VESELĪBU: Kāpēc lietot ziv­ju eļ­ļu?

Ja bū­tu ie­spē­jams lie­tot ti­kai vie­nu uz­tu­ra ba­gā­ti­nā­tā­ju, lai­kam gan dau­dzi cil­vē­ki iz­vē­lē­tos tie­ši ziv­ju eļ­ļu. At­šķi­rī­bā no da­žā­diem ek­so­tis­kiem brī­nu­miem, kas nāk mo­dē un drīz vien tiek aiz­mir­sti, ziv­ju eļ­ļa ir iz­tu­rē­ju­si lai­ka pār­bau­di, un tās lab­vē­lī­gā ie­tek­me uz mū­su ve­se­lī­bu ir pie­rā­dī­ta. Pē­tī­ju­mu re­zul­tā­ti ļauj uz­zi­nāt par ziv­ju eļ­ļu ar­vien vai­rāk, un, pa­ma­to­jo­ties uz tiem, tiek piln­vei­do­ta gan ziv­ju eļ­ļas ra­žo­ša­na, gan lie­to­ša­nas ie­tei­ku­mi, lai pa­nāk­tu mak­si­mā­li la­bu efek­tu.

Aug arī sa­bied­rī­bas zi­nā­ša­nas un iz­prat­ne par to, kā ziv­ju eļ­ļa strā­dā mū­su or­ga­nis­ma la­bā. Ar­vien ma­zāk ir to cil­vē­ku, ku­ri do­mā, ka šis pro­dukts va­ja­dzīgs ti­kai tum­ša­jā un auk­sta­jā ga­da­lai­kā, - tāds vie­dok­lis pa­stā­vē­ja se­nāk, kad par gal­ve­no ziv­ju eļ­ļas vēr­tī­bu ti­ka uz­ska­tīts D vi­ta­mīns. Nu jau lie­lā­kā da­ļa zi­na, ka ziv­ju eļ­ļā ir ne­pie­sā­ti­nā­tās ome­ga-3 tauk­skā­bes, kas ne­pie­cie­ša­mas vi­tā­li sva­rī­gu or­ga­nis­ma fun­kci­ju no­dro­ši­nā­ša­nai. Gal­ve­nās no tām ir eiko­za­pen­ta­ēn­skā­be (EPS) un do­ko­za­hek­sa­ēn­skā­be (DHS).

Ko dod ome­ga-3

Ome­ga-3 tauk­skā­bes ir va­ja­dzī­gas, lai ra­žo­tu cil­vē­ka or­ga­nis­mā bio­lo­ģis­ki ak­tī­vus sa­vie­no­ju­mus, kas ie­tek­mē asins plūs­mu un ko­agu­lā­ci­jas sis­tē­mu, asins­spie­die­nu un ie­kai­su­ma pro­ce­sus.

To po­zi­tī­vā ie­tek­me uz sirds un asins­va­du ve­se­lī­bu ir pie­rā­dī­ta jau sen. Tās ir bū­tis­kas atero­skle­ro­zes pro­fi­lak­sei, ner­vu sis­tē­mas, re­dzes un imūn­sis­tē­mas stip­ri­nā­ša­nai, pa­līdz sa­gla­bāt ve­se­lī­gu ādu un lo­cī­ta­vas. Jaun­āko pē­tī­ju­mu da­ti lie­ci­na, ka ome­ga-3 tauk­skā­bēm ir bū­tis­ka lo­ma acs tīk­le­nes ve­se­lī­bas uz­tu­rē­ša­nā. Tās īpa­ši lie­lā kon­cen­trā­ci­jā at­ro­da­mas acs tīk­le­nes šū­nās, tā­dēļ grūt­nie­cī­bas lai­kā jā­no­dro­ši­na pie­tie­kams ome­ga-3 lī­me­nis, lai bēr­na acis at­tīs­tī­tos nor­mā­li. Ome­ga-3 tauk­skā­bes ne­pie­cie­ša­mas arī sma­dze­ņu dar­bī­bas no­dro­ši­nā­ša­nai - sma­dze­nes ir vis­tau­kai­nā­kais or­gāns, jo di­vas treš­da­ļas no to ma­sas vei­do fos­fo­li­pī­di. Sma­dze­ņu šū­nu mem­brā­nu fos­fo­li­pī­du sa­stā­vā ir daudz DHS. Uz­ņe­mot DHS pie­tie­ka­mā dau­dzu­mā, tiek no­dro­ši­nā­ta nor­mā­la in­for­mā­ci­jas ap­mai­ņa starp šū­nām, bet, ja tās trūkst, cil­vē­kam kļūst grū­tāk kon­cen­trē­ties un sa­gla­bāt uz­ma­nī­bu, vā­ji­nās īs­lai­cī­gā at­mi­ņa, var ras­ties mā­cī­ša­nās trau­cē­ju­mi. Tiek pē­tī­ta arī ome­ga-3 tauk­skāb­ju sais­tī­ba ar da­žā­dām ci­tām no­ri­sēm mū­su or­ga­nis­mā.

Jā­uz­ņem no ār­pu­ses

Ome­ga - 3 tauk­skā­bes pie­der pie t.s. ne­aiz­stā­ja­mo tauk­skāb­ju gru­pas, pro­ti, or­ga­nisms pats tās ne­sin­te­zē, tā­dēļ šīs tauk­skā­bes ir jā­uz­ņem no ār­pu­ses, ar uz­tu­ru. Vis­la­bāk zi­nā­mais ome­ga-3 tauk­skāb­ju avots ir trek­nās zi­vis - tun­či, sar­dī­nes, skum­bri­jas, siļ­ķes, la­ši u.c., kā arī ziv­ju, jo se­viš­ķi men­cu, ak­nas. Ome­ga-3 tauk­skā­bes sa­sto­pa­mas arī lin­sēk­lās, val­riek­stos un pro­duk­tos, ku­ri tiek spe­ci­āli ba­gā­ti­nā­ti ar šīm tauk­skā­bēm (pie­mē­ram, olas vai jo­gur­ti). Pē­tī­ju­mi lie­ci­na, ka ome­ga-3 tauk­skā­bes, kas nāk no augu valsts - t.s. īso ķē­žu tauk­skā­bes, ne­dod tā­du pa­šu efek­tu kā EPS un DHS, jo or­ga­nis­mam vēl jā­pār­vei­do tās iz­man­to­ja­mā for­mā, kas pra­sa lai­ku.

Ti­pis­kā mūs­die­nu Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju ēdien­kar­te, ku­rā ir sa­lī­dzi­no­ši daudz ga­ļas un kar­tu­pe­ļu, bet maz ziv­ju un jū­ras pro­duk­tu, sa­tur ne­pie­tie­ka­mu ome­ga-3 tauk­skāb­ju dau­dzu­mu. Da­ļa cil­vē­ku ne­var zi­vis at­ļau­ties dār­dzī­bas dēļ, ci­tiem tās ne­gar­šo, ci­ti bai­dās, ka zi­vis va­rē­tu sa­tu­rēt kai­tī­gas vie­las, kas ta­jās no­nāk no pie­sār­ņo­tās vi­des. Ta­jā pa­šā lai­kā, ap­zi­no­ties, ka ne­pie­cie­šams uz­ņemt ome­ga-3 tauk­skā­bes, ar­vien vai­rāk cil­vē­ku iz­vē­las ba­gā­ti­nāt sa­vu uz­tu­ru ar ziv­ju eļ­ļu.

A un D vi­ta­mīns

Ziv­ju eļ­ļā ir arī da­bis­kie A un D vi­ta­mī­ni. A vi­ta­mīns ir va­ja­dzīgs imu­ni­tā­tes vei­do­ša­nai un re­dzes at­tīs­tī­bai, sa­vu­kārt D vi­ta­mīns pie­da­lās kal­ci­ja viel­mai­ņā, un bez tā nav ie­spē­ja­ma piln­vēr­tī­ga kau­lu sis­tē­mas at­tīs­tī­ba. Vi­ta­mī­nu at­tie­cī­bai ir jā­būt sa­ba­lan­sē­tai, lai or­ga­nisms tos va­rē­tu uz­ņemt un iz­man­tot. Ziv­ju eļ­ļa ir labs A un D vi­ta­mī­nu avots, jo tur šie vi­ta­mī­ni ir da­bis­kā, tau­kos šķīs­to­šā for­mā un or­ga­nisms tos uz­ņem la­bāk ne­kā ūde­nī šķīs­to­šā for­mā, kā­dā tie mēdz būt da­žā­dos ci­tos pre­pa­rā­tos. D vi­ta­mīns ne ti­kai uz­tur kaul­au­du ve­se­lī­bu, bet arī pa­aug­sti­na or­ga­nis­ma pre­to­ša­nās spē­ju da­žā­dām sli­mī­bām - stip­ri­na imu­ni­tā­ti, re­gu­lē vai­rog­dzie­dze­ra dar­bī­bu un nor­ma­li­zē asins­spie­die­nu. A vi­ta­mīns ie­tek­mē cil­vē­ka aug­ša­nas pro­ce­sus, uz­la­bo ādas stā­vok­li, sek­mē or­ga­nis­ma pre­tes­tī­bu in­fek­ci­jām un no­dro­ši­na epi­tē­lij­šū­nu at­tīs­tī­bu. Tas ie­tilpst re­dzes pig­men­ta sa­stā­vā. A vi­ta­mī­na trū­kums iz­rai­sa re­dzes pa­slik­ti­nā­ša­nos krēs­las lai­kā.

NO­DE­RĪ­GI

• Pie­au­gu­šam cil­vē­kam ve­se­lī­bas uz­tu­rē­ša­nai dien­nak­tī ie­tei­cams uz­ņemt ap­tu­ve­ni vie­nu gra­mu ome­ga-3 tauk­skāb­ju, kas nāk no zi­vīm un jū­ras pro­duk­tiem.
• Par to, kā­das ziv­ju eļ­ļas de­vas dot zī­dai­nim, no­teik­ti jā­ap­sprie­žas ar ār­stu, kurš no­vē­ro ma­zu­ļa at­tīs­tī­bu. Ne­re­ti ārsts ie­sa­ka bēr­nam lie­tot arī kā­du vi­ta­mī­nu kom­plek­su, un tad jā­rau­gās, lai A un D vi­ta­mī­ni ne­tik­tu pār­do­zē­ti.
• Pēr­kot ziv­ju eļ­ļu, uz­ma­nī­ba jā­pie­vērš ne ti­kai ziv­ju eļ­ļas dau­dzu­mam, bet tie­ši ome­ga-3 tauk­skāb­ju kon­cen­trā­ci­jai kat­rā de­vā. Tai jā­būt no­rā­dī­tai uz pro­duk­ta ie­pa­ko­ju­ma. No­piet­ni ra­žo­tā­ji mar­ķē­ju­mā sniedz in­for­mā­ci­ju par EPS un DHS dau­dzu­mu sa­vā pro­duk­tā.
• Par vis­la­bāk uz­ņe­ma­mām uz­ska­ta ome­ga-3 tauk­skā­bes, kas ir da­bis­ku trig­li­ce­rī­du for­mā.
• Ziv­ju eļ­ļu ie­tei­cams lie­tot ēša­nas lai­kā vai pēc ēša­nas.
• Lie­to­jot ziv­ju eļ­ļu, jā­ie­vē­ro uz ie­pa­ko­ju­ma no­rā­dī­tās de­vas, ja vien ārsts nav no­tei­cis ci­tā­di.