Kas ir gli­ko­metrs un kā tas palīdz di­abē­ta pa­cien­tiem?

Ne­viens nav lai­mīgs, uz­zi­not, ka vi­ņam ir cu­ku­ra di­abēts, ta­ču pa­sau­lē ir mil­jo­niem cil­vē­ku, ku­ri spēj ar šo sli­mī­bu sa­dzī­vot, to kon­tro­lēt, aiz­ka­vēt kom­pli­kā­ci­ju ra­ša­nos un dzī­vot piln­vēr­tī­gu dzī­vi. Vie­na no lie­tām, kas jā­ap­gūst, uz­sā­kot di­abē­ta ār­stē­ša­nu, ir gli­ko­zes lī­me­ņa paš­kon­tro­le, iz­man­to­jot gli­ko­met­ru un teststrē­me­les.

• Rī­ko­ties ar gli­ko­met­ru di­abē­ta pa­cien­ti vai vi­ņu tu­vi­nie­ki var mā­cī­ties ap­tie­kā, to ie­gā­dā­jo­ties, kā arī pie ār­sta, di­abē­ta ap­rū­pes mā­sas, spe­ci­āli or­ga­ni­zē­tās mā­cī­bās, cu­ku­ra di­abē­ta pa­cien­tu or­ga­ni­zā­ci­jās, sa­vu ie­spē­ju ro­be­žās ar pa­cien­tu ap­mā­cī­bu no­dar­bo­jas arī gli­ko­met­ru ra­žo­tā­ju pār­stāv­ji.
• To, cik bie­ži jā­no­sa­ka cu­ku­ra lī­me­nis asi­nīs, pa­cien­tam iz­skaid­ro ārsts. Pirm­ā ti­pa cu­ku­ra di­abē­ta pa­cien­tiem re­gu­lā­ri mē­rī­ju­mi ir ob­li­gā­ti. Ot­rā ti­pa cu­ku­ra di­abē­ta pa­cien­tiem ir no­teik­ti pe­ri­odi, kad gli­ko­zes lī­me­ņa mo­ni­to­rings ir ob­li­gāts un ir pe­ri­odi, kad šie mē­rī­ju­mi var no­tikt re­tāk, pēc no­teik­tas shē­mas, ko iz­vē­las ārsts.
• Ārsts mē­rī­ju­mu shē­mas no­sa­ka at­ka­rī­bā no tā, kāds mēr­ķis ir jā­sa­sniedz vai kā­da in­for­mā­ci­ja par pa­cien­tu ir jā­ie­gūst, vai mē­rī­ju­mus veic dia­gnos­ti­kas no­lū­kos vai tā­dēļ, lai pa­cients va­rē­tu uz­tu­rēt no­teik­tu gli­ko­zes lī­me­ni.
• Arī kat­ram ve­se­lam cil­vē­kam rei­zi pa rei­zei līdz ar ci­tiem ve­se­lī­bas rā­dī­tā­jiem der pro­fi­lak­tis­ki pār­bau­dīt gli­ko­zes lī­me­ni asi­nīs.
• Ap­tie­kās un ār­stu prak­sēs cu­ku­ra lī­me­ņa mē­rī­ju­mi ir tik­pat ti­ca­mi, kā vei­cot tos mā­jās ar sa­vu gli­ko­met­ru. Ja ana­lī­zi veic la­bo­ra­to­ri­jā, tad re­zul­tā­tam ir lie­lā­ka pre­ci­zi­tā­te, ta­ču, pa­rei­zi lie­to­jot gli­ko­met­ru, re­zul­tā­tu no­vir­ze no fak­tis­kā ir sa­lī­dzi­no­ši nie­cī­ga un šiem rā­dī­ju­miem var uz­ti­cē­ties.
• Zi­nā­mu dis­kom­for­tu ra­da tas, ka mē­rī­ju­ma veik­ša­nai sev ir jā­iz­da­ra ne­liels dū­riens, bet arī šī pro­ce­dū­ra ir mak­si­mā­li vien­kār­šo­ta un pa­da­rī­ta pēc ie­spē­jas ne­sā­pī­gā­ka, iz­man­to­jot spe­ci­ālas lan­ce­tes un ie­rī­ces. Pirms 5-10 ga­diem asins pa­rau­ga pa­ņem­ša­na sais­tī­jās ar me­tā­la lan­ce­ti, kas bi­ja jā­ie­dur dzi­ļi. Paš­reiz va­ja­dzīgs pa­vi­sam mazs dū­riens, jo mē­rī­ju­ma veik­ša­nai ne­pie­cie­ša­ma ti­kai ma­za pi­lī­te (5-10 mikro­lit­ri) asi­ņu. Teh­no­lo­ģi­jas at­tīs­tās, un ie­spē­jams, ka nā­kot­nē par ik­die­nu kļūs ne­in­va­zīvs virs­pu­sē­ja kon­tak­ta mē­rī­jums, vien­kār­ši pie­lie­kot mēr­ie­rī­ci pie ādas vie­tās, kur ka­pi­lā­ri at­ro­das tu­vu ādas virs­pu­sei.
• Ja ve­se­lam cil­vē­kam ro­das vēl­me iz­mē­rīt cu­ku­ra lī­me­ni asi­nīs ar gli­ko­met­ru, jā­ņem vē­rā, ka cu­ku­ra lī­me­nis svār­stās at­ka­rī­bā no die­nas rit­miem un no tā, kad un ko mēs esam ēdu­ši. Pirms ēša­nas tas var būt sa­ma­zi­nāts, bet tū­līt pēc ēša­nas tas ir pa­lie­li­nāts - tas jā­zi­na, lai ne­ra­dī­tu sev lie­ku uz­trau­ku­mu. Ja mal­tī­te bi­ju­si pirms pus­stun­das, tad ir ļo­ti lie­la var­bū­tī­ba, ka cu­ku­ra lī­me­nis būs pa­aug­sti­nāts, kaut arī cil­vēks ir ve­sels.
• Lat­vi­jā un Eiro­pā ap­stip­ri­nā­tās cu­ku­ra lī­me­ņa mēr­vie­nī­bas ir mi­li­mo­li lit­rā. Vi­dē­jā nor­ma ir 5,5-5,9 mmol/l, tā var ne­daudz at­šķir­ties at­ka­rī­bā no tā, kā­dā la­bo­ra­to­ri­jā mē­rī­jums no­ti­cis vai ar kā­du gli­ko­met­ru tas veikts.
• Gli­ko­met­ra kal­po­ša­nas il­gums ir at­ka­rīgs no lie­to­ša­nas in­ten­si­tā­tes, bet vi­dē­ji tas ir 2-3 ga­di. Lai va­rē­tu pār­bau­dīt gli­ko­met­ra pre­ci­zi­tā­ti, ie­tei­cams ie­gā­dā­ties spe­ci­ālu kon­tro­lšķī­du­mu, ko uz­pi­li­na uz teststrē­me­les asins pa­rau­ga vie­tā un sa­lī­dzi­na re­zul­tā­tu ar no­rā­dī­to kon­tro­lskait­li.
• Teststrē­me­les pa­rei­zi jā­uz­gla­bā un jā­lie­to, jā­ie­vē­ro gla­bā­ša­nas no­rā­des un de­rī­gu­ma ter­miņš.