Zem viena jumta Brīnums un Kārlis Ulmanis

© Jānis Saliņš F64

Vokālās grupas Cosmos baritons kordiriģents Jānis Ozols un viņa sieva kordiriģente Marta Ozola ir divu jauku un skaistu runčuku – četrus gadus vecā Brīnuma Prinča Pluščenko Ozola un divus mēnešus vecā Kārļa Ulmaņa – saimnieki.

Viens ir dāvināts, otrs pieklīdis, bet abi vienlīdz mīļi.

Brīnums ir parastā Latvijas ņaudētāja un persiešu šķirnes kaķa krustojums, un daba viņu apveltījusi ar pelēku kažoku un lepnu, neatkarīgu raksturu. "Man pieder visskaistākais kaķis pasaulē," nešauboties saka Jānis. "Brīnumu man uzdāvināja, par ko biju priecīgs, jo kaķi man patīk."

Četrus gadus pelēkais runčuks varēja justies kā princis, jo viņam piederēja nedalīta saimnieku uzmanība. Bet tad kāds gadījums mainīja viņa ierasto dzīves kārtību, un nu Brīnumam jārēķinās ar maza, rotaļīga un mazliet nekaunīga sugasbrāļa sabiedrību. "Mēs ar sievu piedalījāmies Kārļa Ulmaņa 132. jubilejas atceres pasākumā Pikšās, kurā Marta uzstājās ar savu LZS jauniešu kori. Pēc koncerta bija neliela saviesīgā daļa. Sajutis ēdiena kārdinošo smaržu, mums pieklīda galīgi izvārdzis kaķēns – sāka staigāt pa pēdām. Mēs ar Martu nebijām domājuši par otru kaķi, jo apzinājāmies, ka Brīnumam, kurš ir liels individuālists, tas varētu nepatikt, taču kaķēns izskatījās tik izmocīts, ka nespējām viņu atstāt likteņa varā."

Ar neapbruņotu aci bijis redzams, ka mazā radībiņa ar steigu jāved pie ārsta, lai kaķēnu atbrīvotu no blusām, ausu ērcītēm un tārpiem. "Veterinārārsts teica, ka pieaudzis viņš būšot diža auguma kaķis ar meinkūna šķirnes iezīmēm," stāsta Jānis un atklāj, ka par godu vietai un notikumam, kur ar kaķēnu sastapušies, nolēmuši viņu saukt par Kārli Ulmani.

Septītajās debesīs

Mazais runčuks jau kopš pirmā mirkļa Ozolu mājās juties kā septītajās debesīs, jo beidzot bijis siltumā, paēdis un apčubināts. "Kārlis joprojām negausīgi ēd, acīmredzot nav aizmirsis badošanās periodu. Kaķēns nenoniecina neko, notiesā visu, kas ir viņa trauciņā, un būtu gatavs iztukšot arī Brīnuma bļodiņu. Lai tā nenotiktu, mēs ar Martu pieskatām Kārli. Ja viņš pārāk neatlaidīgi tīko pēc sausās barības graudiņiem otra kaķa trauciņā, laižam darbā smago artilēriju – uzsmidzinām kādu lāsīti ūdens."

Jānis atklāj, ka jaunākajam runčukam esot nolēmuši dot gan sauso barību, gan daudz ko citu, piemēram, cīsiņus, krējumu, biezpienu. "Brīnums visu mūžu ir ēdis tikai profesionālu sauso barību, un viņam tagad ir problēmas ar aknām. Man ir aizdomas, ka pie vainas varētu būt šie sausie pārtikas graudiņi."

Vecākais runcis pret jaunuli sākumā izturējies vēsi un distancēti, bet nu savu attieksmi esot mainījis. "Kārlis ir ļoti jauns, tāpēc viņam gribas draiskoties. Kad mazais pārāk satrakojas, Brīnums viņu noliek pie vietas, uzsitot ar ķepu. Taču pelēkā runča atturīgums reizēm šķiet uzspēlēts, jo, tiklīdz kaķēns viņam nepievērš uzmanību, Brīnums it kā garlaikoti pamet acis apkārt, sak – kur tad šis palicis, varētu paskraidīt!"

Kārlis pieredzējušajam kaķim esot atsaucis atmiņā ne vien to, ko nozīmē kārtīgi izskraidīties, bet arī atgādinājis, cik jauki ir iekārtoties saimniekiem klēpī. "Iepriekš Brīnumam nepatika doties rokās, viņš dzīvoja pats par sevi. Tagad ir tā – kad Kārlis nāk pie mums samīļoties, arī viņš murrādams ir klāt."

Visu rakstu lasiet 17. oktobra izdevumā Māja

Svarīgākais