Māja ar vēsturisku akcentu

UZ ZĪĻU TALKU. Rekšņu ģimene savā mājvietā ar prieku uzņem ciemiņus. «Vasarā šeit bieži notiek tusiņi, jo viņi pie mums labi jūtas.» Zāles pļaušana ir saimnieku pārziņā, un tas esot jādara reizi nedēļā. Pērnvasar, kad bijis karsts un mitrs, tā pļauta divas reizes nedēļā. Ieva neslēpj, ka ziemā, protams, lielākā problēma ir sniegs, bet rudenī – lapas, kuras neesot kur īsti likt, un zīles. «Mājas teritorijā ir divi ražīgi ozoli. Zīles jāsavāc laikus, lai netiktu iemītas zemē. Mums tā ir problēma, bet draugiem izklaide, jo jāaicina uz lapu un zīļu talku. Viņiem ir iemesls atbraukt pie mums ciemos,» smaida mājas saimniece. © F64

Bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Juris Rekšņa ar dzīvesbiedri Ievu un bērniem Agnesi (12 gadi) un Tomu (18 gadi) pirms 11 gadiem ieguva savā īpašumā mantotu māju, kas celta 1903. gadā.

«Pēc renovācijas tās ārpuse vēsturiski saglabāta. Paņēmām kredītu, un, ņemot vērā arhitekta Edgara Bērziņa ieteikumus, tā tika nedaudz palielināta un šo gadu laikā arī nedaudz pārbūvēta,» stāsta Ieva Rekšņa. «Mēs sapratām, ka, godinot iepriekšējos saimniekus, māju nevajag būvēt no jauna, bet vajadzīga renovācija, lai gan to bija grūtāk izdarīt nekā būvēt visu no jauna. Mājā trīs vietās ir atstātas vēsturiskās sienas.»

Kamēr ritējusi rekonstrukcija, Ieva teikusi vīram, ka pārcelsies uz jauno mājvietu tikai tad, kad būs paveikts pēdējais sīkums. «Esmu simtprocentīgi pārliecinājusies, ka nav nekas pastāvīgāks par pagaidu nepadarītiem darbiem.» Ieva spriež, ka māja ir tik liela, cik nepieciešama, tajā iekārtota arī garderobe, kas bija aktualitāte, un noliktava. Viņa uzskata, ka ēkā lietderīgi ticis izmantots katrs centimetrs. Māju iekārtojot, svarīgi bijis noteikt āderu zonas, un rezultātā miegs visiem mājiniekiem esot labs. «Māja ir pabeigta. Pirms vairākiem gadiem radās iespēja ievilkt gāzes vadu, par to bijām priecīgi. Pirms tam izmantojām dīzeļdegvielu, kas bija ļoti dārga. Tās uzglabāšanai telpa vairs nav vajadzīga, un, pateicoties tam, tikām pie pagraba, kur glabāt krājumus ziemai.» Ieva teic, ka paši noteikti nebūtu uzcēluši māju, ja nebūtu bijis šāds patīkams pavērsiens pirms vienpadsmit gadiem. «Man patīk, ka mājās var justies labi un ka apkārtējā vide ir vienkārša, nevis ar glancīgumu. Svarīgi, lai arī viesi pie mums var justies brīvi un gaidīti,» uzsver namamāte.

GARĀŽA. Ieva atklāj, ka nepareizs bijis lēmums būvēt pazemes garāžu.«Neiesaku citiem tā darīt, jo tas nav nedz stilīgi, nedz tai ir racionāls izmantojums. Mašīna garāžā nav stāvējusi nevienu dienu. Tad, kad uzsniga sniegs, sapratām, ka liels darbs jāiegulda, lai iztīrītu ceļu, lai var iebraukt garāžā. Tā tika siltināta, bet, tajā iebraucot ziemā un sniegam kūstot, tur paliek daudz ūdens.» Tāpēc sākotnēji garāža pārtapa par noliktavu, bet vēlāk par jaunu istabu. Tad radusies iespēja nopirkt arī nelielu zemes gabalu blakus mājai un teritorija ar esošo paplašināta.

VIENKĀRŠĪBA. Ieva neslēpj, ka atrast interjera priekšmetus bijis problemātiski. Viegls uzdevums neesot bijis arī savstarpēji saskaņot mēbeles un krāsas. «Veikali ir pilni ar precēm, bet kad jāatrod vajadzīgais, tad izvēle kļūst ierobežota. Lielas problēmas gan toreiz, gan tagad ir atrast gaismekļus. Izvēle ir, sākot no bezgaumības līdz prastiem. Mums tos, saskaņojot ar mēbelēm un arhitektūru, vajadzēja vienkāršus, taču izrādās, ka tādus ir visgrūtāk atrast un tie ir arī visdārgākie.» Kad mājās atzīmē nozīmīgus svētkus, tad ienes tenisa galdu, uz kura liek cienastu. Ieva demonstrē arī mazo funkcionālo galdu, kuru lieliski var transformēt un piemērot savām vajadzībām, izmantot arī kā pusdienu galdu. Tas atrasts cenuklubs.lv. Aizkari divos toņos ilgi meklēti, lai pie logiem nebūtu jāliek arī biezie aizkari un tādējādi nesamazinātu telpu. «Vasarā tie dod vēsumu, bet ziemā izvēlamies gaišākus.

Svarīgākais