiski apspriest šādas lietas, ģimenei agri vai vēlu nākas viņam stāstīt, kā veidojas ģimenes budžets un kāda ir ekonomiskā situācija. Katram ir sava taktika, kā var paskaidrot bērnam, ja kāda lieta ir neadekvāti dārga vai par dārgu konkrētajai ģimenei. Bet pavisam mazam bērnam ir jābūt bērnībai, un viņam nevajag padziļināti klāstīt par ģimenes materiālajām grūtībām.
«Visiem bērni kā bērni, tikai man...»
...īsta sodība, gatavais krusts, kaut kāds pārpratums!
Tā ir tā pati kodēšana - tu esi lūzers, nekam nederīgs. Jo sevišķi mazam bērnam ir viegli to ielikt vērtību sistēmā. Ir jāparāda bērnam - te tev ir stiprās puses, te tev vēl jāpastrādā. Noteikti vajag viņu slavēt par to, kas ir izdevies, un nekāda gadījumā nesalīdzināt ar citiem. Ne visas lietas visiem bērniem padodas vienādi labi; kādam varbūt liels panākums ir vienkārši saņemt sekmīgu atzīmi. Tas nenozīmē, ka bērnu nedrīkst kritizēt, bet tas jādara konstruktīvi. Nevis tu esi slikts, bet tava rīcība vai tavs konkrētais darbs.