"Ķinķēziņu" skolotājas dzīvē un uz skatuves

© personīgā arhīva

Šis būs stāsts par dzīvesprieku, entuziasmu un draudzību. Priekulnieces Liena Braže un Rigonda Džeriņa savā pusē jau ilgstoši pazīstamas ar aktīvu skatuvisko darbību, pasākumu vadīšanu un organizēšanu, bet nu vairāk nekā gadu viņu radošais dzīvesprieks vainagojies ar deju studijas Ķinķēziņi izveidi.

 Tas ir viņu ieguldījums novada mazāko iedzīvotāju attīstībā un nebeidzama gandarījuma avots, ko enerģiskās dāmas uzskata par pašu vērtīgāko atalgojumu.

Katrai atsevišķi viņām vienmēr ir paticis iesaistīties muzikālos un dažādos citos mākslinieciskos projektos, pašdarbnieku grupās un tamlīdzīgās aktivitātēs, taču kopīgas ēverģēlības viņas izspēlē kopš 2004. gada, kad satikās, strādājot Purmsātu speciālajā internātpamatskolā. «Man jau savā skolas laikā patika organizēt pasākumus un rīkot dažādas radošas aktivitātes,» apstiprina Liena, uz ko Rigonda piebalso, ka arī viņai allaž bijis dzinulis kaut ko vadīt.

Kļūstot par kolēģēm un sastopoties ar nepieciešamību rīkot svētku aktivitātes un koncertus bērniem, abas skolotājas sapratušas, ka spēj saprasties bez vārdiem, bet ideju pārpilnība viņas tikai satuvinājusi. Vaicātas, vai bez pedagoģiskā darba augstskolas solā apgūtas arī kādas radošas ievirzes zināšanas vai kultūras darba organizācija, abas vien unisonā noteic, ka ir «dzimušas kultūras darba organizatores ar visām no tā izrietošajām īpašībām».

Dzīvīgums un azarts

Abu aktīvo skolotāju radošajā kontā ir neskaitāmi Ziemassvētku uzvedumi un koncerti par dažādu tematiku, kā arī citu gadskārtu svētku pasākumi, kuru idejas pie organizatorēm atnākušas ļoti ikdienišķā veidā, taču, rūpīgi izlolotas, tās kļuvušas par prieka avotu gan pašām, gan citiem. «Ir dziesmas, ir dejas, un mēs to saliekam kopā un uztaisām stāstu,» Rigonda stāsta. Kopsolī uz skatuves attēloti visdažādākie tēli un situācijas – gan bezgala amizantas, gan sirsnīgas un aizkustinošas, taču tikai retais zina, ka visbiežāk Lienas un Rigondas dialogi nav iepriekš izmēģināti, tie rodas pasākuma gaitā. Tas piešķir dzīvīgumu pašam notikumam un azartu tā dalībniecēm. «Ļoti reti ir tā, ka, veidojot scenāriju, izplānojam arī tekstus, ko teiksim. Mēs drīzāk tikai atzīmējam vadlīnijas, galvenos uzveduma vai koncerta pieturpunktus, bet ne es zinu, ko teiks Liena, ne viņa, ko sacīšu es,» radošās sadarbības nianses smaidot izklāsta Rigonda.

Impulss nodibināt kaut ko pastāvīgu nāca 2011. gadā, kad Rigondas pastarīte Marta, sasniegusi divu gadu vecumu, izrādīja vēlmi dejot. «Tad es vērsos pie Lienas ar ideju, ka vajag radīt deju studiju bērniem, jo mūsu pilsētā nekas tāds iepriekš nebija. Papildu pārliecību par to, ka kaut kas beidzot ir jādara, iedeva izbraukums uz Kuldīgu, kur vērojām projekta Nāc līdzās! koncertu un redzējām, kādi bērnu kolektīvi tiek veidoti citās pilsētās,» Rigonda atceras.

Deju studija

Aizpērnā gada rudenī deju studijas ideja un koncepcija beidzot bijusi skaidra un apņēmības pilnās skolotājas izsludinājušas uzņemšanu. «Nolēmām, ka dosim iespēju izpausties dejotgribētājiem jau no divu gadu vecuma, jo viņi taču var un grib. Ir jādod iespēja pamēģināt, jo bērniņš caur to visu iemācās tādas lietas, kuras pat ar apzinātu mācīšanos nekad neapgūtu. Viņš pierod pie publikas, iemācās pārvarēt bailes,» sirsnīgi spriež Liena. Pēc kāda laika kļuvis skaidrs arī deju studijas nosaukums. «Vispirms sanāca bērni, un tikai tad sākām domāt par nosaukumu. Kādu dienu dzirdēju dziesmu, kuras teksts skanēja apmēram šādi: «kā mēs mākam, tā mēs darām» un tamlīdzīgi. Izrādījās, ka šo dziesmu sauc Ķinķēziņi, un vairs nebija divu domu,» Liena turpina.

Tiekoties ar mazo ķiņķēziņu vecākiem un arī intervijā abas entuziasma pilnās sievietes atklāti uzsver: «Mēs neesam profesionāļi, mēs esam tikai amatieri un darām to tāpēc, ka mums ļoti, ļoti patīk. Un viss, ko mēs vēlamies, ir parādīt, ka pilsētā ir šie bērni un jaunieši, ka viņi vēlas būt uz skatuves un ka viņi var. Mūsu galvenais mērķis ir, lai bērni to darītu ar prieku un no sirds! Mūsu mērķis nav skates un konkursi. Visbiežāk jau ir tā, ka mēs attiecīgo uzvedumu sagatavojam konkrētiem svētkiem un nospēlējam tikai vienu reizi. Un tad ķeramies pie nākamā darbiņa!»

Dvēseliskais gandarījums

Tagad čaklās ķinķēziņu mammas ap sevi sapulcinājušas jau vairāk nekā 45 dejotgribētājus, no kuriem lielākā daļa ir trīs līdz četrus gadus veci. Mazliet vairāk nekā gada pastāvēšanas laikā sagatavoti uzvedumi Mātes dienas koncertam Saules zaķēna stāsts, kā arī divi Ziemassvētku priekšnesumi, no kuriem pēdējais saules gaismu ieraudzīja nupat aizvadītajos saulgriežos.

Lai koncerti pārsteigtu ne tikai ar nevainojamu horeogrāfiju un aizraujošu scenāriju, nepieciešams arī mākslinieciskais noformējums un, protams, idejas tematikai atbilstoši mākslinieku tērpi. «Skatuves kostīmus darinām mēs pašas – no visa, ko var atrast un nopirkt. Lielākoties ideālo tērpu materiāli tiek atrasti lietoto apģērbu veikalos un pēc tam šūdināti tā, lai atbilstu pasākuma idejai. Pēdējais tērps reiz tapa pussešos no rīta koncerta dienā,» Liena un Rigonda smej.

Svarīgi piebilst, ka atalgojumā par neskaitāmajām mēģinājumos aizvadītajām stundām, satraukumu, kāpjot uz skatuves, un negulētajām nakts stundām, kas aizvadītas, šujot tērpus mazajiem ķipariem, līksmās deju skolotājas saņem vien vecāku un publikas atzinīgos vārdus, mazo dejotāju izdošanās prieku un personīgo gandarījumu par skaisti padarītu darbu. «Ja ir ideja, tad tiek darīts viss, lai to īstenotu, lai nonāktu līdz iznākumam, un mums ļoti patīk tas, ko darām,» Liena aizrautīgi stāsta, un tajā brīdī kļūst skaidrs, ka šeit dvēseliskais gandarījums ir pats lielākais atalgojums.

Bez ģimenes nespētu

Taujātas par to, kur enerģiskās dāmas gūst laiku un spēku vēl bez ikdienas darba rūpēm, mājas soļa un ģimenes divas reizes nedēļā pavadīt Ķinķēziņu mēģinājumos un nemitīgā skatuves darbībā, allaž dzīvespriecīgā Rigonda stāsta: «Bez ģimenes atbalsta mēs to visu nemaz nespētu. Tad, kad gatavojamies kādam koncertam, tiek iesaistīta visa ģimene. Vīrs liek gulēt bērnus, taisa ēst, es naktīs šuju skatuves tērpus vai dekorācijas. Viss notiek!» Liena tikpat enerģiski nāk klajā ar atklāsmi, ka «jo vairāk tu dari, jo vairāk vari izdarīt». Viņas neatlaidīgi uzsver, ka, gatavojoties kādam pasākumam, gribas darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai panāktu to, kas ticis iecerēts dienā, kad rakstīts pasākuma scenārijs.

«Gan jau, ka ģimenes kaut kādā ziņā tiek apzagtas ar mūsu radošo darbību, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka arī līdz viņiem aiziet tas gandarījums, kāds ir pēc tam, kad kaut kas ir izdevies,» pasmaida Liena, piebilstot, ka tieši tas ir tas, kas dod nākamo artavu spēka jaunām idejām. «Protams, uznāk tādi paguruma brīži, kad es domāju, kāpēc es nevarētu tagad mierīgi sēdēt mājās, adīt zeķi un skatīties Panorāmu, bet tad tas pāriet, un ir skaidrs, ka dzinulis kaut ko darīt nekur nav pazudis,» Rigonda asprātīgi stāsta. «Citreiz ir tā, ka liekas, ka šis būs pēdējais pasākums, bet pēc tam jau gribas vēl un vēl,» Liena mīļi nosaka.

Svarīgākais