Keišs nav tendēts uz pucēšanos

© F64

"Es nezinu, vai to, kā ģērbjos, var nosaukt par stilu, jo es valkāju tikai ērtas drēbes. Un man vienīgais kritērijs ir – lai neizskatos kā jaunietis," saka jaunās latviešu spēlfilmas "Seržanta Lapiņa atgriešanās" galvenās lomas atveidotājs Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs (36).

"Es valkāju pogājamus kreklus, bikses, arī džinsus, bet nevaru sevi iedomāties biksēs ar zemo stakli," saka aktieris un atklāj, ka viņa vismīļākā krāsa ir melnā, jo tā ir praktiska un universāla. Starp citu, melnā ir arī viņa sievas Latvijas Nacionālās operas solistes Kristīnes Zadovskas mīļākā krāsa.

Andris stāsta, ka viņš absolūti nav tendēts uz pucēšanos, lai gan lieliski saprot, ka viņa profesijai tas nepiestāv – vajadzētu vairāk domāt par apģērbu, par stilu. "Bet man dzīvē ir svarīgākas lietas darāmas, tāpēc arī ir tas melnais, kuru iegādājoties, nevar kļūdīties, jo tas der jebkurā dzīves situācijā."

Donors, nevis vampīrs

"Es drēbes nonēsāju un tikai tad pērku jaunas," stāsta aktieris un piebilst, ka necieš staigāšanu pa veikaliem. "Vieni veikalā ir donori, bet citi – vampīri. Piemēram, manai sievai ļoti patīk staigāt pa veikaliem. Ja viņai ir slikts garastāvoklis, viņa saka: "Aizved mani uz veikalu." Pēc tam viņa ir priecīga, laimīga un atvieglota. Bet man atliek tikai ieiet veikalā, un man jau ir slikti, un es nezinu, uz kuru pusi iet. Tāpēc eju uz veikalu ar konkrētu mērķi: ātri paņemu to, ko man vajag, un eju ārā," stāsta lieliskais aktieris. Iepirkties viņam parasti sanāk ārzemēs. Un viņš jau zina savus veikalus, kuros vienmēr atrod to, kas patīk un der. Tāds ir H&M, un tāds ir Mexx, kur Andrim gadus desmit patika "viss pēc kārtas". Pēdējā laikā Mexx nāk iekšā violetie toņi, tie gan ne pārāk patīk.

Apaviem netaupa

Andris pievērš uzmanību arī apģērba cenai. "Varbūt treknajos gados tā nebija, bet tagad, kad ir ģimenes pieaugums, jāapsver, kā tērēt naudu. Vienīgais, uz ko nevajadzētu taupīt, ir apavi. Vienmēr esmu pircis dārgus apavus, un tas ir attaisnojies," apgalvo aktieris.

Tā īsti attaisnojušies nav vienīgi viņa mēģinājumi no ārzemēm atvest kaut ko sievai. "Kādas trīs četras reizes esmu viņai kaut ko vedis, bet esmu sapratis, ka nav variantu. Esmu pircis krelles, kuras nekad neesmu viņai redzējis, arī no Jaunzēlandes atvedu šausmīgi skaistas krelles, nu tādas... nu tik skaistas! Bet viņa tās neliek," Andris pasūdzas un izstāsta, ka bērniem arī apģērbu viņš neriskē pirkt, tas ir sievas ziņā. "Es viņiem vedu rotaļlietas, kādas Latvijā nevar nopirkt. Piemēram, no Kanādas atvedu jauno biologu – tas ir tāds trauks ar palielināmo stiklu vāka vietā, ar ko mazi bērni var pētīt kukaiņus. Savukārt no Francijas atvedu koka kuģīti ar tornīti, kuram galā ir balons; to piepūš, ieliek ūdenī, un, gaisam laižoties ārā, tas peld uz priekšu. Latvijā tādu mantu nav," stāsta aktieris un teic, ka nesaprot tos dāvanu veikalus, kuros pārdod kristāla delfīnus. "Tas taču ir noziegums, ka tu dāvini cilvēkam lietu, ko var tikai ielikt plauktā!" viņš uzskata. Tāpēc Andris īpaši sajūsminās par dāvanu, ko saņēma filmas Seržanta Lapiņa atgriešanās pirmizrādē – svečturi, kas filmā spēlē lielu lomu. "Kad man to uzdāvināja, biju absolūtā laimē! Tas man tagad stāv mājās uz galda goda vietā," priecājas filmas galvenās lomas atveidotājs.

Zelta bedre

"Salīdzinājumā ar vācu teātri, kur skaisti cilvēki uz skatuves laikam nav solīdi, mēs esam īsta zelta bedre," tā par savu – Jauno Rīgas – teātri saka Andris Keišs. "Jo tas, kā ģērbj Monika Pormale, kā ģērbj Kristīne Jurjāne, kā ģērbj Inga Bermaka... tas ir vienkārši prieks."

Aktieris atminas vienu neveiksmīgu kostīmu Rīgas Krievu teātrī, kur pirms desmit gadiem spēlēja Krustiņu Blaumaņa Pazudušajā dēlā. "Man bija gerkena uzvalks, kas tur galīgi neiederējās. To sapratu, bet neiebildu. Tagad gan to nepieļautu. Es esmu radis strādāt atbildīgi, un gribu, lai arī man apkārt strādā atbildīgi," viņš strikti nosaka.

Otello ar klipšiem

Savulaik Andrim bija arī auskars: tas parādījās 1986. gadā, mācoties 5. klasē. Tolaik tas bija neiespējami, taču mamma skolotājai iestāstījusi, ka tas ir ārstnieciskos nolūkos... Sākot spēlēt izrādes, auskaru izņēma, caurums aizauga. "Auskaru tēma" aktualizējās rudenī reizē ar Otello lomu. Aktieris pat aizdomājās, ka varbūt varētu izdurt vēlreiz, bet tad viņš autobusa pieturā ieraudzīja četrdesmit gadu vecu vīrieti ar auskaru ausī... "Tajā brīdī sapratu: nē, nekad! Tas būtu tāds nobremzējiens, tā es būtu palicis tajā 1986. gadā.

Svarīgākais