Radīti lidošanai

Ir jauki turēt mājās būrītī kādu papagailīti vai kanārijputniņu. Taču... tādu nepalaidīsi laukā palidot un nepapriecāsies par viņa lidojumu uz zilā debesu fona. Tas tomēr ir un paliks būrīša (dzīvokļa) putns. Cita lieta – balodis. Vislabāk – vairāki baloži!

Savvaļas baloži mitinājušies Eiropā, Āzijā un Āfrikas ziemeļu daļā. Jau kopš senlaikiem ļaudis viņus pieradinājuši un savās migrācijās ņēmuši līdzi. Kālab? Varam tikai minēt. Iespējams, novērtēts gan putna paša, gan viņa lidojuma skaistums. Mūsdienās tiek runāts pat par baložterapiju, jo gan viņa dūdošana, gan pats putns (un pat attēls!) spējot dziedināt, un gan jau senie ļaudis arī to apjautuši...

Izmantota arī baložu spēja salīdzinoši ātri pārvarēt lielus attālumus, lai atgrieztos mājās. Lai gan šos putnus apdraud plēsēji, baložu pasts vēl salīdzinoši nesen uzskatīts par vienu no drošākajiem. Vēl 19. gadsimtā ziņu aģentūra Reuters ziņu ātrākai nogādāšanai lietoja baložus. Šveicē vēl mūsdienās šos putnus izmanto zelta nogādāšanai – balodis spēj palidot ar 30 g smagu zelta kapsulu pie kājas. Baloži tiek izmantoti ASV, Francijas, Izraēlas, Šveices, Irākas un Ķīnas armijas vajadzībām – radari viņus nespēj uztvert.

Izveidotas neskaitāmas baložu šķirnes. Atšķiras gan putnu apspalvojums, gan lidojums. Var tikai apbrīnot, cik krāšņi var būt dekoratīvie baloži – cēli, stalti, cakainām, vēdekļveidīgām astēm... Vieni no populārākajiem tomēr ir ārēji it kā necilie pasta baloži, kurus pēdējā laikā gan mēdz dēvēt par sporta baložiem. Viņi lido gan ātri, gan tālu. Jāpiemin arī... gaļas baloži – lieli, smagi un lempīgi, taču gardi gan!

Citur pasaulē baložniecība ir visnotaļ prestiža un arī ekskluzīva nodarbošanās. Baložniecība Latvijā uzplauka padomju laikos, pēc to beigām panīka, bet nu, šķiet, atkopjas. Tomēr par jauniem puišiem, kuri mirdzošām acīm steidz uz baložmāju pie saviem mīluļiem, diemžēl nav dzirdēts – drīzāk jau savas baložmājas atdzīvina tie, kuri uz laiku putniem atmetuši ar roku, lai iejūgtos peļņas darbos, bet tagad atkal vēlas priecēt savu dvēseli.

***

SAIMNIEKA LEPNUMS

Prasa uzmanību, darbu un mīlestību

Vai tas ir tik vienkārši – sagribēju un sāku turēt baložus? Jēkabpilietis Boriss Gorjunovs, kuram pieder gandrīz 100 baložu, saka: "Nē. Vispirms vajadzētu padomāt par to, kur putnus turēt. Var baložus turēt sprostā dzīvoklī, taču labāka tomēr ir speciāli būvēta baložmāja vai īpaši šim nolūkam aprīkoti bēniņi – ar ligzdvietām, ejām un aizvirtņiem. Baložu mītnei jābūt tādai, lai kaut vai cilvēks tur pēc mēslu izmēšanas tūdaļ varētu sākt dzīvot! Ir jābūt labai ventilācijai, taču nedrīkst būt caurvējš – tad putniem piemetas iesnas. Ir jābūt katram savai vietai. Nekur nedrīkst krāties mitrums. Ja iecerēts mājā turēt putnus arī pa ziemu, tad visām spraugām jābūt nopakotām. Mājai jābūt gaišai un gana plašai. Uzskata, ka vienam baložu pārim pietiek ar 50x50x50 cm mazu būrīti. Taču jādomā arī par nākotni – kur bērnus liksi? No plašuma neviens balodis vēl nav nonīcis. No šaurības gan... "

Varbūt var savākt kādu balodi no ielas un cerēt, ka tas kļūs par uzticamu putnu? Boriss uzskata, ka tā nav. "Savvaļas baložus (pilsētniekus) pieradināt nav iespējams – pat tie mājinieki, kuri noklīduši un padzīvojušies savā vaļā, mājās neatgriežas... Atliek vien baložus pirkt. Taču tirgū nereti mēdz "iesmērēt" sliktus putnus. Labāk jau piestaigāt pie kāda baložu audzētāja un pavērot, kādos apstākļos viņa putni dzīvo, kā izturas, vai kāds nav sanīcis... Un pirkt tikai jaunuļus, kas vēl nav lidojuši. Jo pieredzējuši pasta baloži var pat vairākus gadus pie jaunā saimnieka nodzīvot, mazuļus izperēt, taču, gaisā palaisti, tik un tā atgriezties pie iepriekšējā saimnieka! Pamet pat mazuļus! Tāda ir pasta baložu būtība – viņiem stresu rada pat cita saimnieka balss."

Kā Boriss kļuva par baložnieku? "Vispār jau parasti ar baložiem "saslimst" bērnībā..." viņš, atmiņās gremdējoties, saka. "Kādreiz, kad baložnieku bija daudz, atlika tikai pastaigāt un pavērot debesis, lai tie, kam tas lemts, šajos putnos iemīlētos. Arī man tā bija. Sākumā neatšķīru šķirnes, pirku lētākos. Starp citu, nedrīkst laist kopā lidot dažādu šķirņu baložus! Lidojums atšķiras, un ar laiku visi putni pārņem vienkāršāko lidojuma veidu, zaudējot šķirnei raksturīgo!

Ar laiku pats sāku selekcionēt putnus. Piemēram, pasta baložiem astē parasti ir 12 spalvu, taču no astes spalvu skaita ir atkarīga ne tikai manevrēšanas spēja, bet arī laiks, ko putns var bez pārtraukuma pavadīt gaisā. Sapāroju savus pastniekus ar kūleņotājiem un ieguvu pasta balodi ar 16 astes spalvām! Tāpat baloži savas lielās vairotiesspējas dēļ ir piemēroti objekti dažādu krāsu selekcionāriem – rezultāts redzams drīz vien. Piemēram, man radās interese, vai no raibiem baložiem iespējams selekcionēt baltu. Izdevās! Tiesa, olas vienā reizē ir tikai divas (turklāt ne vienmēr no abām izšķiļas balodēns), toties gada laikā viņiem var būt pat pieci perējumi, jaunie putni spēj lidot jau mēneša vecumā."

Ar baložiem saistītas dažādas kaislības. Puiši cits citam putnus pat zaguši, pa naktīm sargājuši, kāvušies... "Jā, bija tādi laiki..." teic Boriss. "Taču tās tādas puišeļu izklaides. Tiesa, pirms gadiem četriem, kad uznāca mode kāzās laist gaisā baltos pasta baložus, par zādzībām atkal bija dzirdams. Putni tika ievesti no Rietumeiropas, un katrs maksāja 80 eiro."

Dārgus putnus laist lidot arī ir risks – kāds kaķis vai vanags var uzglūnēt... "Jā, ir cilvēki, kuri par dārgu naudu nopērk vaislinieku un nelaiž viņu laukā. Vanagi patiešām ir liela problēma, jo sevišķi no rudens līdz pavasarim, kad gājputni aizlidojuši. Sevišķi jau pilsētu tuvumā dzīvojošie jau paaudzēm pieraduši medīt tikai baložus un citu barību nemaz nepazīst. Taču jāpadomā arī par baložiem. Tāds sprostā tupētājs ar laiku nonīkst. Balodis radīts, lai lidotu!

Vai pāri var izveidot no jebkuriem diviem putniem? ""Saprecināt" jau var jebkuru – vairošanās instinkts savu padarīs (man gan bija gadījums, kad mātītei tēviņš nepatika un nekas nesanāca!), taču pāris, kura starpā nav mīlestības, labus bērnus neizaudzinās," uzskata Boriss. "Turpretī, ja satikušies īstie, var vien priecāties par idilli, kas valda ģimenē. Piemēram, olas perējot, mātīte un tēviņš mainās. Ja ir mīlestība, tas, kurš devies paēst, cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties ligzdā, abi dūdo un mīlinās. Šādi pāri parasti nodzīvo kopā līdz mūža galam. Veidojot pāri, ir kāda viltība: vienā sprostā ievieto vienu tēviņu un vairākas atbilstošas mātītes, un tad ir nosacīta izvēles iespēja."

Cik daudz balodis dienā apēd? "30–50 gramus graudu. Nopērkami speciālie graudu maisījumi, taču var dot kviešus, miežus, prosu, zirņus. Noteikti jābūt pieejamam kalcija avotam, sālim un grantij, kas nepieciešama gremošanas traktam. Es taisu ar granti un sāli sajaukta māla bumbas. Vienmēr jābūt svaigam ūdenim, vislabāk – akas vai lietus ūdenim, jo krāna ūdens tomēr nav tik veselīgs," skaidro pieredzējušais baložnieks.

MĀJAS BALODIS (Columba livia)

Ir vismaz 10 pasugu un neskaitāmas šķirnes

Ķermeņa garums: 29–36 cm

Spārnu pletums: 50–67 cm

Svars: 265–380 g

Apspalvojums: biezs, blīvs; pieaugušam balodim ir ap 10 000 spalvu

Krāsa: iespējami visdažādākie krāsojumi

Mūža ilgums: savvaļā – 3–5 gadi, mājās vidēji 10–15 gadu, bet var nodzīvot pat 30–35 gadus