Mīlestība pārvar pārbaudījumus

KĀZU CEĻOJUMĀ pāris devās uz saulaino Turciju. Tur viņi ļāvās aizraujošai fotosesijai, kuras laikā iemūžināti laimes pilnie skatieni tikko pēc kāzām © No ģimenes albuma

Rīgas Starptautiskās Ekonomikas un Biznesa administrācijas augstskolas Eiropas biznesa studiju 2.kursa studente Gita Stankus (20) un SIA „VIA-S Modular Houses” projektu vadītājs Ariks Stankus (26) ir pazīstami vien divus gadus – tieši tik ilgs laikaposms bija nepieciešams, lai abi satiktos, iemīlētos, apprecētos un kaltu sapņainus plānus par kopīgu nākotni.

Vēl pirms iepazīšanās Gita un Ariks bija viens par otru dzirdējuši, taču personīgi pazīstami nebija. „Šis nav tas gadījums, kad var teikt, ka esam bijuši kopā desmit gadus un gājuši vienā bērnudārzā. Iepriekš tikai biju par viņu dzirdējusi, jo abi bērnībā dzīvojām Priekulē, taču nebijām pat runājuši viens ar otru. Viss aizsākās 2010.gada novembrī, kad es tieši biju nesen pārcēlusies uz Grobiņu, kur dzīvoja arī Ariks. Kādu vakaru, braucot no basketbola treniņa, mamma palūdza pa ceļam nopirkt krējumu vakariņām. Es ne tai labākajā izskatā iegāju vietējā TOP veikalā, kur bija arī Ariks ar saviem draugiem – es viņu pamanīju, taču īpašu uzmanību nepievērsu. Nopirku savu krējumu un devos mājās, bet tajā pašā vakarā portālā draugiem.lv mani sagaidīja vēstule no viņa. Atceros savu pārsteigumu, to lasot, jo bija ievēroti visi gramatikas likumi,” Gita smejot atstāsta.

Līdzīga ir arī jaunā vīra versija par abu iepazīšanos: „Tas bija 2010.gada novembrī. Kārtējo reizi biju pārbraucis no Vācijas, kur tolaik strādāju pie tēta. Protams, pārbraucis mājās, gribēju satikt draugus, aizbraukt uz kādu Liepājas naktsklubu. Tā nu vienu vakaru pirms došanās uz Liepāju ar draugu iegājām veikalā, un pēkšņi es ieraudzīju kaut ko ļoti skaistu, no kā nevarēju ne aci atraut. Uzreiz vērsos pie drauga un jautāju: “Eu, kas tā ir par meiču?”, jo iepriekš nekad Gitu nebiju redzējis. Draugi man atbildēja, ka viņa jau kādu laiku dzīvojot Grobiņā. No tā brīža man galvā bija tikai Gita, Gita, Gita…. Pārbraucot mājās, nekavējoties ieslēdzu datoru un portālā draugiem.lv uzmeklēju Gitu. Pamazām sākām sazināties un norunājām arī pirmo randiņu. Tā šis skaistais stāsts sākās.”

Viss sākas pamazām

Vaicāti, kā sākusies abu draudzība, kas nu jau vainagojusies ar kāzām, viņi apstiprina, ka tas bijis nesteidzīgs laiks, kurā galvenais bija vienam otru maksimāli iepazīt. „Mēs iepazināmies novembrī, bet laiku līdz maijam pavadījām vienkārši tiekoties kā draugi – sarunās un kopīgās izklaidēs,” atceras Gita. „Jau pirmajā randiņā es iemīlējos Gitas smieklos – tie ir tik mīļi! Kad viņa sāk smieties, tad man jāsmejas līdzi. Laikam ejot, es Gitu iepazinu arvien vairāk un vairāk, atklājot viņā tās īpašības, kuras es vienmēr esmu vēlējies cilvēkā, kurš man atradīsies blakus visu mūžu. Man patīk, ka es uz Gitu varu paļauties jebkurā situācijā,” stāsta Ariks. Sapratis, ka meitene viņam šķiet interesanta un skaista jebkurā dzīves jomā, puisis nolēmis uzsākt attiecības: „Es iegādājos garākās rozes, kādas bija nopērkamas, un devos pie Gitas. Vaicāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu meiteni. Tas bija 2011.gada 10.maijs – kopš tās dienas līdz laulībām mēs veselu gadu pavadījām kā mīlošs pāris.”

Abu draudzības laiks bijis piesātināts skaistiem notikumiem un emocijām. „Lielu daļu laika mēs pavadījām bezmērķīgi klaiņojot, kaut ārā bijis sniegs līdz ceļiem un -20 grādu sals. Tā kā biju tikai nesen pārvākusies dzīvot uz Grobiņu, Ariks mani izvadāja pa visiem ceļiem un neceļiem un mums kopā bija ļoti jautri. Kopā ar Ariku man bija tā sajūta, ka nekas vairs nav jāgaida – es sapratu, viņš ir īstais un viss,” stāsta jaunā sieva. Gluži loģisks iznākums pēc šādām izjūtām ir laulības, taču abi jaunieši izdzīvoja vairākus etapus pirms kļuva par saderinātu pāri. „Sākās viss ar to, ka Gita man bieži teica, cik ļoti viņa vēlētos, lai es viņu bildinu. Tad es pāris vakarus viņai pārjautāju, vai viņa tiešām vēlētos būt mana sieva, kam sekoja viennozīmīgs jā. Pirms Gitu bildināju, devos ciemos pie viņas vecākiem, kur, lūdzu, meitas roku. Vakars izvērtās patīkams, pārrunājām daudz svarīgu lietu, bet, kad bija saņemta atļauja, tad bija jāsāk rīkoties. Bija jāiegādājas gredzens! Apmēram jau biju iztēlojies, tieši kādu vēlētos viņai uzdāvināt, bija svarīgi, lai tas piestāvētu Gitas trauslajai būtībai,” gatavošanos nozīmīgajam notikumam, kurš izvērtās emocionāli piepildītā svētku mirklī, atstāsta Ariks.

Svinīgs bildinājums un grandiozas kāzas

Gitas un Arika draudzības attīstību, jau sākot no lēmuma par kopā būšanu, caurvij svinīgums. Krāšņās noskaņās tiek aizvadīts arī bildinājums – Ariks bija nolēmis draudzeni bildināt Gitas tēta jubilejas svinībās, kad liecinieki nopietnajam abu jauniešu lēmumam būtu visi banketa viesi. „Tā diena bija pilna satraukumu, jo man kopā ar brāli bija paredzēta uzstāšanās par godu tētim, taču vakara gaitā, kad satraucošākais jau bija aiz muguras, biju mierīga un gatava atpūtai un dejām. Taču tad pamanīju, ka Ariks ir aizdomīgi nemierīgs, bet, vaicājot, kas ar viņu noticis, pie atbildes netiku,” teic Gita. „Protams, tajā dienā biju satraukuma pilns, kā nekā tas ir atbildīgs lēmums. Cilvēki atpūtās, dziedāja, dejoja un tad pēkšņi nodzisa gaisma – tajā mirklī dejoju ar Gitu un vienīgais gaismas kūlis, kas bija zālē, tika vērsts uz mums. Visi apkārtējie pavērsās pret mums, sieviņa bija lielā neizpratnē, ko es grasos darīt, un tajā brīdī es Gitai pateicu visu, ko viņa man nozīmē. Emocijas bija sakāpinātas un bija grūti parunāt, apkārtējiem cilvēkiem acīs bija asaras. Tad mana roka sniedzās kabatā pēc gredzena un zālē visiem aizrāvās elpa – tā bija neaprakstāma skaņa! Tajā pašā brīdī vaicāju mīļotajai: “Vai tu kļūsi par manu sievu?” un nometos ceļos. Pretī dzirdēju raudošā un trīcošā balstiņā skanošu: “Jā!”,” stāsta Ariks.

Tūlīt pēc saderināšanās pāris sāka pārdomāt arī gaidāmo kāzu norisi un pamazām tām gatavoties. Pirmais un svarīgākais uzdevumus bijis noteikt kāzu datumu, kad pieejami gan vēlamie muzikanti, gan viesu nams, kur paredzētas svinības. Kāzas tika plānotas diezgan lielas – tajās piedalījās ap 130 viesu. Gita stāsta, ka svarīgākais skaistā notikuma plānošanā bijis tas, lai viss izdotos gan pārdomāti, gan gaumīgi, tāpēc kāzu rīkošanā iesaistīta arī organizatore Dagnija Lībāne, kas palīdzēja pārim idejas pārvērst reālā notikumā. Gredzenus Gita un Ariks mija šovasar, 7.jūlijā, kas abu atmiņā iespiedusies kā līdz šim skaistākā un aizkustinošākā dzīves diena. „Ceremonija notika Liepājā Sv.Annas baznīcā, tam sekoja uzkodas viesnīcā „Libava”, tradicionālie kāzu tilti un atrakcijas, taču bankets notika viesu namā „Pastaiga mākoņos”, kas atrodas netālu no Liepājas,” stāsta Gita. Šodien abi atceras, ka vissatraucošākais kāzu dienā bijis brīdis pie altāra – no milzīgā uztraukuma pēkšņi radušās nelāgas domas par to, vai dzīvesdraugs pateiks liktenīgo „jā” vārdu, taču, kad apliecinājums par kopā būšanu uz mūžu izskanējis, abi ļāvušies svētku baudīšanai.

Aizkustinājumu kāzu dienā Gitai un Arikam vēl vairāk paspilgtinājušas dāvanas, ko abi viens otram bija sarūpējuši. „Sievai kāzās uzdāvināju gleznu, kuru mākslinieks ar roku uzzīmēja, kamēr mēs bijām pie altāra – tā teikt, iemūžināju vienu mirkli no mūsu laimīgākās dienas. Pretī dāvanā saņēmu Gitas dziedātu dziesmu – man vienmēr ir paticis, kā viņa dzied, bet viņa to dara reti un tikai īpašos brīžos. Biju aizkustināts,” teic jaunais vīrs. Banketa laikā aizkustinājums jaunlaulāto sirdīs mijās ar neviltota prieka mirkļiem, par kuriem parūpējās vakara vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare, mūziķu kolektīvs un pāra draugi, kuri bija sagatavojuši īpašus priekšnesumus.

Drošības sajūta

Vaicāti, kas mainījies abu attiecībās pēc kāzām, viņi apstiprina to, ka viss kļuvis tikai labāk – ir drošības un laimes sajūta kopā ar izvēlēto cilvēku. „Savā sieviņā augsti vērtēju uzticību – lai kur arī viņa būtu, vienmēr varu viņai uzticēties. Tā ir milzīga drošības sajūta, kad zini, ka mīļotais cilvēks ir godīgs pret tevi. Uzskatu, ka man blakus ir zelta cilvēks,” Ariks ir atklāts. Arī Gita ir līdzīgās domās un ir pārliecināta, ka kāzas viņas dzīvi padarījušas tikai pilnvērtīgāku, bet attiecības ar pārējiem līdzcilvēkiem tās nav ietekmējušas: „Es vēl joprojām esmu meita, māsa un draudzene. Man nav domas par aizgājušo bērnību vai tamlīdzīga nostaļģija, jo es joprojām varu iekāpt smilšukastē un uzcept smilšu kūku. Un pats labākais ir tas, ka mēs to varam darīt kopā.”

Lai arī Gita un Ariks jau kādu laiku ir precēts pāris, viņu mīlestībai netrūkst arī pārbaudījumu – lai arī precēti, viņi tomēr lielāko nedēļas daļu pavada šķirti, jo Gita studē Rīgā, bet Ariks ir atradis labu darbu savās mājās Grobiņā. «Grūti to nosaukt par mīlestības pārbaudījumu, jo mūsu mīlestībai nav nepārvaramu pārbaudījumu. Ik dienu ilgojos pēc savas sieviņas un, protams, ar nepacietību gaidu piektdienas, kad mīļotā atkal brauc mājās, lai varam būt viens otram blakus.Tiešām ir grūti un smagi bez viņas, tāpēc drīzumā plānoju pārcelties uz Rīgu, » Ariks ir apņēmības pilns. Atbildot, kādas vēl ir nākotnes ieceres, viņi teic, ka sapņo par kopīgu ceļošanu un ģimenes mājas izveidi Liepājas pusē, kas abiem ir daudz tuvāka par Rīgu. Tāpat abus saista sportiskas aktivitātes, kas ir ne tikai personīga aizraušanās, bet arī lielisks kopīga laika pavadīšanas veids. «Prakstiski visas lietas daram kopā, ejam ballēties, braucam ar velosipēdiem, braucam uz laukiem. Man nemaz nav vēlēšanās kaut kur vienam iet vai braukt, nav motivācijas kaut ko darīt bez sievas. Ir sajūta, ka mūs saista kas īpašs, » Ariks nosaka.

Svarīgākais