"Māksliniekiem ēdiena gatavošana padodas diezgan viegli, jo gan gleznošana, gan ēst taisīšana ir radošs process. Pat ja neko īsti nezinām par virtuves darbiem, esam gana traki, lai nebaidītos visu ko pamēģināt, improvizēt. Ja mājās nebūs siļķes, kas ir iekļauta ēdiena receptē, mākslinieks nekritīs panikā, bet šo zivi aizvietos ar ko citu. Rīkosies radoši," nosmej gleznotājaDiāna Dimza-Dimme.
"Pirmos iespaidus par ēdienu un tā tapšanu gūstam ģimenē. Mans vecvectēvs bija diplomēts marcipāna meistars, arī vecvecmāmiņa, pēc profesijas ķīmiķe, bija apveltīta ar izcilu pavārmākslas prasmi. Šis talants piemita arī omei, kas nodzīvoja līdz pat 101 gadam. Viņa visu cepa sviestā, par ko tagad daudzi dietologi, iespējams, aiz šausmām saķertu galvu. Arī tēvs ir iekļuvis dzimtas vēsturē ar spilgtu kulināru notikumu. Viņš uz savām kāzām uzcepa tik milzīgu torti, ka to gandrīz nevarēja dabūt iekšā pa mājas ārdurvīm Pulkveža Brieža ielā. Kāzu viesi sprieduši, ka torti pat mēneša laikā nepievārēs, taču otrajā dienā no ceptā brīnuma nekas nebija palicis pāri."
"Serenāde" mājas apstākļos
Māksliniece atceras, ka bērnībā bieži esot mielojusies ar tēva ceptajām smalkmaizītēm. "Manās mājās vienmēr ir bijis daudz un dažādu garšvielu, arī tādas, kuras savulaik diezgan reti izmantoja, gatavojot dienišķo maltīti vai cepot smalkmaizītes. Tēvs lika klāt gan safrānu, gan kanēli, gan citus garšas dažādotājus. Viņš sacepa lielu bļodu pilnu ar maizītēm, un tad mēs, bērni (arī kaimiņu), metāmies virsū. Pagrābām siltu un smaržīgu, tikko no cepeškrāsns izvilktu bulciņu un aizbizojām tālāk savās gaitās, jo tajā vecumā jau ir grūti noturēt pie galda."
Tēvam arī esot sanākušas gardas konfektes, kas līdzinājušās tagadējai Serenādei. "Viņš sasmalcināja žāvētus augļus, riekstus, pārlēja karstu šokolādi un ļāva sastingt. Tas bija ekselents našķis."
Savukārt vecmāmiņa, kad ģimene dzīvojusi Mangaļsalā, kur bijis viegli tikt pie svaigām zivīm, nereti esot taisījusi tartaru. "Viņa lasi vai zandartu sagrieza mazos gabaliņos, to sajauca ar smalki sakapātiem pētersīļiem, maurlociņiem un sasmalcinātu citrona mīkstumiņu un lika uz maizītes vai arī pasniedza kā salātus."
Dārzeņu uzvaras gājiens
Diāna Dimza-Dimme uzsver, ka rudens, kad ir ienākusies vietējā raža, esot īsti svētki visiem, kam garšo dārzeņi. "Ar burkāniem, bietēm, ķirbjiem, tomātiem, papriku, sīpoliem, puraviem un citiem garšaugiem ir iespējams dažādi variēt, tā tiekot pie gardas maltītes. Ikdienā es ēdu vienkārši, jo nav laika un vajadzības izvirst."
Kad vārot biešu zupu, tai bagātīgi pievienojot ne tikai tradicionālās šā viruma sastāvdaļas, bet arī kāļus, kolrābjus, puravus un ķirbjus. "Izstāstīšu kādu knifu, kas sautējumam piešķir savdabīgu noti. Uz pannas nelielā eļļas daudzumā apcep kāļus, burkānus, ķirbja gabaliņus, sarkanos sīpolus, ķiplokus, selerijas kātus un lapiņas, kā arī piemet dažas žāvētas plūmes. Beigās vēl pieliek piciņu sviesta, balzametiķi un zaļumus," uzskaita māksliniece. "Tikpat garšīgs ēdiens sanāk, ja grāpī jēra gaļu šmorē kopā ar burkāniem un žāvētām plūmēm."
Diāna Dimza-Dimme ir gatava dalīties ar savu ķirbju zupas versiju. "Nekad neesmu varējusi dabūt iekšā ķirbjus ar mannu un cukuru – šāds salikums zupā man šķiet kaut kas briesmīgs. Es gatavoju sāļo versiju. Uz pannas labā olīveļļā apcepu kubiciņos sagrieztu ķirbi, ķiplokus, sarkanos sīpolus, pārleju verdošu ūdeni, pavāru, līdz ķirbis kļūst mīksts. Tad pievienoju citronu sulu un visu sablenderēju. Pieleju saldo krējumu, pieberu sezama sēklas un uzbārstu sasmalcinātus zaļumus. Ja ir vēlme, ķirbju zupai var pielikt gabaliņos sagrieztu vārītu vistiņu vai kopā ar ķiplociņu un sīpoliņu apceptu vītinātu gaļiņu."
Ja gadoties nopirkt vistu, kura neesot tāda, "par kuru katrs sapņo", gaļas garšu varot uzlabot, tai pirms likšanas cepeškrāsnī uzbārstot ne vien garšvielas un ādā iegrieztās kabatiņās ieliekot ķiplokus, bet arī pārklājot ar citrona šķēlēm. "Visas garšas sasūcas gaļā, tā kļūst sulīga un aromātiska."
Lēcu salāti un "hlorofils"
Māksliniece atklāj, ka brokastīs bieži vien ēdot ūdenī vārītu auzu pārslu biezputru. "Es tai neleju klāt pienu, neberu arī cukuru, ēdu bez ievārījuma un bez sviesta, toties ar vairākām šķēlītēm Čorizo desas, kurai ir viegla paprikas garša."
Vēl viens no viņas iecienītiem graudaugiem esot lēcas, no kurām gatavojot sātīgus salātus. "Šķeltas lēcas apleju ar verdošu ūdeni un atstāju, līdz ūdens atdziest. Tad lēcas iemarinēju, izmantojot balzametiķi, citronu sulu un labu olīveļļu, kā arī ķiplokus un sarkanos sīpolus. Pēc tam pievienoju gabaliņos sagrieztus tomātus, gurķus, papriku, žāvētus tomātus un zaļumus, ja gribas, piemetu redīsu, pupiņu vai citus dīgstus. Sanāk lieliski salāti, kas var kalpot arī kā otrais ēdiens. Recepti atvedu no Vācijas, kurp devos mākslinieku apmaiņas programmas ietvaros."
Bet nesen notikušajās Baltajās naktīs Diāna Nabaklab apmeklētājus esot cienājusi ar hlorofilu. Tā viņa sauc biezpienu, kuram bagātīgi pievienoti dažādi smalki sagriezti garšaugi – lupstājs, piparmētras, pētersīļi, selerijas, zaļais un violetais baziliks. "Tas ir pamatīgs vitamīnu blieziens."
***
Diānas Dimzas-Dimmes iecienīto ēdienu receptes
Zivju zupa franču gaumē
Vajag: lasi (vai kādu citu zivi), garneles, kartupeļus, burkānus, puravus, selerijas, sīpolus, ķiplokus, melnos piparus, tomātus, olīveļļu.
Pagatavošana: grāpī iemet zivs galvu, spuras, pievieno burkānus, kartupeļus, puravus, selerijas, sīpolus, ķiplokus un vāra buljonu. Izkāš caur sietu. Uz pannas olīveļļā apcep tomātus bez mizas un pievieno buljonam. Laša gabaliņus vai garneles (gardos kumosiņus), izmantojot putojamo karoti, uz mirkli ielaiž zupiņā, lai piesūcas ar buljonu. Tad liek uz šķīvja un pārlej zupu. Ja garšo, var pievienot svaigus ķiplokus, zaļumus. Savukārt ja nepatīk zivju zupas specifiskā garša, uz brīdi tikko uzvārītam virumam var uzmest šķēlēs sagrieztu apelsīnu. Citrusauglis uzsūks zivju aromātu, bet zupai atdos savējo.