Pārejas ekonomikas valstu centieni palielināt savu ekonomisko varenību pasaulē pēdējo gadu gaitā kļūst aizvien izteiktāki. Pēdējo kārtējo reizi apliecina tā dēvēto BRICS valstu savienības (tajā ietilpst Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrikas republika) samits, kas vainagojās ar uzaicinājumu organizācijai pievienoties vēl sešām valstīm – Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Argentīnai, Etiopijai, Ēģiptei, Irānai un Saūda Arābijai. Piekrišanas gadījumā valstis varētu iestāties organizācijā jau nākamajā gadā.
Mērķis ir nepārprotams - gan politiski, gan ekonomiski pretstāvēt diezgan neapšaubāmajai kolektīvo Rietumu dominancei. Izdošanās gadījumā mēs zināmas konsekvences varētu sajust arī Latvijā. Pagaidām tās nevar vērtēt kā tikai noteikti sliktas vai labas - drīzāk būtu kaut kas pa vidu. Viena no potenciālajām ievirzēm varētu būt saistīta ar izdevumu pieaugumu nacionālajai drošībai, kam varētu būt divējāda ietekme - no vienas puses, tas varētu veicināt papildu līdzekļu piešķiršanu aizsardzības jomai un bremzētu līdzekļu pieplūdumu tādām prioritātēm kā izglītība vai veselība. No otras puses - tas veicinātu grūdienu arī Latvijas tehnoloģiskajā attīstībā un rūpniecības izaugsmē. Proti, sekojot jau iepriekšējām tendencēm, aizvien vairāk attīstītos dažādu IT pakalpojumu izstrāde drošības industrijai. Tāpat turpinātos Latvijas mašīnbūves industrijas, tehniskā tekstila un šķiedras ražošanas u.c. līdzīgu nozaru attīstība un produkcijas izlaides kāpums varbūtējās militārās sacensības gadījumā. Tomēr šī ir tikai pāragra varbūtēju scenāriju iezīmēšana, jo, lai arī organizācija jau šobrīd aptver valstis ar aptuveni 40% pasaules iedzīvotāju un varbūt pat vairāk nekā ceturto daļu planētas iekšzemes kopprodukta, tai trūkst homogēnuma.
Lai arī BRICS valstīm ir atsevišķi kopīgi mērķi un tie galvenokārt būtu saistāmi ar vēlmi graut ASV varenību, jau esošo valstu iekšienē netrūkst pretrunu un savstarpējas neuzticēšanās, kas līdz ar jaunu valstu uzrašanos tikai pieaugs. Ja raugāmies uz jau esošo - ik pa laikam ir pa kādam trauksmes brīdim Ķīnas un Indijas attiecībās. Tāpat ir vērts atcerēties faktu, ka viņpus Krievijas robežai ir palikušas lielas vēsturiskās Ķīnas teritorijas. Ar jauno valstu pievienošanos situācija sarežģītos vēl vairāk. Ir grūti iedomāties, piemēram, kā senās ienaidnieces Irāna un Saūda Arābija varētu sēdēt pie viena galda un izstrādāt kvalitatīvu plānu globālās politiskās un ekonomiskās varenības pārņemšanā. Sevišķi vēl pēc salīdzinoši nesenajiem dronu uzbrukumiem saūdiešu naftas sistēmai, kuros tika vainota Irāna. Turklāt vienošanās procesu varētu pabojāt arī nesaskaņas šiītu un sunītu starpā un aiz tām stāvošie abu valstu visnotaļ ietekmīgie garīgie līderi.
Diezgan loģiski šķiet, ka BRICS nav uzaicināta pievienoties Pakistāna, kas varētu būt sestā lielākā planētas valsts pēc iedzīvotāju skaita un atrodas nemitīgos konfliktos ar savu kaimiņvalsti Indiju. Tas norāda, ka tā dēvēto attīstības valstu potenciālais kurss varētu atšķirties. Potenciāla problemātika ir arī Ēģiptes un Etiopijas strīdos par to, cik kuram daudz pienākas no Nīlas baseina ūdens resursiem. Valstīm ir lielas vietēja mēroga pretrunas, un diezin vai tās ir spējīgas tās pārvarēt kāda lielāka, mistiska mērķa vārdā. Par to, ka valstis vairāk domā par savām interesēm un nav gatavas kopīga mērķa sasniegšanai, lielā mērā liecina Krievijas izstāšanās no vienošanās par Ukrainas graudu eksportu, izmantojot Melno jūru. Kā jau izskanējis, šāds Krievijas solis nav iepriecinājis Āfrikas valstu vadītājus, to vidū gan Dienvidāfriku, gan vēl potenciālās jaunās organizācijas dalībvalstis. Turklāt tas ir vērsies arī pret pašas Krievijas Melnās jūras eksportu, Ukrainai paziņojot par to, ka tā uzskatīs par leģitīmu mērķi kuģus, kas dosies uz Krievijas ostām. Viss iepriekš minētais vedina domāt, ka potenciālo organizāciju varētu vajāt savstarpēja neuzticība un dažāda kalibra intrigas.
Papildus iekšējām pretrunām organizācijas varenības pieaugumu kavē arī finanšu bāzes trūkums. No vienas puses, dalībvalstis pārvalda nozīmīgus izejvielu resursus un tām ir ārkārtīgi liela nozīme planētas ekonomikā, taču tām nav nepieciešamās finanšu varenības. Lai kā daudziem Latīņamerikā nepatiktu ASV ietekme, tomēr gala rezultātā labklājību tiešā mērā nosaka eksports uz šo valsti. Pat tad, ja brazīlieši eksportētu tikai uz pasaules otro lielāko ekonomiku Ķīnu - tāpat šo preču eksporta gala produktam ļoti lielā mērā ir jānonāk Rietumu ekonomikās, jo Ķīna viena pati to nevar absorbēt. Arī tāpēc, ka, neraugoties uz lielu miljonāru skaitu, iedzīvotāju kopējā maksātspēja ir niecīga un nespēj nodrošināt augstu patēriņu. Ķīnas pašas labklājība galvenokārt ir saistīta ar iepriekšējo gadu un pat gadu desmitu eksporta panākumiem uz Rietumiem, un arī tālākā ekonomiskā varēšana ir tieši tāpat saistīta ar šo pašu faktoru. Līdz ar to stiprāka Ķīna tuvākajā laikā var rasties tikai tad, ja tā var vairāk eksportēt uz ASV. Bet eksports uz ASV var pieaugt tikai līdz ar lielāku šīs valsts pieprasījumu, kas arī ir saistīts ar ekonomiskās varēšanas pieaugumu šajā valstī. Tā zināmā mērā ir arī atbilde, vai Ķīnai tuvākajā laikā var izdoties kļūt par pasaules lielāko ekonomiku. Tuvākajos gados drīzāk nē, jo jaunattīstības valstu importa vajadzības ne tuvu nespēj sasniegt Rietumu valstu līmeni, neraugoties uz to, ka tās pārstāv planētas iedzīvotāju vairākumu.
Pie visai minētā ir jāpiebilst, ka nevienai no minētajām valstīm nav izdevies radīt pasaulē kaut cik nozīmīgu valūtu un šo valstu finanšu tirgi ir relatīvi nelieli. Starptautiskajos tirgos nav īpaši iecienītas ne juaņas, ne rūpijas, ne rubļi, ne kādas citas jaunattīstības valstu valūtas. Ja BRICS izvēlētos pasaules mērogā virzīt kādu no esošajām valūtām, tad kura tā būtu? Turklāt neviena no savienības valstīm droši vien neizvēlētos stutēt kādas citas dalībvalsts valūtu, kas automātiski nozīmētu mazināt savas valūtas vērtību. Izveidot jaunu valūtas savienību šīm valstīm nav un arī nebūs pa spēkam, jo tās nespēj izlīdzināt pašreizējās pretrunas, kur nu vēl dibināt kopēju centrālo banku, lai šo jauno valūtu pārvaldītu un veidotu kopēju monetāro politiku. Turklāt valstu finansiālā situācija atšķiras daudz radikālāk nekā eirozonā, kur šim jautājumam aizvien ir plaša rezonanse. Līdz ar to ASV dolārs saglabā savu vietu pasaules finanšu tronī. To, ka dolāra nozīme nezūd, pierāda arī nesena vēsture kara plosītajā Sīrijā un Irākā, kur “Islāma valsts” kaujinieku naids vērsās pret kultūras vērtībām, iznīcinot dažādu vēsturisko simboliku. Taču lai kāds būtu viņu naids pret ASV, kaujinieki bija gatavi pieciest uz dolāra naudas zīmēm attēloto ASV simboliku, jo labi apzinājās šīs valūtas vērtību. Viss minētais liek secināt, ka pat tūlītēja pārejas ekonomikas valstu savienības paplašināšana neizdarītu drīzas kardinālas pārmaiņas pasaules tautsaimniecībā un finanšu tirgū. Līdz ar to arī Latvijas dzīvē jaunattīstības valstu aktivitātes nesola nekādas drīzas un būtiskas nobīdes no līdzšinējā attīstības kursa.
