Vidusāzijas aitu suns
Pasaulē ir maz suņu, kuri spēj aci pret aci cīnīties ar vilku vai pat veselu vilku baru un par kuru uzvaru nerodas nekādas šaubas. Viens no tādiem ir Vidusāzijas aitusuns jeb alabajs.
Aitusuņu funkcijas mēdz būt dažādas. Vieni galvenokārt pieskata ganāmpulku, lai tas neizklīst, palīdz cilvēkiem lopus pārdzīt un uzskatāmi par īsteniem ganiem. Citi par ganīšanu neliekas ne zinis, bet tikai modri tup uz vakts, lai zagļi vai plēsoņas lopiņus neaizstieptu. Protams, ideālajā variantā šīs abas funkcijas ir apvienotas. Vidusāzijas aitusuņu galvenais uzdevums ir ganāmdzīvnieku sargāšana, un savā dzimtenē viņi šo darbu dara vēl šobaltdien.
Sargs, nevis mednieks
Vidusāzijā galvenie aitu apdraudētāji bijuši vilki, taču gadījies arī pa svītrainās hiēnas vai pat leoparda uzbrukumam. Ja atklīdusi hiēnu varza vai plankumainais plēsoņa, alabaji, protams, savu darbiņu paveic, taču labāk jūtas, ja līdzās ir cilvēks. Toties ar vilku baru pat viens šāds suns var tikt galā. Parasti gan tūkstoš galvu lielu aitu pulku sargā četri līdz seši alabaji. Aziāti necenšas uzbrucēju vajāt, lai nogalinātu. Viņi ir sargi, nevis mednieki – kad apdraudējums novērsts, suņi atgriežas savos sargposteņos.
Mūsdienās gan arī Vidusāzijā ganāmpulku apsardzei suņu pakalpojumus izmanto reti. Sarēķināts, ka lētāk esot algot bruņotu gana palīgu, turklāt nereti šāds uzdevums tiek uzticēts jauniešiem, kam armijas dzīve nav pa prātam, – kļūšana par aitu gana palīgu ir viena no alternatīvā dienesta iespējām. Suņiem aizvien biežāk tiek atvēlēta vien kompanjona loma.
Izcelsmes valsts – Krievija...
Šāda tipa suņi mitinājušies itin plašā teritorijā, bet par alabaju dzimteni pieņemts uzskatīt Turkmenistānu. Tomēr starptautiskajās annālēs kā Vidusāzijas aitusuņu izcelsmes zeme tomēr minēta Krievija...
Daži pētnieki uzskata, ka alabaju senči ir leģendārie Tibetas dogi. Tomēr pirmās liecības par tibetiešu milzeņiem datējamas ar 1121. gadu pirms mūsu ēras, bet Turkmenistānas dienvidos arheologi atraduši liela auguma suņu kaulus, kuru vecums ir lielāks par četriem tūkstošiem gadu. Alabajiem līdzīgi suņi attēloti arī uz Ziemeļafganistānā atrastajiem traukiem, kas darināti ap 2000. gadu pirms mūsu ēras.
Turkmēņu aitu gani kopš aizlaikiem kā savus palīgus turēja dažādus suņus, taču visi viņi bija liela auguma, ļoti spēcīgi un izturīgi. Iespējams, varēja runāt par vienotu suņu tipu, taču par šķirni gan ne. Selekcijas principi bija itin nežēlīgi: pie kucītes tika spēcīgākais bara suns, bet kucēnu likteni izlēma saimnieki – atlasīja perspektīvākos, bet pārējos piebeidza, nereti no metiena atlika tikai viens kucēns. Bet kuces dzīve šādā vidē bija neapskaužama – par barību viņai bija jārūpējas pašai, jo ļaudis baroja tikai ganāmpulka sargsuņus.
Literatūrā Vidusāzijas aitusuņi kā šķirne minēta jau 20. gs. 30. gados, kad šādi suņi piedalījušies Vissavienības izstādēs, taču figurējis arī nosaukums "Turkmenistānas aitusuns". Oficiāli šķirni izveidoja krievu kinologi, un pirmais oficiālais standarts publicēts tikai 1989. gadā.
Saskaņā ar hierarhiju
Ganu četrkājaino palīgu kompānijā valda stingra hierarhija. Barvedis ir spēcīgākais suns, un par viņu galvenāks ir tikai saimnieks. Dažkārt suns mēģina uzrāpties hierarhijā pat augstāk par dažu labu barā (ģimenē) esošo cilvēku, un tas jāņem vērā arī potenciālajiem alabaja pircējiem. Šāda suņa saimniekam jābūt apveltītam ar stingru raksturu un jāprot sunim ierādīt viņa īsteno vietu – rangā zemāku par jebkuru cilvēku. Tomēr ir kāda īpatnība – sava bara divkājainos mazuļus alabaji dievina un sargā, dažkārt pat pārlieku.
Vidusāzijas rejošie milži nobriest lēni – tikai četru piecu gadu vecumā. Ap to laiku nostabilizējas arī viņu psihe un uzvedības modelis – kādu nu saimnieks gudri vai aplami attīstījis un veicinājis. Īstens Vidusāzijas aitusuns ir drosmīgs un pašpārliecināts, taču nosvērts un mierīgs, spējīgs pieņemt patstāvīgus lēmumus, uzticams un pat mīļš pret savējiem, pret svešiniekiem neuzticīgs, taču ne naidīgs, labi apzinās savu teritoriju. Alabaja teritorija ir māja (dzīvoklis) un tās pagalms, kā arī paša suņa iedomāta platība ap saimnieku. Lai noteiktu vēlamās robežas, sunim tās jāielāgo jau kopš kucēnības, citādi ambiciozākam suņagabalam var ienākt prātā, ka viņam pieder vai visa pasaule...
Jāatceras, ka alabajs ir darba suns, kuram nepieciešamas kustības un atrašanās svaigā gaisā. Vislabāk, ja Vidusāzijas aitusuns var dzīvot plašā, ar sētu apjoztā pagalmā. Laukā viņš var uzturēties gan ziemas spelgonī, gan vasaras svelmē, taču vajadzīga arī kāda vieta, kur patverties no stindzinoša vēja, lietus un tiešajiem saules stariem.
***
SAIMNIEKA LEPNUMS
Varenais Džeks Džeksons
"Man patīk lieli, pamatīgi suņi – tādi, lai var just, ka mājās ir suns," saka trīsarpus gadus vecā Vidusāzijas aitusuņa Džeka (pēc pases – Džeksona) saimnieks Aivars Jaksons. "Mums bija sanbernārs, un, kad viņš nomira, izvēloties nākamo suni, lasījām rakstus par dažādām šķirnēm. Ap māju ir 0,8 ha liela iežogota teritorija, ir vairākas ēkas, dažāda tehnika, un tam visam vajadzēja sargu. Lai gan arī sanbernārs var pieskatīt māju, aziāts tomēr šķita šim uzdevumam piemērotāks. No Rīgas pārvedām Lordu. Viņš bija labs suns, diemžēl viņam bija problēmas ar veselību. Apmēram septiņu gadu vecumā kļuva tik slikti, ka domājām – viņš ilgi vairs nedzīvos. Viņš bija mums tik ļoti iepaticies – uzticams, nosvērts, spēj patstāvīgi pieņemt lēmumus, taču paklausīgs –, ka nolēmām arī nākamo ņemt aziātu. Un var teikt, ka Džeks ir tāds pats."
Džeks jau bija pārvests mājās, bet Lords tomēr atveseļojās. Tā nu kādu laiku līdz pat Lorda aiziešanai citos medību laukos Jaksoniem bija divi Vidusāzijas aitusuņi. Kā sadzīvoja? Kā jau šādiem suņiem ierasts, kad Džeks paaugās, cīniņā tika nokārtots hierarhijas jautājums. Apmēram pusgadu vecais Džeks izrādījās pārāks un kļuva par galveno suni.
Džekam ir laba veselība. Tiesa, viņam tiek doti vitamīni, taču tas – tikai profilaksei. Pret ziemas bargumu Džekam nav nekādu iebildumu – kažoks gana silts, bet, ja tomēr kļūst par vēsu, var patverties bijušajā siena šķūnī, kas kļuvis par suņa rezidenci.
"Cilvēki iedomājas, ka liels suns ļoti daudz ēd. Tā nav!" apgalvo Aivara dzīvesbiedre Inese. "Džeks arī nav izvēlīgs – ēd visu, ko dodu. Parasti divreiz dienā divu litru katliņā izvāru putru, un ar to pietiek. Dažreiz papildus dodam arī sauso suņu barību – gramus 200. Nedodam neko treknu, arī piena produktus ne – Lorda laikā mums vēl bija govs, un suns arī laka pienu, bet no tā viņam uzmetās ekzēma."
Svešinieki lai labāk nemēģina ienākt pagalmā, ja Džeks nav pārliecinājies par saimnieka labvēlīgo attieksmi! Ne cilvēki, ne citi dzīvnieki. Džekam ir kaut kāds zobs uz kaķiem – viņš tos necieš un trenc projām. Vienu kaķi reiz bija iedzinis dīķī un nelaida laukā. Džeks nokodis vairākas caunas, kas ieklīdušas pagalmā. Medījumu gan nav ēdis, bet glīti nolicis uz mājas lieveņa.
Pret savas ģimenes locekļiem gan šis milzis esot labiņš. Viņš atceras pat tos, kuri ciemos atbrauc tikai retumis, atpazīst viņu auto skaņu. Protams, visvairāk viņš respektē Aivaru, taču klausa visiem savējiem. Džeka mīlulis ir Aivara mazdēliņš Renārs. Milzenis ļauj puišelim pat jāt uz savas muguras. Tiesa, kad puika nodots Džeka gādībā, suns savu aprūpējamo nelabprāt atdod vecākiem – pat stumj viņus projām. "Kad vedekla devās pastaigās ar bērna ratiņiem, Džeks stāvēja pie sētas un gaudoja..." atceras Inese.
***
ALABAJS
Vidusāzijas aitusuns
Izcelsmes valsts: Krievija
Augstums skaustā: suņiem – ne mazāks par 65 cm, kucēm – ne mazāks par 60 cm
Svars: nav noteikts
Apmatojums: raupjš, taisns, ar labi attīstītu pavilnu; var būt garš (7–8 cm) vai īss (3–5 cm), kā arī vidēji garš
Krāsa: melna, pelēka, ruda, smilškrāsa, tīģerkrāsa, raiba, balta ar lāsumiem
Mūža ilgums: vidēji 7–9 gadi
Kucēna cena: Ls 60–300
Sargsuns
Ganu suns