Četrdesmit gadu Ilze Jurkāne ir dēvēta par baņķieri un biznesa lēdiju. Taču televīzijas raidījumā, kur viņa kopā ar citiem kulinārijas pazinējiem dodas Latvijas garšas izziņas ekspedīcijās, Ilzei ticis jauns tituls – viesmīlības eksperte.
Savukārt autobiogrāfiskā pavārgrāmata Dzīves garša tagad ļauj Ilzi Jurkāni dēvēt arī par publicisti. Jāatgādina, ka šī grāmata jau divus gadus ir viena no visvairāk pirktajām. Ilze diendienā pie tās strādājusi vismaz 14 stundu, vairāk nekā deviņus mēnešus.
Var jautāt: kāpēc tieši šāds raksturojums – autobiogrāfiskā pavārgrāmata? Tāpēc, ka autore, iepazīstinot ar pašas pieredzi ēdienu gatavošanā, vienlaikus stāsta arī par ceļojumiem, katra ēdiena vēsturi, kā arī par tuvajiem cilvēkiem, kuri veidojuši viņu kā personību un lielisku pavārmākslas pārzinātāju. Par šo Ilzes Jurkānes talantu varat nešaubīties, jo visi grāmatā demonstrētie ēdieni ir izmēģināti pašas virtuvē. Tās ir 320 labākās receptes, ko viņa atvedusi no 55 pasaules valstīm vai arī pati izgudrojusi. Ilze labprāt iepazīstina ar savām kulinārijas mākām, jo «piedalīties» un «padalīties» ir būtiski viņas dzīves motīvi.
Pašreiz top jau otra grāmata. Noprotams, ka tā būs par dzīves lietpratību. Ilze cer, ka viņas pieredze spēs uzmundrināt citus, jo pati ir piedzīvojusi gan skaistu mīlestību, gan apkārtējo skaudību un nodevību. Ieraugot šo veiksmīgo, labi kopto kundzi, grūti apjaust, ka viņa par katru cenu dzīvi aiz čupras necenšas noturēt (kā jau Skorpiona zīmē dzimušie). Ilze atzīst: bijuši mirkļi, kad šķitis – nav vairs spēka un jēgas dzīvot. Taču ikreiz viņa ir pratusi saņemties. Iztaisnojusi muguru, pacēlusi zodu un, par spīti visam, ar smaidu sejā (kā jau īstai dāmai piedienas) stalti gājusi garām savām nedienām un nelabvēļiem. Jo – labākais jau vienmēr ir ap stūri...
Izcilu gleznu, lielisku mēbeļu un smalku interjera priekšmetu fonā ar namamāti Ilzi Jurkāni runājam par pasauli, Latviju, ģimeni, mīlestību un svētku svinēšanu. Vārdu sakot, par dzīves garšu.
– Vispirms par atmiņu garšu. Cik lielā mērā jūsu personību ir veidojusi audzināšana?
– Audzināšana ir vismaz 95 procenti no tā, kas es esmu. Mani vecāki nākuši no samērā turīgām ģimenēm. Vectēvs Fricis Auzers bija Lutriņu pagasta vecākais un ļoti lielas saimniecības īpašnieks. Mans tēvs Alberts Valentīns Auzers kā īsts kurzemnieks vienmēr teica: «Es jau neesmu tāds čūsku dūrējs kā tie vidzemnieki...» Atceros, kad pirmo reizi rīkoju Komeršu manai studenšu korporācijai Varavīksne, tēvs sacīja: «Meit, neaizmirsti, ka esi kurzemniece!» Tas nozīmēja, ka galdam no ēdienu bagātības vajadzēja lūzt. Nekādu skopošanos!
Mamma uzauga ļoti inteliģentā ģimenē. Vectēvs, dramaturgs Jūlijs Pētersons, bija demokrātisks un ļoti līdzjūtīgs pret citiem cilvēkiem. Šīs īpašības piemita arī manai mātei Annai Pētersonei. Baigajā gadā mamma pabeidza Rīgas Franču liceju un iestājās Mākslas akadēmijā. Viņa mīlēja literatūru, mākslu un prata daudzas svešvalodas. Kaut arī mamma izskatījās trausla, savā būtībā viņa tāda nebija. Abos vecākos bija iņ un jaņ (sievišķais un vīrišķais, visu lietu attīstības pretstats). Šķiet, ka arī man tas piemīt. Tāpēc esmu varējusi cīnīties vīrišķajā pasaulē, kur tik ilgi strādāju un bieži biju vienīgā sieviete augstā amatā. Tajā pašā laikā man saka, ka esmu ļoti sievišķīga. Tiesa, man ir svarīgi, kā es izskatos un lai lietas ap mani būtu skaistas. Nē, es neesmu pedante tradicionālā nozīmē! Vienkārši nevaru izturēt, ja kaut kas nav harmonijā, piemēram, krāsas nav pareizas vai ēdiens uz galda atrodas komerciālajā iepakojumā. Man ir svarīgi, kāds uz galda ir galdauts, trauki, ziedi, sveces. Galdam vienmēr ir jābūt skaisti klātam, jo cilvēks ēd ne tikai ar muti, bet arī ar acīm. Mans lielākais prieks ir viesu uzņemšana, jo tā ļauj izvērsties. Tad parasti no ciemiņiem saņemu vairāk komplimentu nekā no vīra. Stāsts ir par to, ka kulinārija mani ir izglābusi no dzelžainās lēdijas būtības.
– Jūs kā personību ir veidojuši radi, krustmātes un daudzie ģimenes draugi. Vai tāpēc jūs grāmatā citējat havajiešu atziņu, ko Hilarija Klintone atgādina savā autobiogrāfijā? Proti: «Ir vajadzīgs vesels ciemats, lai izaudzinātu bērnu» («It takes a village to raise a child»).
– Mums ar brāli nebija nevienas vecmāmiņas un vectēva. Tēva tēvu nošāva 1949. gadā, bet mātes tēvu uz Gulagu aizveda 1944. gada beigās.
Jūlijs Pētersons kopā ar Konstantīnu Čaksti parakstīja deklarāciju*. Vectēvs bija viens no tiem, kurš pat čekā nemainīja savus uzskatus. Sibīrijā viņš atteicās ēst, jo bija pieņēmis lēmumu, ka nedzīvos komunistu verdzībā. Jūlijs Pētersons bija Skorpions. Es zinu, ka darītu tieši to pašu, jo arī man kā Skorpionam nav tik svarīgi dzīvot par katru cenu. Šai horoskopa zīmei patīk dzīve un patīk arī nāve... Tā nu mēs uzaugām bez vecvecākiem. Toties pa abiem ar brāli mums bija piecas krustmātes. Mammai bija kā ģimene vairākas ļoti inteliģentas Latvijas laika skolotājas, kuras centās mūs lutināt. Tā, piemēram, Angelika Gailīte, kas bija Franču liceja vēstures skolotāja, viena no korporācijas Varavīksne dibinātājām, vienmēr man sūtīja kaut ko no vissmalkākā veikala. Es jutos kā Ērkšķrozīte, kurai kristībās labās fejas dod savu svētību. Šīs gudrās dāmas mīlēja Anniņu un kompensēja viņas mammu, kura palika Latvijā un nomira diezgan ātri. Šīs mīļās kundzes katra pielika savu pirkstu arī manā audzināšanā. Apkārt bija daudz gaišu cilvēku – gan latviešu, gan amerikāņu, kas sniedza visas tās garīgās vērtības, kuras piederēja pašiem.
– Jums ir palikusi prātā diena, kad Latvija pasludināja neatkarību?
– 1990. gada 4. maijā agri no rīta zvanīja mans brālis Pēteris, kurš Dow Jones Newswires ziņās bija redzējis, ka Latvija pasludinājusi neatkarību. Tajā dienā biju savā mājas kabinetā un visu dienu pa telefonu runāju ar Latvijas cilvēkiem. Tad atnāca mājās vīrs, un es viņam teicu: zini, šodien notiek divas svarīgas lietas – Latvija pasludināja neatkarību un es no tevis šķiros!
– Kad jūs pirmo reizi ieraudzījāt Jāni Jurkānu? Kā tas notika?
– Tas bija 1990. gada jūlijā, kad Latvijas jaunās valdības vadītājs un ārlietu ministrs tikās ar prezidentu Džordžu Bušu. Tikko biju pavadījusi trīs nedēļas Latvijā, kur dejoju Dziesmu un deju svētkos. Atceros, piezvanīja Justs Karlsons un sacīja, ka man kā NSDG loceklei jābrauc uz Vašingtonu, kur būšot Ivars Godmanis un Jānis Jurkāns. Tā nu viņš mani pierunāja. Piektdienas vakarā, kad delegācija bija ielidojusi, mēs visi sēdējām slavenās Meifloveras viesnīcas (Mayflower Hotel) bārā. Pamanīju, ka ar Ņujorkas draugiem Ināru un Edvīnu Stotiem (kuriem vēlāk bija lemts kļūt par mūsu vedējiem) runājas kāds vīrietis. Prasu Justam, kas ir tas cilvēks. Viņš atbild – kā, nu tas ir tas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns! Es saku – nevar būt! Viņam taču nav baltas zeķes, viņš ir labi ģērbies, pārāk smuks un neizskatās kā Latvijas latvietis. Tagad tas izklausās bezkaunīgi no manas puses, bet toreiz es tūliņ redzēju, ka tas nav parastais kadrs. Izrādās, ka tajā mirklī, kad Stoti runājās ar Jāni, viņi jau bija izdomājuši mūs iepazīstināt.
– Ar kādiem pārsteigumiem jūs saskārāties reālajā Latvijā – nevis tajā teiksmu un iedomu zemē, par kuru stāstīja savās mītnes zemēs dzīvojošie letiņi?
– Tikko atbraucu, īrējām mazu mājiņu Malnavas ielā Ķengaragā. Atceros, tas bija pirms Jāņiem. Aizgāju pāri ielai uz veikalu. Tur bija dažas trīslitru burkas ar kaut kādiem kabačiem; sīpoli, kuri jau dīga, un pēdējā paciņa ar sveramo krējumu. Un viss. Pēc tam vairākus mēnešus dzīvojām tajā drausmīgajā deputātu mājā Lubānas ielā. Tur tuvumā bija veikals. Atceros, ka tajā iegāju un ieraudzīju zilas vistas un smirdīgu putraimdesu...
– Nebija doma braukt atpakaļ uz Ameriku?
– Nē. Nekad neesmu nožēlojusi. Nevienu sekundi. Tādā ziņā es esmu kā sacensību zirgs. Ja man ir mērķis un mīlestība, mani nevarēja nobiedēt ne pučs, ne tukši veikalu plaukti. Ar tādām lietām tieku galā. Tas viss pataisa dzīvi tikai interesantāku. Mani neuztrauc ne zilas vistas, ne sūdu čupas. Mani uztrauc, ja cilvēki uzvedas prasti un sievietes, kuras veikalā tevi pagrūž. Taču milzīgs šoks un pārdzīvojums man bija 400 miljonu skandāls. Tomēr es vienmēr saku, ka esmu Dievam pateicīga, jo šo pieredzi dabūju jau 1993. gadā. Esmu priecīga, ka tas notika tik ātri. Kļuvu daudz piesardzīgāka visās lietās. Man vienmēr bijis tā, ka dzīvē vajag kādu satricinājumu – lietas, ko atsūta Dievs un kuras nav jālasa starp rindiņām. Man nevajadzēja ļaut finanšu ministram Elmāram Siliņam un celtniecības ministram Aivaram Prūsim šos vekseļus likt Deutsche Bank. Es gribēju obligācijas likt Svenska Handelsbanken, jo tur personiski pazinu baņķieri, ar kuru biju iepazinusies jau 1991. gadā. To es gribēju toreiz darīt, bet mani atrunāja. Amerikā es nekad nebūtu uz to iekritusi, jo neuzticētos saviem kolēģiem. Bet toreiz visi man apkārt – Ilzīt, Ilzīt... Tu neuztraucies, mēs visu nokārtosim! Līdz tam vienmēr biju domājusi, ka latviešiem var uzticēties, jo tie taču ir mani latvieši... Bet svarīgākais ir, ka Latvija nezaudēja nevienu santīmu. Vekseļus dabūju atpakaļ ar mūsu goda konsula Briselē Nila Dalmaņa palīdzību. Toreiz atkāpos no amata, jo jutos atbildīga. Žēl, ka tā nav jutušies tie, kuri vainojami pēdējo gadu lielākajos skandālos un valsts izzagšanā.
– Vai viegli ir būt Jāņa Jurkāna sievai?
– Jā un – nē. Ir bijušas priekšrocības, skaisti piedzīvojumi un daudzi pienākumi. Tāpēc, ka esmu Jāņa sieva, tiku ievērota ne tikai kā baņķiere, bet arī kā cilvēks. Tiku intervēta, mani aicināja uz visādām vietām, arī neaicināja...
– Mēdza gadīties, ka tieši tāpēc neaicināja?
– Bija tādi gadījumi. Piemēram, kad uz Latviju atbrauca prezidents Klintons, tika rīkotas pusdienas ASV pirmajai lēdijai, uz kurām mani neaicināja. Bet ne jau Klintona kundze to lēma. Toreiz premjers bija Valdis Birkavs... Šajās pusdienās piedalījās dažādas Latvijā pazīstamas sievietes, bet mani neaicināja. Es būtu varējusi īstā angļu valodā parunāt un daudz ko pastāstīt par Latviju, banku sfēru, politiku un par kultūru – kā šīs lietas redz cilvēks, kurš 39 gadus nodzīvojis Amerikā...
– Ilze, jūs dzīvojāt citos apstākļos, un noteikti arī svētki bija savādāki. Tā kā tuvojas Lieldienas, tad prasīšu, ar kādām izjūtām tās palikušas prātā no Amerikas?
– Lieldienās mēs vienmēr sapucējušies braucām pāri Hudzonas upei uz Manhatanu pie Šmitiem. Melita Šmite bija profesora, latviešu pasaku apkopotāja Pētera Šmita vedekla – eleganta dāma, bijusī aktrise, ar perfekti taisnu celiņu pāri matiem. Jau vairākas nedēļas iepriekš Šmiti cītīgi gatavojās. Uz skaisti klātā galda bija pastētes, mīklā iecepts šķiņķis, laša pīrāgs, divu veidu pasha – vārīta un nevārīta. Sviests, biezpiens un krējums tika gādāti tikai no Manhatanas vācu rajona, kur tos ieveda no laukiem. Mans tēvs vienmēr nesa hiacintes Šmita kundzei un konjaku Šmita kungam. Mēs kopā ar citiem viesiem sēdējām pie milzīga galda, klāta ar sudrablietām, porcelāna un kristāla galda piederumiem. Smaržoja hiacintes. Cik tas bija skaisti... Šmita kundze mums vienmēr līdzi ņemšanai ietina folijā pashu. Ar kādu baudu to visu nedēļu ēdām! Tikai pāris reizes bērnībā Lieldienas svinējām pie mums. Mamma dārzā bija paslēpusi krāsotās olas un dāvanas. Mēs ar brāli tās meklējām. Lieldienu zaķim ticējām daudz ilgāk nekā Ziemassvētku vecītim. Svinēt svētkus ir viena no dzīves lielajām baudām. Tā es esmu centusies turpināt šīs tradīcijas no 20 gadu vecuma un daru ar lielu prieku vēl joprojām.
* Latvijas Centrālās padomes (nelegāls politisks centrs vācu okupācijas laikā) izstrādāts politisks memorands, ko parakstīja 190 Latvijā pazīstamas un populāras personas, atgādinot par Latvijas nelikumīgo iekļaušanu PSRS sastāvā. Dokuments vērsās arī pret nacistiskās Vācijas okupācijas varas pasākumiem.
PASHA. Nesen šā garduma gatavošanai krievu pareizticīgo veikalā nopirkta koka veidnīte, bet agrāk sūkalu notecināšanai pasha likta sietā (daži izmanto arī plastmasas puķu podus).
Sastāvdaļas (12–16 personām):
800 g pilnpiena biezpiena;
400 g sviesta; 400 g saldā krējuma; 2 tējkarotes vaniļas (var aizvietot ar vaniļas cukuru, bet mazāku daudzumu nekā parastā cukura); 200 g cukura; 3 ēdamkarotes citrona miziņu;
100 g gaišo rozīņu; 100 g aprikožu; 200 g mandeļu; 1 tējkarote sāls;
2 olu dzeltenumi.
Gatavošana: mandeles aplej ar karstu ūdeni. Kad tās izmirkušas, sasmalcina. Blenderī samaļ arī aprikozes un rozīnes. Pa porcijām sablenderē biezpienu, sviestu, krējumu, cukuru, citrona miziņas, sāli, vaniļu, olu dzeltenumus. Produktus rūpīgi samaisa. Veidnē ieklāj marli (lai malas būtu pāri). Tad iepilda biezpiena maisījumu, uzliek slogu. Kopā ar lielo bļodu, kur notecēs sūkalas, veidni novieto vēsumā. Pēc dienas vai divām izņem no veidnes un liek uz skaista šķīvja. Pashu rotā ar īstām vai cukura puķītēm, krāsainām konfektēm vai ogām.