"Kad ir dzimšanas diena, Jaunais gads vai citi svētki, parasti gribas piedzīvot kaut ko jaunu un nebijušu. Ziemassvētkos ir citādi – tajos galvenā vērtība ir tradīcijas, un mūsu ģimenē kopš bērnu piedzimšanas tās ir nemainīgas," atklāj TV3 raidījuma "Bez tabu" vadītāja un korespondente Agnese Drunka.
"Tuvojoties gada nogalei, ir daudz darba un skriešanu, tomēr tas neliedz ienākt svētku sajūtai. Šo sajūtu rada gan izrotātā māja – spuldzīšu virtenes, kuras neizslēdzam visu nakti, Adventes vainags un citi rotājumi –, gan arī darbs pie TV3 raidījuma Latvijas lepnums. Šogad būšu viena no šā pasākuma vadītājām, kā arī veidoju filmu par vienu no varoņiem nominācijā Caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Tiekoties ar šiem cilvēkiem, iznāk pārvērtēt savas dzīves svarīgākos notikumus, citām acīm paraudzīties uz tiem un reizēm nokaunēties par savu nevarēšanu un žēlošanos, jo daudzas mūsu problēmas pret tām, ko ir pārvarējuši šie cilvēki, šķiet nebūtiskas. Katru gadu Latvijas lepnums palīdz radīt Ziemassvētku izjūtu. Bet ne jau tikai tas – arī fakts, ka mājās ir bērni, daudz ko nozīmē.
Ziemassvētkos vērtība ir tradīcijām. Mūsu ģimenē tās jau gadus piecus ir nemainīgas. Vispirms 24. decembra rītā pie mums mājās ierodas frizieris, ģimenes draugs, un mūs visus sapoš. Tad ēdam vēlās brokastis, bērni sāk cept piparkūkas. Ir neliela, rāma rosība. Pēc tam dodamies uz tirgu pirkt eglīti. Mēs vienmēr iegūstam visbrīnišķīgāko kociņu, jo prasām, vai nav kāda kroplīga eglīte, par kuru zināms, ka to neviens nepirks. Tad braucam mājās un pušķojam savu zaļo skaistuli (to iesienam auklā, kas savulaik kalpoja bērnu šūpulītim, tāpēc egle atrodas pusmetru virs zemes). Kad tas izdarīts, ejam uz baznīcu. Pārrodoties mājās, zem eglītes kāds ir pamanījies salikt dāvanas. Tad ēdam vakariņas, kurās parasti ir cepetis ar dārzeņiem. Ir dzejoļi un dziesmas, jo abi bērni iet mūzikas skolā, ir apguvuši klavieru un saksofona spēli. Ziemassvētku vakaru pavadām ģimenes lokā, bet Pirmajos vai Otrajos Ziemassvētkos dodamies uz Kuldīgu, kur dzīvo viena vecmāmiņa un vecvecmāmiņa (vīra radi), tad braucam pie manas mammas un vectētiņa uz Saldu. Šogad Ziemassvētkus gaidu ar ļoti lielu nepacietību, jo satikšos ar brāli un viņa dēliņu, kuri dzīvo Vācijā. Man stāstīja, ka mazais puika esot tikpat nepacietīgs – gribot pēc iespējas ātrāk satikties ar savām māsīcām un brālēnu, lai varētu vērt vaļā dāvanas un arī citus apdāvināt."