“Eurostat” dati rāda, ka pievienotā vērtība uz vienu strādājošo Latvijā ir 44,7, kamēr Lietuvā šis skaitlis ir 51,9, Igaunijā tas ir 57,2. Eiropas Savienībā (ES) vidēji no 27 valstīm tas ir 81,8. Vācijā tas ir 93,4.
Attēlā redzama pievienotā vērtība tūkstošos eiro visā tautsaimniecībā (faktiskajās cenās) pret kopējo nodarbināto personu skaitu - darba ņēmējiem un pašnodarbinātajiem. Parādīti vēsturiskie dati 20 gadu laikā un tā situācija, kāda bija pagājušā gada noslēgumā (pašlaik).
Šie ir skumji skaitļi. It kā jau vispārzināms, ka Latvija atpaliek, taču šajos rādītājos redzam, cik ļoti!
Pievienotā vērtība lielā mērā raksturo cilvēku dzīves līmeni, bet tas visu laiku turas pa gabalu no ES vidējā līmeņa - cik tas paaugas Latvijā, tik tas paceļas arī ES. Un nepatīkami, ka jāvelkas astē Lietuvai un Igaunijai. Līdzīga atpalicība ir arī daudzos citos statistikas rādītājos, ja tiek rēķināts IKP uz vienu iedzīvotāju, pakalpojumu un preču eksporta skaitļi vai iedzīvotāju pirktspēja.
Ja nu vienīgi tad, ja runājam par IKP dinamiku, tad ir mazs prieciņš - pēdējos gados Igaunijas ekonomikas izaugsme ir bijusi vājāka nekā Latvijai, un, ja seko līdzi IKP izaugsmei pēdējos desmit gados, par sākumpunktu ņemot 2015. gadu, tad Latvija ir mazliet apsteigusi Igauniju. Nu jā, bet Lietuva pēdējos gados ir aizaulēkšojusi Latvijai un Igaunijai garām kā stāvošām.
Latvija nāk balta kā ar sniegu apsnigusi ar savu darba tikumiņu, taču, ja kuļ labību ar vecmodīgu spriguli un neprot preci tirgū izdevīgi pārdot, tad kaimiņienes var iznesties ar lielāku turību.
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš “nra.lv” atzīst: “Jo augstāka pievienotā vērtība tiek radīta, jo labāk - tā rāda ekonomikas spēku vai vājumu. Un tā raksturo arī labklājības līmeni. Diemžēl Latvija joprojām ir tālu no vidējā ES līmeņa.
Pievienotās vērtības apjoms uz strādājošajiem liecina, ka produktivitātes līmenis ir zemāks nekā vajadzētu būt.
Kā dabūt augšā produktivitātes līmeni?
Produktivitāte un eksports ir vieni no svarīgākajiem jautājumiem.
Produktivitāte ir saistīta ar eksporta apjomu. Daudziem pakalpojumiem un produktiem pasaulē var atrast pārdošanu par labāku naudu. Tātad ir jāiemācās savu produktu pārdot dārgāk.
Ir arī otrs veids - ražot to pašu produktu, bet par zemāku pašizmaksu. Tas nozīmē, ka ražošanas procesu vajag automatizēt, ieviest jaunas tehnoloģijas.
Nu un vēl ir trešais variants - ja produkts vai pakalpojums nav pietiekami pieprasīts, varbūt vajag radīt citu produktu vai pakalpojumu.”
Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) finanšu un nodokļu eksperts Jānis Hermanis intervijā “nra.lv” pauž: “Šis ir produktivitātes un darba ražīguma jautājums - viens strādājošais Latvijā rada zemāku IKP apjomu nekā Igaunijā un Lietuvā.
Bet ir ļoti daudzi iemesli, kas to ietekmē.
Igaunijas un Lietuvas eksports uz citiem tirgiem ir lielāks nekā Latvijā. Latvijā tā ražojumu un pakalpojumu daļa, kas iet uz iekšējo tirgu, ir lielāka. Igauņiem un lietuviešiem izdodas radīt vairāk preču un pakalpojumu, ko var pārdot ārzemēs, kur ir lielāks naudas apgrozījums.
Ieguldījumi inovācijās, modernākās iekārtās Latvijā nav pietiekamā līmenī.
Kreditēšanas rādītāji Latvijā ir zemi - kredītu apjoms, kas tiek izsniegts uzņēmumiem, pašlaik ir tikai 14% no IKP. Tas ir mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Attiecīgi uzņēmumiem ir mazāk līdzekļu, ko ieguldīt jaunās tehnoloģijās un attīstībā. Latvijā mazāka daļa no IKP tiek atvēlēta zinātnei un izglītībai, kas tāpat kavē attīstību.
Veselība Latvijā ir sliktākā līmenī nekā kaimiņvalstīs - tātad cilvēki slimo, neiet uz darbu, un darba ražīgums cieš.
Tad vēl birokrātiskais slogs - uzņēmējiem jāraksta milzīgi daudz atskaišu, kas novērš uzmanību no ikdienas biznesa.
Šādā veidā, daudziem faktoriem sasummējoties, Latvija ir zemākā līmenī nekā Lietuva un Igaunija.”
Atsevišķo gadījumu, ka Latvijas IKP pēdējos gados ir audzis mazdrusciņ straujāk nekā Igaunijai, eksperts skaidro tā, ka, iespējams, Igaunijā bija pārmērīga aizraušanās likt lietā pensiju uzkrājumus, kas sākumā bija veiksmīgs gājiens, bet vēlāk radīja “paģiras”.
Tāpat Igauniju pēdējos gados salīdzinoši vairāk negatīvi ir ietekmējušas ģeopolitiskas norises. Tā rezultātā Igaunijā ir bijis IKP kritums, bet Latvijā IKP izaugsme ir stagnējusi uz vietas.
Eksperti nedomā, ka tuvākajos gados kas varētu principiāli mainīties. Valsts varai vēl jāveic daudz darba, lai mazinātu administratīvo slogu, pārvarētu finanšu “kapitālā remonta" pārmērību sekas, plašāk un jēgpilnāk izmantotu jaunās tehnoloģijas.
