Dzirdes pasliktināšanās ir ne tikai medicīniska, bet arī sociāla problēma. Visbiežāk no tās cieš cilvēki mūža otrajā pusē, statistika liecina, ka 50–60 gadu vecumā pavājināta dzirde ir aptuveni 20% cilvēku, 60–70 gadu vecumā – ap 30%, bet, pārkāpjot 70 gadu slieksni, šī problēma ir jau 40% cilvēku.
Vājdzirdība nereti attīstās pakāpeniski, cilvēks to ilgu laiku nemana vai arī savu nespēju kaut ko sadzirdēt skaidro ar nogurumu, ar to, ka visapkārt valda troksnis vai arī sarunu biedrs klusi un neskaidri murmina zem deguna. Daudzi nevēlas pat paši sev atzīt, ka sākuši sliktāk dzirdēt, jo uzskata to par apkaunojošu vecuma izpausmi. Bieži vien pirmie, kas pievērš uzmanību veco ļaužu dzirdes problēmām, ir tuvinieki un citi apkārtējie, kuriem rodas grūtības ar viņiem komunicēt. Dzirdes vājināšanos cilvēki nereti smagi pārdzīvo, daži noslēdzas sevī un izvairās no sabiedrības, daži kļūst aizdomu pilni, viegli aizkaitināmi, pat nikni, citi slīgst depresijā. To nevajag pieļaut, ir jāmeklē medicīniska palīdzība un jānoskaidro, ko lietas labā var darīt.
Speciālisti vecumdienām raksturīgās dzirdes izmaiņas visbiežāk saista ar dzirdes nerva gala nolietošanos. Iekšējā ausī ir membrāna, kas svārstoties pieskaras dzirdes nerva galam, un šī pieskaršanās rada dzirdes sajūtu. Dzīves laikā tā atkārtojas neskaitāmas reizes, un iekšējās auss matšūniņas nolietojas, tās kļūst īsākas, un membrāna svārstoties vairs neaizsniedz matšūniņu galus. Pamanot dzirdes pasliktināšanos, noteikti vajadzētu doties pie ausu, kakla un deguna slimību speciālista. Ir jāpārliecinās, vai dzirdes problēmu cēlonis patiešām ir vecuma vājdzirdība vai arī iemesls ir cits, piemēram, ausī izveidojies sēra korķis vai kāda slimība, kas jāārstē. Ja arī nav iespējams atgūt kādreizējo labo dzirdi, to var koriģēt ar dzirdes aparāta palīdzību, lai cilvēks atkal varētu normāli komunicēt ar citiem un nejustos izolēts.
Tas, vai mūs piemeklēs vecuma vājdzirdība un cik izteikta tā būs, atkarīgs gan no iedzimtības, gan no vides, kurā uzturamies. Nereti lielākas dzirdes problēmas ir cilvēkiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši pilsētas troksnī vai strādājuši trokšņainā ražotnē, ne vienmēr pievēršot vajadzīgo uzmanību darba aizsardzībai. Lai saudzētu dzirdi un tā mums kalpotu pēc iespējas ilgāk, ir laikus jāārstē jebkādi ausu iekaisumi, jo tie var izraisīt neatgriezenisku dzirdes vājināšanos. Ja dzirdes traucējumi parādās pēkšņi, nav jāgaida, vai tie nepāries paši no sevis, bet jāmeklē ārsta palīdzība: jo agrāk tiks sākta ārstēšana, jo lielākas cerības dzirdi atgūt. Ja darbā vai sadzīvē iznāk strādāt ar ierīcēm, kas rada lielu troksni, ir jālieto trokšņu slāpētāji. Nevajadzētu arī aizrauties ar pārāk skaļas mūzikas klausīšanos austiņās. Sevišķi piesardzīgi jālieto auss ejā ievietojamās ierīces, jo tās dzirdi apdraud vairāk nekā, piemēram, skaļa koncerta, filmas vai izrādes apmeklējums, jo skaņa austiņās nav izkliedēta. Tāpat arī ir lielāks risks negaidīti uzgriezt mūziku apdullinošā skaļumā, kas var beigties ar akustisku traumu. Ikvienam cilvēkam, kurš kādu laiku aizvadījis troksnī, ieteicams atpūtināt savu dzirdi klusumā, piemēram, mežā vai parkā.