Sava ceļa gājējs - Artuss Kaimiņš

"Iepriekšējais gads man bija traks – gan emocionāli, gan fiziski. Šajā es gribētu vairāk miera un harmonijas," vērtējoši saka aktieris Artuss Kaimiņš.

"Ceru, ka tā arī būs, jo 2010. gads man sācies daudzsološi. Jau šodien mēs, Nacionālā teātra aktieru ansamblis, kas režisora Kirila Serebreņņikova vadībā iestudēsim Gogoļa "Mirušās dvēseles", dosimies uz Igates pili, kur notiks pirmie mēģinājumi, ilgāku laiku dzīvosim nošķirtā vidē. Spēlēsim tikai vīrieši, man uzticēta Nozdrevs. Esmu ļoti priecīgs par šo lomu, jo tā ir ļoti jaudīga. Loma – Visums.".

Artuss Kaimiņš ir viens no Valmieras drāmas teātra aktierkursa beidzējiem. Viņa cīņubiedri Kultūras akadēmijā bija Kaspars Zvīgulis, Inga Alsiņa, Kristīne Nevarauska, Elīna Vāne, Māris Bezmers, Andris Gross un citi topošie aktieri, kas nu jau vairākus gadus spēlē uz teju vai visu Latvijas teātru skatuvēm. Artuss šobrīd nav neviena teātra štatā, bet ne bez lomām. Nesen Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisora Regnāra Vaivara iestudētais Makss un Morics, kurā Artuss iejuties vienā no titullomām, šajā teātrī joprojām repertuārā ir izrāde Mehāniskais apelsīns ar viņa piedalīšanos. Diezgan ražīgi Artuss ir darbojies kino laukā. Daudzi, iespējams, vēl labi atceras filmas Kailums, Monotonija un nesen izrādīto – Medības. Bet pirms gada Artuss filmējās galvenajā lomā Krievijas kinorežisora Sergeja Makricka filmā Četras mīlestības sezonas. Aktieris zina, ko nozīmē dīkstāve un centieni gūt radošo piepildījumu svešā zemē. Artuss ir mēģinājis apliecināt savu profesionālo varēšanu Losandželosā, Amerikas filmaktieru mekā. Darījis arī citus darbus, tomēr nav gribējis pamest aktiera profesiju.

– Tas, ka neesmu kāda teātra štatā, nenozīmē, ka es būtu sūdīgāks vai slinkāks par citiem. Tā ir mana izvēle. Nebūdams saistīts ar konkrētu teātri, varu piedalīties dažādos projektos – vadu pasākumus, gan dublēju filmas un filmējos, gan ierunāju reklāmas. Pērn kopā ar Monotonijas radošo grupu pabiju vairākās Krievijas pilsētās, kur tika prezentēta šī filma, kā arī filmējos krievu režisora Sergeja Makricka filmā Četras mīlestības sezonas. Tā kā man ir filmēšanās pieredze gan Amerikā, gan Krievijā, uzdrošinos teikt, ka Baltijas aktieru Holivuda ir Maskava.

– Gada nogalē parasti izvērtējam, kāds tas bijis. Ko vari teikt par aizvadīto?

– Tas bija traks gads, viens no trakākajiem manā mūžā. Nevar pat teikt, ka dzīve gājusi kalnā un lejā, drīzāk bijusi tendence traukties lejup. Gan jau tā ir kāda mācība vai pārbaudījums man.

Šobrīd (saruna notika 27. decembrī – M. L.) ar lielu azartu, pasvītrojot būtiskākās vietas ar flomāsteriem, mācos savas lomas tekstu Mirušajās dvēselēs. Teksta ir daudz, un es gribu būt labi sagatavojies mēģinājumiem. Šis patlaban ir mans karodziņš, ko ar gandarījumu nesu. Līdz pirmizrādei martā vēl būs sirsnīgi jārukā. Uzskatu, ka Nozdreva loma man ir ļoti liela izdevība.

– Vai par kādu no nospēlētajām lomām ir bijis kauns?

– Nē, ne par vienu. Divdesmit deviņu gadu vecumā spēlēju Maksu bērnu izrādē Makss un Morics. Laikam izskatos vēl gluži jauneklīgs. (Smejas.) Vasarā pabeidzu filmēties Jura Poškus filmā Nāvi tev. Bija arī darbs Lietuvā – reizi nedēļā braucu uz Kauņu, lai ierunātu filmas.

– Kāpēc izvēlējies aktiera profesiju, kas ir gan emocionāli, gan fiziski grūta un vienlaikus gaistoša, jo gala rezultāts – teātra izrādes – ātri vien izplēn no skatītāju atmiņas?

– Īsti pat nezinu... Varbūt realizēju to, kas neizdevās manam vectēvam. Nesen uzzināju, ka viņš esot gribējis kļūt par aktieri, tomēr iestājies ķīmiķos. Domāju, ka tādējādi izpaudās mūsu ciešā saikne, jo bieži vien ir tā, ka mazdēls vectēvam ir tuvāks nekā dēls. Man pat ir tādas pašas ausis kā manam opim!

– Tavi vecāki un vecvecāki ir talantīgas un spēcīgas personības. Kā tas ir tevi iespaidojis?

– Drakonisks režīms mājās noteikti nevaldīja. Visi bija aizņemti cilvēki, daudz laika veltīja katrs savai jomai – zinātnei, mākslas vingrošanai, jurisprudencei, tāpēc ģimenei dažkārt pietrūka kāds mirklis. Man šķiet, ka viņi jūtas mazliet vainīgi, ka tik ļoti ziedojušies darbam. Nu kaut vai vecmāmiņa jau gadus divdesmit sola, ka nākamgad beigs vingrot. Bet Ziemassvētku rītā viņa uz pirkstgaliņiem aizlavījās uz tikšanos ar savām meitenēm. Nu, tāda savas lietas fanāte! Patiesībā tas ir labi.

Kopš astoņpadsmit gadiem es dzīvoju patstāvīgi. Daži mani draugi un paziņas nevar pamest vecāku paspārni pat tad, kad pašiem jau ir bērni – privātmājai būvē tik klāt stāvus gluži kā putni ligzdas. Man patīk dzīvot savu dzīvi. Kad gribu satikt ģimeni, varu aizbraukt ciemos vai arī uzņemt ciemiņus.

Pirms pusgada no Rīgas pārcēlos uz Garciemu, uz māju, kas savulaik piederēja vecamtēvam, kurš nu jau mūžībā. Man tur ir vesels zooloģiskais dārzs – divi suņi (mans un mātes) un divi kaķi (septiņus gadus vecs gudrs runcis, kura saimnieks iepriekš bija vecaistēvs, un ruds jaunulis – tāds slidens kekss, kurš palika pie manis, kad izšķīros ar draudzeni). Tāpēc no rītiem ir jāceļas agrāk, nekā reizēm gribētu, jo suņu urīnpūslis jau nav bezizmēra – viņi jāizlaiž ārā pačurāt. Un tad ir jādod ēst.

Ceļā līdz Rīgai paiet kādas divdesmit minūtes, taču tas nav nekas nepārvarams. Jā, ir lielāks čakars ar mājas uzturēšanu kārtībā, jo ziemā kaut vai sniegs jānotīra, kas, mitinoties pilsētas dzīvoklī, nav jādara. Taču tas ir sīkums, salīdzinot ar ieguvumu, ko man sniedz šī vieta – es dzīvoju jūras tuvumā. Tā nu ir stihija, kas pastaigas laikā uzlādē gan mani, gan manus suņus.

Jūtos atbildīgs par vecātēva Imanta Kaimiņa atstāto mantojumu, jo viņš man bija autoritāte. Kaut bērnībā dzīvoju kopā ar savām ģimenes sievietēm – mammu un vecmāmiņu (viņas abas izšķīrās no saviem vīriem), ietekmējos no vecātēva un tēva. Es negribu iedziļināties niansēs, bet tā tas ir.

Vecaistēvs bija ķīmijas zinātņu doktors, ap pussimts dažādu medicīnas preparātu autors, kas ir palīdzējuši simtiem tūkstošu cilvēku. Viņš man, kad biju mazs puika, mācīja strādāt – mizot kartupeļus, rakt bedri, darīt citas lietas. Izvērtējot viņa mūža ieguldījumu, to, ka viņš spēja izveidot ārstniecisko līdzekļu ražošanas uzņēmumu, man gribas izsaukties: "Kāpēc mēs, latvieši, esam kļuvuši par tirgotāju un pārpircēju tautu, nevis paši kaut ko ražojam?!" Tiesa, pēdējos pāris gadus ir manāmas nelielas pozitīvas pārmaiņas – cilvēki ir sākuši kaut ko šūt, taisīt krēmus, vākt tējas, siet pirtsslotas. Domāt un rīkoties zaļi – kā to mans vecaistēvs darīja jau pirms 20 gadiem. Varbūt beidzot attapsimies, ka lielveikali Rimi un Maxima nav mūsu dievi.

– Uz ko tu paļaujies?

– Tikai uz sevi. Mans tēvs ir miris, vecaistēvs ir miris, es patlaban ģimenē esmu vecākais vīriešu kārtas pārstāvis, vecākais Kaimiņš. Zinu, ja man gadīsies kādi sūdi, ir trīs telefona numuri, uz kuriem varu zvanīt jebkurā diennakts laikā. Tie ir manas mātes, vecāsmātes un brāļa telefona numuri.

Esmu gatavs dažādiem pavērsieniem. Ne reizi vien esmu pieredzējis, ka dzīve var mainīties par 180 grādiem. Bet savu profesiju es negribu pamest.