Ja gribas atrast kaut ko netradicionālāku daudzveidīgo sieru platē, vajadzētu pamēģināt rīvēto zaļo sieru.
Tas ir vizuāli izskatīgs un ļoti aromātisks. Siers, arī zaļais, ir pats koncentrētākais olbaltuma produkts, kas satur organismam nepieciešamo aminoskābju komplektu. Tajā ir kalcija, fosfora, magnija un nātrija sāļi. Zaļais siers pieder pie izturētu skābpiena sieru grupas. Visbiežāk to pārdod pulverveidā. Zaļo krāsu un specifisko smaržu sieram piešķir piedeva – sasmalcinātas āboliņa lapas (savvaļā reti sastopams augs, tāpēc to kultivē; zied ziliem ziediņiem). Tieši tās šim sieram piešķir noslēpumainību. Sieram ir asa, nedaudz pikanta garša. Gardas ir sviestmaizes ar tomāta šķēli, kas pārkaisīta ar zaļo sieru. Šo sieru visbiežāk izmanto kā patīkamu pikantu piedevu ne tikai pie sviestmaizēm un tējas vai kafijas, bet arī pie gaļas, salātiem, zupām, makaronu un citiem ēdieniem. Uzskata, ka zaļo sieru savā ēdienkartē var iekļaut cilvēki, kuriem ir pazemināts kuņģa skābes daudzums, kā arī tie, kuriem ir slikta apetīte.
NODERĪGI!
Zaļo sieru nav ieteicams ēst tiem, kam ir kuņģa čūla, paaugstināts kuņģa skābes daudzums, kā arī gadījumos, kad ārsti iesaka ierobežot sāls daudzumu uzturā.
Vislabāk zaļo sieru glabāt stikla traukā.
Atšķirībā no Parmezāna siera, par kura tirdzniecību pulvera veidā ir dažādi viedokļi, zaļais siers, šķiet, tam ir speciāli radīts.
Eksperta viedoklis
Andis BRĒMANIS, dietologs:
– Siers – vienalga, vai tas ir zaļš, zils vai kā citādi neparasts – savā ziņā ir piena produktu koncentrāts. Ja, piemēram, vājpiena biezpiens ir olbaltumu un kalcija koncentrāts, tad siers ir olbaltumu, kalcija, taukvielu un sāls koncentrāts. Zaļajam sieram piemīt atšķirīga garšas nianse, tāpat kā jebkuram sieram ir sava specifika. Sieram, protams, ir viltīgā piedeva – sāls, tāpēc ar sieriem pārlieku aizrauties nebūtu vēlams. Siers ir papildinājums vai akcents kādam ēdienam, nevis pamatēdiens. Ja sieram ir piedeva no augu valsts, kā tas ir zaļajam sieram – āboliņa lapiņas, tad viss ir kārtībā.