Dāviniet brīnumu!

Nacionālajā teātrī sezona jau rit pilnā sparā. Dienā, kad viss kolektīvs pēc atvaļinājuma pulcējās kopā, tradicionāli tika pasniegtas balvas iepriekšējās sezonas labākajiem aktieriem. Elzas Radziņas kaklarotu un šo titulu šogad ieguva Dace Bonāte par Vizmas Belševicas Billi.

Dace savulaik kļuvusi arī par Lilitas Bērziņas balvas īpašnieci, izcili tēlojot Martas lomu izrādē Kam no Vilka kundzes bail, ieguvusi Lielā Kristapa medaļu par lomu filmā Ligzda. Ja oma nav īpaši gaiša, paklausieties, kā Dace lasa Vinniju Pūku un viņa draugus!

„Es nevaru žēloties, man ir ļoti daudz un skaistu darbu. Nevaru spļaut Dievam acīs,” saka Dace Bonāte. „Dievs dod, lai tiktu galā, lai nonāktu līdz tādai kondīcijai, kad pati varu saprast, ko daru. Kādreiz, kad ir daudz darba, iestājas tāds muļķis, ka vairs nevar saprast, kam un kā jānotiek".

Zelta kurss

Teātrī esmu jau 26 gadus. Bijām Drāmas teātra pēdējais, Alfrēda Jaunušana, tā saucamais zelta kurss. Ar mūsu ienākšanu sākās līgumu sistēma, slēdzam tos uz gadu. Mācījos kopā ar Ināru Slucku, Ilzi Rūdolfu, Inesi Ķirsoni, Jāni Reini, Juri Lisneru, Ēriku Vilsonu, Juri Rijnieku, Daini Porgantu, Dzintaru Belogrudovu un Ivaru Sietiņu. Daži no viņiem atraduši sevi citā jomā.

Agrā jaunībā, kad valda ilūzijas, ka cilvēks var visu, varbūt arī šķita, ka kādreiz izmēģināšu roku pat režijā. Ātri nāca saprašana: lai kļūtu par režisori, būtu nopietni jāmācās, bet es to vairs negribētu darīt.

Pirmajā pusgadā, kad tikko ienācu teātrī, man bija mazāk lomu. Leļļu teātrī kopā ar Hermani Paukšu un Zigurdu Neimani uztaisījām Hermaņa lugu Intervijas. Izmisīgi likās, ka zaudēju amatu. Ir dīvaina sajūta, kad pēc fakultātes beigšanas ienāc teātrī un pēkšņi ir pauze - neviens tev pakaļ vairs īpaši neskatās. Šķita, ka par varītēm kaut kas jādara, un, tad drīz vien jau darbi aizgāja strīpā vien. Es tiešām esmu pateicīga liktenim. Man vienmēr bijušas skaistas lomas.

Kādreiz māmiņa, kuras vairs nav šai saulē, krāja visas recenzijas, kas rakstītas par mani. Tagad es pat reizēm neizlasu, ko kritiķi raksta. Man šķiet, ka tas neko nepalīdz, bet dara vienīgi sliktu. Tomēr tik un tā jāturpina darīt, jo neviens neprasa, kā tev ir ap sirdi un, ja vēl pati zini, ka nav labi... Dzīvē jau arī sliktās lomas bijušas - tādas, no kurām nevar attapties pat pusgadu. Tāds ir tas aktiera darbs, kas kritiķu vārdam pakļauts. Kam lai metu to akmeni, par to, ka kādam nepatīku? Kaut ko jau reizēm ir vērts arī no malas paklausīties. Piemēram, Normunds Naumanis ir ļoti bargs kritiķis. Reizēm ir šausmīgi nepatīkami, aizskaroši un sāpīgi, taču taisnība, ka reizēm ir vērts ieklausīties.

Katru dienu šedevri nerodas un neviens aktieris nekāpj uz skatuves, domādams: kaut es šoreiz būtu vissliktākais un visvājākais. Nu reizēm nesanāk... Brīžam jādomā par profesijas būtību, bet nav jau variantu... Īpaši pēdējā laikā tendence, manuprāt, ir briesmīga - visu nosaka režisori. Svešs cilvēks izvēlējies materiālu, kurā man pašai jāpiedalās ar sirdi un dvēseli, jākļūst par līdzautori, bet šajā kombinācijā bieži kaut kas nav kārtībā.

Jā, man vairs nav savas nospēlētās sapņu lomas... Bieži vien aktiera eksistence ir ļoti pazemojoša. Varbūt tikai tagad to ieraugu? Arī tā var būt. Kā saka, ap piecdesmit gadiem prāts apskaidrojas. Protams, iemācos ar to visu tikt galā, uz daudzām lietām skatīties citādāk, jo nevar visu laiku mirkt asarās un dzīvot pazemojumā, spēlējoties ar šīm sajūtām. Ja skaties bezdibenī, tas sāk skatīties pretī. Man liekas, kaut kāds balanss ir pašķiebies, un ne par labu aktieriem. Visi vērtē režisoru darbu - jā, tas ir kaut kas, bet aktieri - labāki, sliktāki, galu galā viņiem būs nākamā loma, atkal varēs vai nevarēs izpausties. Par to tik viegli tiek spriests, kā par visu mūsu dienās. Režisori lieliski zina, ka bez aktieriem neiztiks, vienmēr jau kāds būs, stāvēs rindā un lūgsies.

Valoda skaista kā pērles

Man nekad nav bijis tā, ka režisora piedāvātā loma absolūti nav gājusi pie sirds. Taču gadījies, ka acu priekšā nerēgojas nekāda bilde, nezinu, uz kurieni doties. Tā man bija ar Regnāra Vaivara iestudēto Kam no Vilka kundzes bail. Man bija akli, kā kucēnam jāpakļaujas. Ja režisors un aktieris lomu redz nedaudz atšķirīgi, gandrīz vienmēr nākas piekāpties. Ļoti reti, kad izdodas pārliecināt. Tad jābūt galvenajai lomai un ļoti spēcīgam, lai spētu pārliecināt, ka vajag tā un ne citādāk.

Esmu spēlējusi un tā arī nenospēlējusi tā, kā vēlējusies. Pēc gada uzlecu naktī gultā sēdus... redz, tā vajadzēja! Tikai vienu reizi redzēju, kā loma jāspēlē (tas bija izrādē Sfinksa), bet sapratu, ka fiziski nevaru to izdarīt. Paveicu tikai apmēram pusi no naktī redzētā. Nebija slikti. Spēlēju saniknotās jaunkundzes lomu. Aina veidojās grūti, un to es redzēju sapnī.

Tagad man ir kroņa loma Billīte. Es ilgi ap to darbu tekalēju riņķī - kamēr zvaigznes sastājās savās vietās. Man šis darbs patīk, tajā ir pilnīgi maģiskas sakritības. Nav pat svarīgi, ko citi par to saka. Kritika mani nevar izsist no līdzsvara, jo zinu, kāpēc tā daru. Katrs redz citādāk. Kritiķis vienreiz paskatās un tūlīt uz līdzenas vietas zina, kā jādara. Kāpēc tad neatnāca ātrāk un nepateica, ja tik labi zināja?

Pirms izrādes, sperot soli uz skatuves, vēl nemanu, ka no skatītājiem plūst kaut kādi fluīdi. Taču vēlāk... Varbūt tā patiešām ir īpaša enerģija, kas nāk no skatītājiem? Nereti ir ļoti svarīgi, cik ātri vari viņus dabūt savā varā, cik viņi ir saliedēti. Mazajā zālē to jūt ļoti labi. Reizēm ir neviendabīga publika. Tu jūti, ka viens cilvēku bariņš jau ir tavs, bet diviem trim bruņas vēl nekustās. Tad ir baigi jāpacīnās. Billē es skatos atnācējiem acīs, pat runājos ar viņiem. Vizmas Belševicas valoda ir skaista, kā pērles. Tikko bijām festivālā Tartu. Bija tāda dīvaina sajūta, kad tu runā ar igauņu skatītājiem, saproties ar viņiem pavisam citā frekvencē, kad valoda vairs nav svarīga.

Visu rakstu lasiet 25. septembra izdevumā Patiesie stāsti.

Svarīgākais