Strauji atnākusi inflācija, kas pērn ievērojami patukšojusi iedzīvotāju makus daudzos komponentos, likusi iedzīvotāju pirktspējai sarukt pat par vairākiem desmitiem procentu. Viens no jutīgākajiem segmentiem ir pārtika, kas tradicionāli Latvijas iedzīvotāju budžetā ieņēmusi būtiskāko izdevumu pozīciju, veidojot aptuveni ceturto daļu no kopējiem izdevumiem.
Tiesa, šis skaitlis ļoti svārstās atkarībā no mājsaimniecību turīguma līmeņa un var atšķirties pat par pārdesmit procentu punktiem un vairāk. Vienlaikus kopējā pagājušā gada tendence norāda uz to, ka Latvijas strādājošo iedzīvotāju iespējas nopirkt pārtikas produktus ir samazinājušās straujāk, nekā sarukusi reālā darba samaksa, ņemot vērā augsto inflāciju. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aprēķiniem vidējā reālā darba samaksa pagājušajā gadā ir kritusies par 8,7%. Tajā pašā laikā iespējas par vidējo atalgojumu iegādāties dažādus pārtikas produktus ir kritušas pat divtik straujāk.
Vispārējā dzīves sadārdzinājuma jūrā tomēr ir kāda pārtikas prece, ko par vidējo neto algu pērn varēja nopirkt vairāk nekā 2021. gadā. Tā ir cūkgaļa. Pērn par vienu vidējo Latvijas “uz rokas” saņemto algu varēja iegādāties 189 kg jeb par 3 kg vairāk cūkgaļas nekā 2021. gadā, liecina CSP apkopotā informācija.
Tomēr daudz sliktāka aina paveras, ja palūkojamies uz cukuru, piena produktiem vai maizi. Vidējā strādājošā iespējas nopirkt cukuru pagājušajā gadā sarukušas teju par ceturtdaļu, bet skābo krējumu - vairāk nekā par 21%. Vidējās algas pirktspēja attiecībā uz piena litriem ir kritusies par 17,6%. Nedaudz lēnāka pirktspējas sarukšana ir bijusi tādām salīdzinoši jutīgām pārtikas precēm kā kartupeļiem un maizei. Lai arī pirktspēja šeit rukusi lēnāk, ir jāņem vērā, ka augstāks minēto produktu patēriņš ir mājsaimniecībās ar zemāko ienākumu līmeni, līdz ar to viņu jau iepriekš mazās iespējas variēt ļoti pieticīga budžeta ietvaros ir samazinājušās vēl vairāk.
Kopumā par ar vidējo darba samaksu Latvijā pērn varēja iegādāties 439 kg baltmaizes vai 424 kg rudzu maizes. Salīdzinājumam - gadu iepriekš tie bija attiecīgi 497 kg un 494 kg. Tādējādi gada laikā iedzīvotāju pirktspēja reālos baltmaizes klaipos ir kritusies par 11,6%, bet attiecībā uz rudzu maizi šis skaitlis sasniedz 16,5%. Iespējas iegādāties kartupeļus sarukušas līdz 1524 kg, kas ir par 14% mazāk nekā gadu iepriekš.
Lai arī pensionāri ir sociāli neaizsargātāki par strādājošajiem, pērnais gads viņu pirktspēju attiecībā uz pārtikas produktiem ir deldējis mazāk. Te gan ir jāņem vērā, ka pensionāru labklājības līmenis ievērojami atšķiras. Attiecībā uz vidējo pensiju teiciens par “vidējo temperatūru slimnīcā” ir stipri aktuālāks nekā tad, ja tiek vētīta caurmēra darba samaksa. Tas tāpēc, ka pēdējā laikā pelnītā atpūtā ir devušies un patlaban dzīvi bauda reizēm pat ļoti maksātspējīgi seniori, kuru rocība ievērojami atšķiras no tiem, kas pensionējušies pirms 10 vai 15 gadiem.
No CSP apskatītajiem 13 pārtikas produktiem attiecībā uz pensionāru pirktspēju ar izaugsmi iezīmējas divi. To vidū ir jau minētā cūkgaļa, kuru vidējais pensionārs pērn varēja nopirkt par turpat 8% vairāk nekā gadu iepriekš. Tāpat par nepilniem diviem procentiem augusi iespēja nopirkt vārīto desu. Absolūtos skaitļos par vidējo pensiju pērn varēja tikt pie 84 kg cūkgaļas vai 59 kg desas. Taču tajā pašā laikā iespējas iegādāties cukuru kritušās vidēji par 19%, litru piena - par 11,7%, bet kartupeļus - par 8%. Savukārt iespējas par vidējo pensiju nopirkt skābo krējumu sarukušas caurmērā par 16,1%, bet biezpienu - par 13,5%.
Lai arī ar pensiju sistēmu mūsu valstī esam nonākuši visai tālu no vēlamā, šobrīd ir pamats runāt, ka šogad pensionāru iespējas iegādāties pārtikas produktus būs lielākas nekā pērnajā gadā. Tas saistīts ar to, ka arī šogad jānotiek pensiju indeksācijai, taču daudz lielāka nozīme ir krītošajai inflācijai. Jau februārī Latvijā vairāku pārtikas produktu cenas kritušās, un šī tendence kļūst izteiktāka arī martā. Pasaules ekonomikā ir aizvien izteiktākas bremzēšanās pazīmes, un tas tradicionāli ir veicinošs faktors tam, lai kristos arī pārtikas produktu cenas, tajā skaitā arī Latvijas veikalu plauktos. To, ka lielai inflācijai seko deflācija un tās laikā lētāka kļūst arī pārtika, pierādīja arī tā dēvēto trekno gadu noslēgums. Protams, cenas vairs neatgriežas līmeņos, kuri bija pirms lielā dārdzības pieauguma, taču tomēr kļūst zemākas. Pasaules ekonomika ļogās, dzīves dārdzība krītas, bet pensijām, kā minimums, būtu jāpaliek iepriekšējā līmenī vai jāpieaug. Ja raugāmies uz vēsturisko pieredzi, tad 2008. gadā par vienu vidējo pensiju varēja iegādāties 239 litrus piena, bet gadu vēlāk jau 340 litru. Iespējas nopirkt kartupeļus pieauga no 440 kg līdz 563 kg, bet vistas gaļu no 70 kg līdz 85 kg. Strādājošajiem par vidējo algu iespējas nopirkt pienu pieauga no 593 līdz 712 litriem, kartupeļus - no 1094 kg līdz 1179 kg, bet vistas gaļu no 173 kg līdz 177 kg. Lēnāks kāpums strādājošajiem bija saistīts ar vidējās algas kritumu.
Šobrīd ir pamats domāt, ka kopējā cenu virzība šogad attīstīsies pēc līdzīga scenārija kā “trekno gadu” izskaņā. Attiecībā uz pensionāru iespējām situācija ir daudzmaz prognozējama, taču tajā pašā laikā ir visai sarežģīti izvērtēt, kā mainīsies strādājošo pirktspēja. Tas tāpēc, ka pagaidām nav īsti izvērtējama pašreizējo globālo ekonomisko sarežģījumu ietekme tieši uz Latvijas tautsaimniecību un vai šīs negācijas nenovedīs arī pie vidējo strādājošo ienākumu samazināšanās un pieprasījuma pēc darbarokām kopumā. Ekonomisti pagaidām vēl ir optimistiski un prognozēs pieļauj, ka šo gadu noslēgsim ar nelielu procenta desmitdaļu kritumu vai pat minimālu kāpumu. Ja tā, tad arī strādājošajiem būs visas iespējas piekrāmēt pilnākus ledusskapjus. Tomēr vienlaikus ir jārēķinās, ka visiem šī iespēja var netikt dota.
