Ģirts Ķesteris atklāj savus dzimtas rakstus

Dzimta, ģimene ir struktūra ārpus valsts, ar savu politiku un tradīcijām. Ģimene un tradīcijas ir svēta lieta, un svarīgākais ir attiecības starp cilvēkiem, ne pieķeršanās vietām, pārliecināts ir Dailes teātra aktieris Ģirts Ķesteris, kurš Mājai stāsta par saviem dzimtas rakstiem.

«Nesen runāju ar brāļasievu vēsturnieci Ivetu, un viņa teica, kad būs pensijā, tad ķersies pie dzimtas izpētes. Viņa kā pedagoģijas vēsturniece un doktorante ir metodiskāks cilvēks nekā es. Domāju, ka uz viņu var paļauties. Būtu ļoti priecīgs, ja tas notiktu laikus, negaidot tos pensijas gadus,» pasmaida Ģirts un stāsta: «Lai gan mani uzskata par Valmieras puiku, esmu mētāts apkārt pa pasauli. Dzīvojis gan Jelgavā, gan Rīgā, gan Siguldā pie tēva mātes māsām. Jelgavā dzīvoju pie tēva mātes Elzas, kuru mīļi saucām par Jelgavas memmi. Bieži mitu arī pie Rīgas memmes, pie mammas mātes Mildas. Savas dzimtas vēstures līkločus esmu uzzinājis tikai pastarpināti. Bieži vien daži fakti tika slēpti vai noklusēti. Tas bija laiks, kad vecāki un skolotāji domāja: jo tie puikas, ieskaitot manu brāli Andri un mani, mazāk zinās par radurakstiem, par Latvijas karogu un vēsturi, jo viņi būs pasargātāki.»

Izmētāti pa pasauli, bet vienoti

«Dakteris Valerijs Siņeļņikovs ar savām grāmatām man atklāja īpašu pasauli. Viņa grāmatas Iepazīsti savas slimības un Kā iegūt dzīvības spēku ir vērtīga lasāmviela. Tur ir ne tikai padomi, kā šajā dzīvē iegūt un uzkrāt spēkus, bet arī sadaļa Dzimtas spēks. Mēs, nākuši no 20. gadsimta, no laika, kad cilvēki tika apspiesti, represēti, kad dzimtas cilvēki pazaudēja cits citu, kad notika pasaules pārdalīšana, objektīvi vēsturisko apstākļu dēļ piemirstam, ka mums ir senču kultūra un tradīcijas. Viena no Siņeļņikova pamattēzēm ir, ka jāapzinās dzimtas spēks – tas ir informācijas lauks, ka es varu atrasties Latvijā, bet kāds no manas dzimtas, piemēram, Austrālijā, bet mēs varam būt vienoti, apzinoties, ka dzimtai ir konkrēti virzīti mērķi, ka mēs veidojam dzimtas koku un zinām, uz ko tas virzīts. Brīžiem es smejos un saku: kur tu tāds puika vai meitene esi radies, kurā īsti esi atsities? Tad mēs meklējam tādos tuvākos rados, līdz pat vecmāmiņai, tad apstājamies. Bet, ja pameklējam tālāk un vēl tālāk, tad izcelsme kļūst skaidra. Nav nejaušību, ir tikai likumsakarības. Es tāpēc pēkšņi apzinos, ka tas, ka mēs ar māmiņu Inesi bijām Siguldā, nav nejauši. Ik gadu mēs dodamies uz Siguldas kapiem, kur guļ mana vecmāmiņa no tēva puses un viņas māsas. Vairāk vai mazāk, lai gan esmu valmierietis, Valmieras patriots, man patīk atgriezties Siguldā. Atrasties Siguldā vai traukties cauri tai – tas man sapņu līmenī nozīmē visvairāk,» atzīstas aktieris.

«Tas, ka es esmu Valmieras puika, nenozīmē, ka mana dzimta ir nākusi no Valmieras. Zināmu bērnības un jaunības apzināto daļu – visas vasaras un skolas brīvlaikus, brīžiem arī sestdienas, svētdienas – esmu pavadījis Siguldā. Sigulda man ir tuva tāpēc, ka tur dzīvoja mūsu dzimtas sievietes – manas tantes Anna un Alvīne. Kad pavisam maziņš biju, arī mana vecvecmāmiņa Katrīna no tēva puses un tēva māte Elza, kas aizgāja no Jelgavas dzīvot uz Siguldu. Bija trīs māsas, trīs vientuļas sievietes. Vīri vecmāmiņas māsām bija aizgājuši gana laikus aizsaulē, jo apprecoties gadu starpība bijusi liela. Tas ir ļoti neraksturīgi tam laikam, jo, būdamas saimnieka meitas, kārtīgas saimnieces ar kārtīgiem īpašumiem, viņas nonāca situācijā, ka viņām nepiederēja nekas. Tolaik jau jaunas meitenes izprecināja veciem vīriem,» izpētījis Ģirts un piebilst, «bet tas raksturīgais, ko es saucu par dzimtas spēku, – viņas visu mūžu Siguldā dzīvojušas. Tikai tagad es to saprotu un domāju, ka šīm abām sievietēm nebija tas vienkāršākais dzīves ceļš – dzīvot vienām. Vīri agri miruši, bērnu nav. Viņas katru dienu pusdienās pulcēja ap sevi neskaitāmus cilvēkus. Viena no Siguldas tantēm sagaidīja to brīdi, kad Latvijas karogs atkal brīvi plīvoja. Es nezināju, cik tas ir svarīgi, jo man bija tikai viena vēsture. Man nebija pat Ziemassvētku. Par visu man bija tikai tādas nojausmas.»

Tagad Ģirts pie Siguldas tantēm brauc uz kapiem. «Es viņas neprātīgi mīlēju. Kad tagad skatos uz šo māju, kuru saņēmu mantojumā, bet kuru pārdevu, man kļūst skumji. Man ar šo māju nav asociāciju, asociācijas ir tikai ar cilvēkiem. To bērnības sapni, jaunības sapni, kad tas man bija tāds jauks pasaku namiņš, es vairs nespēju ielikt tai modelī, kā es pašlaik skatos uz lietām. Dzīvei ejot, mēs arī kaut kādā ziņā maināmies, bet saite paliek ar cilvēkiem. Kad šo cilvēku vairs nav, arī saite zūd...»

Aizmirst grūti, bet jāpiedod

«Atminos vecmāmiņu no mātes puses. Viņa bija rīdziniece. Cik es viņu atceros, viņa vienmēr Matīsa tirgū strādājusi. No rīta līdz vakaram. Rīvējusi mārrutkus un bijusi tāda šeftmane. Tas, ko šodien saucam par ēnu ekonomiku, jau padomju laikos bija. Nodarbojusies ar to nesavtīgi – pašai neko, citiem visu,» nosaka Ģirts un stāsta, ka abām viņa vecmāmiņām Elzai un Mildai vīri bijuši Latvijas armijas virsnieki. «Viens no viņiem, tēva tēvs, bijis Noriļskā, kur no 5000 izsūtītajiem dzīvi palikuši 500. Tas ir sāpīgi, jo tajā laikā, kad viņš tika izsūtīts, viņam tur izveidojās jauna ģimene. Taču viņš par to nebija paziņojis manai vecmāmiņai Elzai, un tādējādi ģimene viņu īpaši nemīlēja un necienīja. Arī mans tēvs distancējās no sava tēva. Mani tas tolaik neskāra, jo es nezināju peripetijas – Kārļa Ķestera dzīvesstāsts, viņa jaunā ģimene tur, tālajā Noriļskā, tika rūpīgi slēpti un sargāti. Dzīvē tā gadās. Bet... galvenais sauklis, ko es tagad vienmēr saku: ir jāiemācās piedot,» pārliecinājies aktieris.

Abi Ģirta vecāki bija skolotāji. Tētis Zigurds nu jau aizsaulē. Abi vecāki iepazinušies Rīgā, tad pārgājuši strādāt uz Elejas skolu, pēc tam – uz Valmieras Viestura vidusskolu. «Ne velti ir tāds stāsts, ka es piedzimu skolā, un tā ir balta patiesība,» nosmej Ģirts un skaidro, «piedzimis jau īsti nebiju, bet līdz 8. klasei dzīvoju skolā – ārkārtīgi skaistā vietā trīsistabu dzīvoklī.»

Zigurds un Inese Ķesteri ļoti mīlējuši viens otru. «Es atceros, biju vēl puika, gaidām, kad tētis atgriezīsies no Ēģiptes. Atveras durvis, ienāk viņš, un vienīgais, ko es atceros no tā brīža, ka viņi ilgi ar mammu stāv apskāvušies. It kā neviena pasaulē vairs nebūtu. Un tādus es arī viņus atceros. Tad vēl visi tie zelti, sudrabi (padomju laikā!), ko tētis mammai vienmēr dāvināja. Sudrabkāzas bija baznīcā, attiecīgi sudraba rotas bija. Skanēja ērģeles. Un tas liek man domāt, ka ir pasaulē kāda liela, liela mīlestība...»

Nepiepildīti sapņi un asinsbalss

Ģirta tētis un mamma bija vienīgie bērni ģimenē, tāpēc aktierim nav māsīcu un brālēnu. Toties ir brālis. «Andris Briselē pārstāv Eiropas Savienību. Sāka viņš kā filozofs, un tas bija arī mans dzīvē nerealizētais sapnis – mācīties filozofiju. Atmodas laiks, gudru cilvēku nepieciešamība valstī, jaunie diplomāti bija nepieciešami. Brālis nu pierādījis savu varēšanu un gribēšanu – bija arī Eiropas Savienības sarunu vadītājs par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Mēs tādi ražīgi neesam ģimenēs. Man liekas, ka izjūtam stabilu saikni un atbildību viens par otru. Lepnumu,» nosaka Ģirts. Brālim Andrim ir sieva Iveta un meita Anete.

Ģirtam laulībā ar Leonardu Ķesteri dzimis dēls Pauls, kuram nu jau 21 gads. «Pauls studē kinorežiju Baltic Film Media School Tallinā. Ar dēlu mēs esam radniecīgi ne tikai pa asins līniju. Ne tāpēc, ka viņš bieži staigā pa teātri, tāpēc, ka pārzina šo jomu. Ir cits kreatīvs, radošs izaicinājums. Varēja taču izvēlēties kaut ko citu. Bet tu nonāc, kur tu nonāc. Atkal atsaukšos uz Siņeļņikovu: ja cilvēks dara darbu, kuru nemīl, kas nav viņa aicinājums, kuram viņš pretojas, viņš piedzīvo daudz likstu savā dzīvē. Tāpēc man liekas, ka bērna virzīšana uz tādu gruntīgu profesiju, piemēram, nav pats galvenais dzīvē. Kad manas tantes uzzināja, ka esmu iestājies aktieros, viņas nebija īpaši laimīgas, jo neuzskatīja komediantu darbību par gana nopietnu.» Taču, pēc Ģirta domām, vecākiem nebūtu bijis jābrīnās par dēla izvēli, jo paši tajā viņu ievadīja.

«Režisori un aktieri Nora un Žanis Katlapi bija vecāku vedēji. Teātris strauji ienāca mūsu dzīvē. Tētis ar mammu abi bija teātrinieki pašdarbnieki. Tēvs bija pirmā skolēnu tautas teātra Sprīdītis veidotājs un dibinātājs. Arī skolā bija teātra klase. Es kā bērns tiku vadāts uz Valmieras teātra izrādēm. Ir dzīves tēmas, kas starp diviem cilvēkiem vairo lielo mīlestību. Tas brīnums, kas bija starp maniem vecākiem, bija teātris. Acīmredzot esmu to pārmantojis tiešā veidā,» pasmaida aktieris.

Ģirtam ir arī meita, kuru audzina viņas mamma, Ģirta kolēģe, aktrise Aija Dzērve. «Viņa vēl maziņa, un mums vēl viss priekšā,» aktieris nosaka un atgriežas pie sarunas par globālām vērtībām. «Man svēts ir jēdziens būt uzticīgam savai dzimtai. Man liekas, ka tās ir pašsaprotamas lietas, ko mūsu senči respektēja. Piedzīvoja visus šos saulgriežu rituālus. Dzīvoja un strādāja, visu ņemot no dabas. Mūsu pienākums ir varbūt ne tik aktīvi to risināt, kaut arī tas būtu ļoti veselīgi, bet biežāk sēsties pie viena galda. Kā mans dēls teica: zini, tēti, par ko ir filma Krusttēvs? Ne jau par mafiju, bet par ģimeni! Un tad es tikai sāku saprast, ka ģimene patiešām ir zināma struktūra ārpus valsts, ārpus sabiedrības, ar saviem dzimtasrakstiem, kuri ir krietni senāki par valsti... Ar vecākiem ir jālepojas, un vecākiem jālepojas ar tevi. Kad tu esi vientuļš, vienmēr vari vērsties pie Dieva. Arī ja gribi piedošanu. Piedošana ir ļoti svarīga. Bet, ja nu kaut kas nenotiek tā, tad ir jāprot piedot. Piedot ne tikai saviem tuviniekiem, bet arī sev,» sarunu noslēdz Ģirts Ķesteris.

***

ĢIRTS ĶESTERIS

Dzimis 1964. gada 14. februārī Valmierā

Beidzis Valmieras Viestura vidusskolu (1982), Latvijas valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti (1988)

No 1989. līdz 1995. gadam strādājis Valmieras Drāmas teātrī, pēc tam un vēl līdz šim laikam – Dailes teātrī

Laulībā ar producenti, aktrisi Leonardu Ķesteri dzimis dēls Pauls, Ģirtam ir arī meita Estere Alma, kura dzimusi attiecībās ar Dailes teātra aktrisi Aiju Dzērvi