„Ja mēs pieņemam, ka šo kovidlaiku valdība izmanto, lai apkarotu vietējo uzņēmējdarbību, tad valdības rīcībā parādās zināma loģika,” ironiski spriež kāds tīmekļa rakstītājs. Taču katrā ironijā ir sava patiesība, lai arī cik nepieņemama vai savāda tā šķistu. Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV) iestājas par visu veikalu atvēršanu, veselības ministrs Daniels Pavļuts (A/Par) ir kategoriski pret. Tikmēr mazie un vidējie uzņēmēji domā ne tikai par diviem metriem un ziepēm, bet nereti arī par striķi.
Par kovida uzspiesto ikdienu Jūrmalā sarunājas akciju sabiedrības „Fēnikss” valdes priekšsēdētājs Jānis Drulle un Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusevičs.
Tirgotājiem jāpiedāvā savi varianti
„Ja vajag kontrolēt cilvēkus, kuri apmeklē veikalus, lūdzu - kontrolējiet ar cilvēku skaitu. Bet ļaujiet cilvēkiem iet uz visiem veikaliem! Ne visu var pasūtīt internetā, un ne visi to var un prot izdarīt,” uzskata Jānis Drulle. „Un nevajag regulēt preču izvēli, bet gan - cilvēku skaitu konkrētā tirdzniecības vietā. Jo vairāk veikalu būs atvērti, jo vairāk cilvēki izklīdīs pa šiem veikaliem. Nevis tā kā tagad - visi salien „Maxima” un „Rimi” un mēģina atrast kaut ko mugurā velkamu.”
Jūrmalā šobrīd visi nepārtikas veikali, izņemot „Drogas”, ir slēgti. Arī neskaitāmie krodziņi ir ar tumšiem logiem. Uz Tirgoņu ielas atvērts tikai bistro, kas dod karstu ēdienu līdznešanai. „Tas ir lielveikalu lobijs, kas darbojas pilnā sparā,” teic Jānis Drulle, „un mērķtiecīga mazo tirgotāju iznīcināšana.” Viņš arī uzskata, ka nav nekāda pamata vainot pircējus epidemioloģiskajā nedisciplinētībā: visi, ieejot veikalos, lieto sejas maskas un kārtīgi ietur distanci.
„Nekas nav mainījies kopš pavasara, kad epidemiologi izstrādāja rīcības modeļus,” sarunai pievienojas Henrihs Danusevičs. „Visu var aizslēgt ciet uz mēnesi, bet ne jau uz vairākiem. Cilvēkiem taču kaut kā tomēr jādzīvo. Labi, tad pasakiet - šo pakalpojumu vairs nekad nebūs, dodam jums kompensācijas par uzņēmumu slēgšanu, lai jūs varat bez parādiem aizvērt savus uzņēmumus. Pretējā gadījumā tas ir negodīgi: valdība uzņēmumiem rada zaudējumus, tajā pašā laikā dzenot uzņēmējus parādu jūgā.”
Danusevičs runā arī par ēdināšanas pakalpojumu izslēgšanu no aprites: „Kāpēc savā dzīvesvietā vienas mājsaimniecības locekļi var kopā ieturēt pusdienas, bet uz terases pie kafejnīcas viņi to nedrīkst darīt? Kafejnīcu un krogu īpašnieki ir ieinteresēti ievērot visus nosacījumus, jo viņi vēlas atvērt savus ēdināšanas iestādījumus. Turklāt ieturēt maltīti uz kroga terases - tas būtu daudz mazāk epidemioloģiski bīstami, jo viss tiek dezinficēts daudz biežāk un rūpīgāk nekā mājās. Ja kāds pakalpojums ir vajadzīgs, ir jārada noteikumi, ar kādiem tas var eksistēt, un viss notiks. Mums ir divi ceļi, no kuriem jāizvēlas: vai nu mēs ņemam piemēru no citām valstīm, vai nu tirgotāji nāk un piedāvā savus variantus.”
Tā, piemēram, diskutabla lieta ir veikala kvadrātmetri uz vienu cilvēku. „Faktiski cilvēkam pēc normatīviem pietiek ar četriem kvadrātmetriem,” tā Danusevičs, „desmit kvadrātmetri - brīvai kustībai. Mēs pat bijām gatavi uz tiem 20 kvadrātmetriem. Bet 25 - tas vairs nav normāli. Mēs lūdzām, lai Ekonomikas ministrija ļauj skaitļus noapaļot. Bet - nē! Ja veikala telpa ir 49 kvadrātmetri, cik cilvēku tur drīkst atrasties? Pareizi, viens! Ja ir 99 kvadrātmetri, tad tur var atrasties trīs cilvēki! Bet kāpēc ne divi un četri? Ir taču jābūt kaut kādām saprāta robežām. Ja to nav, tad nāk policists un uzliek sodu par to vienu trūkstošo kvadrātmetru. Un kāpēc epidemioloģisko drošību kontrolē policija, nevis, piemēram, Veselības inspekcija, PVD vai PTAC? Policiju jauc iekšā, lai tā varētu piepelnīties?”
Gan kvadrātmetri, gan aizliegto/atļauto preču saraksti ir no pirksta izzīsta lieta, kas nav pamatota ne ar kādiem epidemioloģiskiem pētījumiem. Toties pilnā sparā notiek cilvēku iebiedēšana: tik un tik inficējušies, tik un tik miruši - kovida dēļ. „Paliek iespaids, ka visi, kuri aizgājuši viņsaulē, ir miruši no kovida,” teic Danusevičs. „Un ko šāda attieksme veicina? To, ka cilvēki baidās iet ārstēt citas kaites.”
„Pasaules veselības organizācijas ieteikumos ir rakstīts, ka jāsabalansē veselība un ekonomika,” turpina Danusevičs, „taču Latvijā nenotiek nekas tamlīdzīgs.” „Ļoti daudzi cilvēki jau ir nolaiduši rokas, viņi vairs necīnās par savām tiesībām, viņi netic, ka varētu kaut ko izmainīt valsts varas attieksmē pret iedzīvotājiem,” turpina Drulle. Tad rodas loģisks jautājums: kādā līmenī ir valsts varas komunikācija ar iedzīvotājiem? Faktiski nekādā, ja ņem vērā to, ka cilvēki šobrīd ir nokaitināti līdz vārīšanas temperatūrai, bet varasvīri un sievas nodarbojas tikai ar makaronu kāršanu uz ausīm. Ne uz savām, protams.
Nav dialoga starp varu un sabiedrību, kaut gan ministriju un MK birojos strādā desmitiem komunikācijas speciālistu. Nav arī nopietna, jēgpilna dialoga starp uzņēmējiem un valdību. „Nereti notiek tā, ka mēs, uzņēmēji, visu izstāstām valdībai, viņi visu noklausās, un viss. Nemainās pilnīgi nekas,” tā Drulle. „Mūsu uzņēmums faktiski ir neliels - 130 darbinieki,” turpina Drulle. „Un bija sāpīgi dzirdēt no finanšu ministra Reira tādu domu, ka tas nemaz nebūtu slikti, ka tie „mazie” noietu no skatuves. Tad būtu kadri lielajiem, - tā Reirs.”
„Taču Eiropas Komisija paziņoja, ka Eiropas mugurkauls ir mazie un vidējie uzņēmumi,” bilst Danusevičs, „un kovidlaikā ir jāpalīdz tiem izdzīvot. Ja mazie un vidējie uzņēmumi iznīks, tie, protams, neradīs konkurenci lielajiem. Attīstības nebūs.”
Skaidrs, ka, aizliedzot klātienes tirdzniecību, vēl krasāk tiek iznīdēta vietējo produktu pārdošana. „Bet mūsu prioritāte ir tāda, ka mums jāveicina vietējo mazo un vidējo ražotāju un tirgotāju iespēja strādāt,” tā Danusevičs. „Taču nekad nevarēs attīstīties mazie uzņēmēji, ja dominēs tikai un vienīgi lielie ražotāju un tirgotāju tīkli. Šādu ilgtermiņa politiku Ekonomikas ministrija pagaidām bremzē.”
Izskatās, ka ne tikai Ekonomikas ministrija kaut ko bremzē, drīzāk otrādi - tā bremzē teju vismazāk. Tad varbūt beidzot sākt sarunāties? Domāju, ka problēmu lauvas tiesa tiktu atrisināta, ja valdība - ar Ekonomikas ministriju pirmajā rindā - uzsāktu dialogu ar uzņēmējiem, noliekot otrajā rindā permanentās bailes no kovida. Jāsāk beidzot strādāt un celt valsti.
*****
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.
