Informācija par digitālā eiro parādīšanos daļā sabiedrības ir saistīta ar neuzticību un pat atsevišķām sazvērestības teorijām, tomēr kaislībām nav vērts ļauties, jo mūsu ikdienas solī nekādas būtiskas pārmaiņas nav gaidāmas. Cilvēku dabiskā aizsargreakcija ir skeptiski izturēties vai pat baidīties no nezināmā. Taču pretēji domugraudiem par digitālo verdzību un varbūtējām bažām par esošo maksājumu līdzekļu likvidēšanu “jaunā nauda” būšot tikai esošās valūtas papildinājums, nevis aizstājējs. Turklāt, kā “Neatkarīgajai” teica Latvijas Bankā, digitālā eiro ideja ir vien izvērtēšanas procesā, kas nozīmē, ka tā nav “iecirsta akmenī”.
Principā var teikt, ka “jaunais eiro” būtu līdzšinējai skaidrai naudai līdzvērtīga elektroniska nauda. Digitālais eiro būtu vēl viens veids, kā Eiropā varētu veikt maksājumus, izmantojot mūsu vienoto valūtu eiro. To varētu apmainīt pret banknotēm pēc kursa 1:1. Minētā projekta ietvaros iedzīvotāji varētu naudu glabāt ne tikai komercbankās, bet arī centrālajā bankā, kas zināmā mērā izslēgtu atsevišķu komercbanku darbības riska aspektus. Kā skaidro “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš, digitālā eiro ieviešana būtu iespēja eirozonas iedzīvotājiem turēt naudu Eirosistēmā. “Eirosistēma ir Eiropas Centrālā banka un eirozonas valstu nacionālās centrālās bankas. Jau sen esam pieraduši pie naudas digitālas lietošanas, arī ar mums piederošajiem eiro komercbanku kontos saskarsme ir galvenokārt digitāla. Tāpēc man šķiet, ka cilvēku vairākumam Eirosistēmas digitālā eiro lietošanas pieredze būtiski neatšķirsies no komercbanku kontos esošo eiro lietošanas,” secina ekonomikas eksperts. Viņaprāt, varētu teikt, ka digitālais eiro ir kā digitālas banknotes un monētas. “Skaidrā nauda būtībā ir centrālās bankas izlaistas parādzīmes - tos pieņemot, lietotāji izsniedz bezprocentu aizdevumu naudas emitētājam. Digitālais eiro tātad būtu Eirosistēmas izlaista digitāla parādzīme šī eiro lietotājam. Šobrīd naudas digitāla lietošana ir iespējama, tikai kļūstot par bankas vai cita finanšu starpnieka klientu. Iespējams, ka jaunas nianses ieviesīs iespēja lietot digitālos eiro bezsaistes režīmā, izmantojot mobilajās ierīcēs iebūvētas drošības funkcijas, un tas varētu tuvināt digitālas naudas lietošanu skaidrās naudas lietošanai,” komentē ekonomists. Viņš domā, ka cilvēku vairākumam digitālais eiro naudas lietošanas praksi būtiski nemainīs. Varbūt daļai sabiedrības būs psiholoģiski svarīgi turēt naudu tieši centrālajā bankā, piebilst P. Strautiņš. SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka elektroniskā valūta jeb e-valūta ir paredzēta kā digitāls naudas papildinājums. E-valūtas sniedz mājsaimniecībām un uzņēmumiem piekļuvi jauna veida valdības elektroniskajai naudai, ko emitējušas centrālās bankas. Šobrīd tikai bankām un citām finanšu iestādēm ir piekļuve centrālo banku digitālajai naudai. Tādējādi e-valūta paplašinās dalībnieku skaitu ar tiešu piekļuvi centrālo banku elektroniskajai naudai. Saskaņā ar Starptautiskās norēķinu bankas datiem, vairāk nekā 85% pasaules centrālo banku ir uzsākti e-valūtu projekti.
SEB eksperts digitālā eiro projektu vērtā kā Eiropas Centrālās bankas (ECB) vēlmi atrast un piedāvāt jaunus veidus, kā veicināt eiro izmantošanu un noturēt ietekmi finanšu sistēmā. Eksperts atgādina, ka valstu centrālo banku lomu maksājumu līdzekļu apritē apdraud privāti kontrolētās digitālās valūtas, jo skaidras naudas apgrozība strauji iet mazumā. Tādējādi, viņaprāt, digitālais eiro būtu ECB atbilde digitālajam laikmetam, kaut jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Visticamāk, ar daudzām lietām tiks aprasts un patērētāji tās pieņems, bet būs daudzas, kas paliks iecerēs, uzskata D. Gašpuitis. Pēc viņa domām, skaidras naudas samazināšanās negarantē, ka patērētāji tā vietā pieņems digitālo valūtu. Ķīnā, kur projekts virzās ātrāk, digitālā renminbi izmantošana joprojām ir niecīga. Ķīnas Tautas banka norāda, ka 2022. gada beigās apgrozībā bija tikai 13,61 miljardi RMB digitālās valūtas jeb 0,13% no apgrozībā esošās naudas. “ECB uzsver, ka digitālais eiro būtu skaidras naudas papildinājums, nevis aizstājējs. Tam būs līdzīga funkcija kā skaidrai naudai. Lielas cerības ir, ka digitālā vienotā valūta veicinās inovācijas. Īpaši tas tiek uzsvērts ar domu, ka parādīsies Eiropas uzņēmumi un risinājumi maksājumos, kur dominē ASV kompānijas,” komentē D. Gašpuitis. Viņš vērš uzmanību, ka mājsaimniecības un uzņēmumi visā pasaulē arvien vairāk priekšroku dod digitālajiem norēķiniem. Interese par bezkontakta maksājumiem pieaug, un iedzīvotāji un uzņēmumi vēlas arvien ātrākus un ērtākus maksājumus.
Jautāts par to, kādi varētu būt riski saistībā ar digitālā eiro ieviešanu, P. Strautiņš teic, ka tādus nesaredz. Pēc viņa domām, ja digitālā eiro kontu lielumam nebūtu ierobežojuma, tad varētu pieļaut varbūtību, ka notiek finanšu sistēmas monopolizācija, visai naudai “pārceļoties” uz centrālo banku. Taču digitālas naudas ieviešanas gadījumā šādi ierobežojumi būšot, tādējādi problēma atkristu. Savukārt D. Gašpuiša riska analīzes fokuss ir vērsts uz maksājuma sistēmas funkcionalitāti. Viņaprāt, risks ir, ka var tikt ieviesta neefektīva un sarežģīta sistēma, kas dublēs pastāvošo maksājumu sistēmu, tikai izmantojot digitālo eiro. Tādēļ likumdošanas rāmis būs izšķirīgs tam, cik veiksmīgi sistēma strādās. Tāpat neatbildēts ir jautājums, kurš īsti šādu maksājumu sistēmu uzturēs, jo centrālā banka uzskata, ka digitālā eiro maksājumiem ir jābūt bezmaksas. Jautājumi ir arī par maksājumu anonimitāti, jo, kā zināms, absolūta anonimitāte digitālajā pasaulē nav iespējama. Lai arī šie jautājumi ir tādi, kas nodarbina iedzīvotāju prātus, pārāk satraukties nevajadzētu, jo, kā jau minēts, digitālais eiro būs vien esošās maksājumu sistēmas papildinājums, nevis aizstājējs un ļaudis droši varēs izmantot to, kas viņiem šķiet ērtāks un drošāks.
