Darbnīca dvēselei un darbam

Inta un Kristaps Šoriņi jau vairāk nekā divus gadus ir liepājnieki. Realizējuši vēju pilsētā ieceri – iekārtojuši kafejnīcu Lielajā ielā, kur cilvēki var nākt strādāt, baudīt kafiju, runāties ar draugiem un skatīt izstādes, ir arī atsevišķa konferenču telpa.

Kristaps daudz palīdzējis sievai telpu iekārtošanā. No kanalizācijas caurulēm izgatavojis plauktus, bet no kaķu barības bundžām – apgaismes ķermeņus. Saimnieciskums Kristapam, šķiet, iedzimis no tēva – populārā aktiera Voldemāra Šoriņa.

Kāpēc Liepājā? «Man patīk Liepājas izmērs. Esmu dzimis Rīgā, un tur tik daudz laika aiziet, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, tāpēc man patīk Liepājas attālumi. Patīk pilsētas atmosfēra, jūras tuvums. Cilvēki līdz ar to nav tik uzvilkti, viss ir tāds mierīgāks,» pamato Kristaps. Un Inta papildina: «Pusotru gadu nodzīvojām Londonā. Aizbraucām, kad mums abiem tuvojās 30 gadi. Bijām vienkārši noguruši no darba apjoma. Rīgas dzīve bija ārkārtīgi ražīga – 2008. gadā bija Dziesmu un deju svētki, un es nodarbojos ar mārketingu un reklāmu. Vēl pēc tam bija lielāks projekts, kad amerikāņi Rīgā filmēja mākslas filmu. Bija tāda sajūta, ka Latvija tomēr ir maziņa, un kaut kur gribējās smelties enerģiju, spēku un iedvesmu. Varbūt vienkārši bija jāizkāpj ārā, lai gribētos braukt atpakaļ. Jautājums nebija par to, vai atgriezties. Mēs noteikti gribējām atgriezties, bet Londonu izvēlējāmies kā pasaules lielpilsētu.»

Kristaps piekrīt: «Man arī vienkārši gribējās nomainīt bildi. Padarīt kaut ko tādu, ko nekad vēl nebiju darījis, kaut ko pilnīgi citu. Atkabināties no tās nosacītās drošības, kas bija šeit. Laikam pabūt tādā lidojumā, kad īsti nezini, kur nokļūsi. Tāds sevis pārbaudījums, ka patiesībā darīt var visu ko un daudz ko.»

Aizbrauc baudīt neko nedarīšanu

«Sākumā vienkārši veltījām laiku sev un nedarījām neko. Baudījām Londonas lielo burzmu. Atklājām daudzas kultūrvēsturiskas lietas,» atminas Inta. Tad vienā brīdī sagribējies strādāt. «Gandrīz visi iebraucēji Londonā strādā apkalpojošajā jomā. Un arī mans pirmais darbs bija itāļu delikatešu veikalā, kur pārdevu sierus, desas un olīvas. Man bija liels prieks no deviņiem līdz četriem strādāt un iziet no darbavietas bez jebkādas atbildības, bet vienā brīdī arī tas apnika. Pēc tam strādāju restorānā un viesnīcā.»

Kristaps teic, ka viņam, jau braucot turp, bijusi tāda sajūta, ka gribas padarīt kaut ko tādu, ko Latvijā neizdarītu. «Es gribēju iemācīties gatavot ēst. Dzīvojot Latvijā, biju ticis kaut kur līdz pankūkām, bet zupas jau bija par sarežģītu. Tad nu laiku Londonā apzināti izmantoju, lai to apgūtu. Sākumā strādāju restorānā, tad pamācījos pavāru skolā un pastrādāju vienā smalkākā restorānā. Gribēju saprast, ko tas nozīmē un kā tas ir. Bija interesanti, bet es sapratu, ka par pavāru strādāt negribētu. Tas ir grūts darbs un faktiski līdzīgs darbam fabrikā, ja tu vienkārši strādā kādā restorānā. Tas ir kā pie virpas: katru dienu virpo vienu un to pašu, turklāt lielā stresā, laika trūkumā un karstumā. Tas nav viegli. Tāpēc man ir radusies liela cieņa pret pavāriem. Forši, ka tāda pieredze bija, un es tiešām daudz ko iemācījos. Interesanti jau ir vienkārši dzīvot svešā pilsētā – tev jāatrod dzīvoklis, jānokārto sadzīve, maksājumi, jāuzzina, kāda ir veselības aprūpes sistēma. Izprast svešu valsti un svešu pilsētu no pašiem pamatiem ir vērtīgi.»

Garlaicība spiež nepārtraukti mainīties

Londona bijusi milzīga dzīves skola. «Mēs abi sapratām, kādi esam kā cilvēki. Likās, ka es būšu laimīga darīt darbus, kuros nav nekāda stresa. Bet sanāca tā, ka darbus mainīju, jo vienkārši palika garlaicīgi. Gribējās īstu darbu un, jocīgi, arī atbildību. Pati esmu beigusi Kultūras akadēmiju, un redzēt Londonas galerijās visas tās gleznas, piedzīvot teātra izrādes un muzejus – tā kultūras bagāža man papildinājās diezgan krietni. Tas bija patiešām vērtīgi un Londonā pavadītajam laikam piešķīra tādu burvību. Interesanti bija vērot, kā funkcionē pilsēta un cilvēki. Dzīves skola tā noteikti bija, bet tā nav vienīgā. Kad grāmatu noliek plauktā, tai ir vēl viens sējums. Liekam komatu, un viss turpinās. Bija skaidrs, ka Londonā nepaliksim, un mēs jau sākām domāt, ko varētu darīt tālāk, kur vēl aizceļot. Bet Dieviņš laikam mums bija pastellējis to, ka mums pieteicās meitiņa. Tad jau bija skaidrs, ka jāceļo mājup, jo meitiņai jāpiedzimst Latvijā. Viņai jāpiedzīvo tas prieks, ka viņai ir liela ģimene, un ģimenei jāpiedzīvo vēl vienas atvases piedzimšana.»

Šoriņi no Londonas pa tiešo atbraukuši uz Liepāju. Jau Rīgā dzīvojot, domājuši, ka grib uz Liepāju. Rīgā dzīvojot, Liepāja likās idilliska vieta. «Brīvdienās bieži braucām pie Intas vecākiem uz Liepāju ciemoties, un tā vienmēr bija atpūta, burvīga laika pavadīšana. Ar Liepāju mums saistījās patīkamas sajūtas,» atzīst Kristaps un ieskicē pirmos brīžus jaunās ģimenes dzīvē. «Vienmēr esam gribējuši braukt uz Liepāju, bet domājām: ko mēs tur darīsim? Kad pieteicās meitiņa, kaut kā salikās, ka kādu laiku jāpadzīvo mierīgāk un jādara tas Liepājā. Tad nu pirmo gadu faktiski varējām veltīt tikai Anniņai, un pēc tam jau bija skaidrs, ka Liepājā arī paliksim.»

Inta pēc bērniņa piedzimšanas iesaistījusies dažādos mazākos un lielākos projektos un atzīst: «Ar bērnu mājās to bija fiziski grūti apvienot. Tad uz stundu izskrēju no mājām ar savu datoru un meklēju vietu, kur var pastrādāt. Pēc tam atpakaļ uz mājām. Skraidīju pa Liepājas kafejnīcām ar savu datoru. Vienā nebija kontakta, citā – interneta, citā – caurvējš, un tā arī neatradu savu vietu. Sāku ievērot vēl tādu bariņu līdzīgu skraidītāju, kuri meklēja kafejnīcu, kur var klusākā brīdī apsēsties un pastrādāt. Tad sāku fantazēt, kā būtu, ja būtu. Un Kristaps bija tas, kurš pateica, ja ir ideja, tad ir jādara. Lai būtu kūka, kafija un atmosfēra un es varētu vienkārši sēdēt. Satikties ar draudzenēm, kolēģiem un vienkārši izrunāties. Darbnīca ir tapusi par kafejnīcu, kur cilvēki satiekas un strādā. Kopā strādāšana pasaulē ir izplatīta, un arī Rīgā ir vairākas tādas vietas. Liepājā nebija. Londonā arī tādu vietu ir daudz. Tas viss vienkārši sasummējās. Atradu telpas un sāku riktēties. Visa ģimene, protams, palīdzēja, īpaši ar Anniņas auklēšanu, jo bērniņam tomēr ir savs dienas ritms, kamēr vēl nebija bērnudārzs. Pusotra mēneša laikā viss bija izdarīts, un kafejnīcu atvērām 12. janvārī.»

Pašu paveiktajam – lielāka vērtība

Vai tiešām viss izdarīts pašu spēkiem? Kristaps māj ar galvu un skaidro: «Viss pašu rokām veidots, nevis nopirkts gatavs veikalā. Pašu izdomāts, pašu apmīļots. Es esmu tāds ķimerētājs, man patīk ar rokām kaut ko taisīt. Esmu veidojis plauktus, lampas, durvis. Stiklus krāsoju ar līmi un zobu pastu tā, lai neredz cauri. Tā mana tēta recepte. Budžets bija ierobežots, un tas vislabāk raisa fantāziju. Nācās meklēt visādus risinājumus.»

Tomēr svarīga esot ne tikai forma, bet arī saturs. Inta piebilst: «Tagad telpa ir izveidota, jāliek iekšā saturs. Izstādes, nelieli koncerti, prezentācijas, lekcijas. Protams, ka mums kafejnīcu bizness jāizkož ar lielu skolu – kā to vadīt pēc iespējas efektīvāk. Pirmā bija interjera dizaineres Edītes Bernatovičas gleznu izstāde. Mums likās, ka šai zilajā krāsu tonī ieturētās gleznas ir kā radītas mūsu sienām. Tagad kafejnīcas apmeklētāji var aplūkot Liepājas fotostudijas Fotast darbu izstādi. Man patīk, ka kafejnīcā sāk pulcēties radoši cilvēki ar radošām izpausmēm. Mēs aicinām viņus parādīt savus darbus citiem kafejnīcas apmeklētājiem. Te visi jūtas kā mājās, bauda kafiju un iegrimst ilgās sarunās, citi strādā pie datora. Ir bijušas arī angļu un franču valodas privātstundas. Mums ir paliels bērnu stūrītis ar milzīgu tāfeli, kur jaunā paaudze var izpausties. Reizēm arī lielākie puiši tur zīmē diagrammas. Esam izveidojuši atsevišķu darbistabu līdz 12 cilvēkiem, un notiek dažādas sarunas, intervijas un dzimšanas dienu svinības. Jānovērtē arī tas, ka mēs esam kaut kas jauns Liepājā, cilvēki nāk apskatīties un izbaudīt, kas tad tas ir.» Kristaps palielās, ka arī viņa vecāki kafejnīcā bijuši. «Tētis man ir ļoti saimniecisks. Arī senāk daudz mēbeles mājās sastrādājis un drēbes sašuvis. Viņš novērtēja to, cik daudz pašu rokām esam izdarījuši.»

Darbošanās rosina idejas un citus darbus

Vaicājot par turpmākajiem plāniem, Inta teic, ka kādu brīdi ģimene noteikti palikšot Liepājā. «Noteikti līdz nākamajam dzīves komatam. Būs nākamais komats – skatīsimies tālāk. Varbūt kaut kas cits pavērsies, bet varbūt šis ir mūža projekts? Prieku rada tas, ka cilvēki gan uz tāfeles, gan vienkārši salvetes stūriem atstāj mums jauku vēstījumus – pie jums ir kolosāla atmosfēra, paldies, bija jauki. Man nav pat tik svarīgi, cik cilvēku te apgrozās, bet tas, ka tiek novērtēts. Man gribētos teikt, ka darbs dara darītāju. Lai darba ir arvien vairāk! Sāciet darīt, un darbs pats jūs atradīs. Cilvēki te, Darbnīcā, izsaka savu ideju skaļi, un lietas tiešām notiek. Mums šis projekts ir apjomīgs komats darba un laika ziņā. Gribētos novēlēt cilvēkiem, kas te nāk, lai viņiem darba kļūtu aizvien vairāk,» Inta izsaka vēlējumu. n