Satraukumi par banku aizdevumu sadārdzināšanos un ar to saistīto kredītu maksātāju kontu iztukšošanos droši vien ir sasnieguši augstāko punktu kopš iepriekšējās finanšu krīzes. Situācija saasinājusies tik tālu, ka sabiedrības līdzdalības portālā “Manabalss.lv” savākti vairāk nekā 16,6 tūkstoši parakstu, lai banku jau izsniegtajiem kredītiem netiktu piemērots starpbanku aizdevuma likmes “Euribor” pieaugums.
Tēmu, iespējams, savā tēla spodrināšanai iepriekš "uzķēruši" arī atsevišķi politiķi, piemēram, bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs, norādot uz to, ka pieaugošas likmes piemērošana iepriekš izsniegtajiem kredītiem ir nepamatota. Tas daļā sabiedrības var radīt priekšstatu, ka, pēc kredītņēmēj domām, netaisnīgo maksājumu jautājumu varētu sakārtot valstsvīri. Tomēr skaudrā realitāte ir tāda, ka tas nenotiks. Ne jau tāpēc, ka politiķi atkal sola un neizdara, bet gan pasaules finanšu tirgus uzbūves dēļ.
Lai Jānis bankā varētu saņemt 100 000 eiro aizdevumu dzīvokļa iegādei, uz kredītiestādi ir jāatnāk 100 noguldītājiem ar vēlmi glabāt tur vismaz 1000 eiro. Noguldītāju skaits, summas vai finansējuma avots var mainīties, taču kaut kur šie 100 tūkstoši ir jādabū. Pašreizējā kredītņēmēja problēma ir tā, ka banku pašu kapitālu ne tuvu nepietiek, lai finansētu padsmit miljardus eiro vērto Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem izsniegto aizdevumu masu. Būtībā kredītņēmējs saņem no citiem aizņemtu naudu, ko bankas aizdod tālāk, pievienojot savu procenta likmi. Saskaņā ar Latvijas Bankas datiem, mūsu valsts banku sistēmas pašu kapitāls gada otrajā ceturksnī bija nepilni trīs miljardi eiro, bet kopējais izsniegto kredītu apjoms tad sasniedza 15,6 miljardus eiro, no tiem gandrīz 13,2 miljardi bija izsniegti rezidentiem - pārsvarā Latvijas mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Turklāt kredītos arī ne tuvu netiek izsniegts viss līdz pēdējam centam, jo citādi finanšu sistēma jau būtu pārstājusi funkcionēt. Līdz ar to nauda no kāda ir jāaizņemas, un tas notiek, piesaistot noguldījumus vai dažādos veidos kreditējoties finanšu tirgū. Tomēr galvenā problēma ir tā, ka banku kredīti tiek izsniegti uz ilgtermiņā un īstermiņā iegūta finansējuma bāzes. Piemēram, Jānim aizdevums tiek izsniegts uz 20 gadiem, jo ar savu ienākumu līmeni viņš dzīvokli nespēj ātrāk apmaksāt. Taču Latvijas bankas naudu piesaistīt uz 20 gadiem nespēj (vienīgais izņēmums - starptautisko finanšu institūciju atvasēm kaut ko ilgākā termiņā var aizdot viņu mātes, taču tas arī nenotiek par velti), un šie līdzekļi tiek pārfinansēti (aizņemti, atdoti) ievērojami īsākos termiņos. Noguldītājam nauda ar procentiem ir jāatgriež varbūt jau pēc gada un šajā laika periodā ir jāmeklē jauns potenciālais finansējuma avots. Šajā gadījumā tas var būt jauns noguldītājs, kuram procentos jāmaksā ievērojami vairāk nekā iepriekšējam. Ņemot vērā šādu banku biznesa finansēšanas struktūru, kredītņēmējs kā gala patērētājs samaksās to naudas cenu, kas ir pašreizējā situācijā, nevis tādu, kāda bija brīdī, kad viņam tika izsniegts aizdevums.
Iemesls, kāpēc kredītņēmēji ir nonākuši grūtībās, ir saistīts ar to, ka ekonomikas stabilitātes sargi - centrālās bankas - ir kāpinājuši bāzes refinansēšanas likmes, kas sadārdzina kredītu cenošanā izmantoto starpbanku tirgus likmi “Euribor”. Tai pieaugot, arī bankas finanšu tirgos aizņemas dārgāk savas bilances saglabāšanai, taču šo sadārdzinājumu pārnes uz kredītņēmēju pleciem. Arī noguldījumu likmes ir diezgan tuvas “Euribor” likmes līmenim. Atkarībā no biznesa modeļa tagad naudu Latvijas komercbankās pārsvarā var noguldīt uz 3,5-4% gadā. Salīdzinājumam - 11. septembrī trīs mēnešu “Euribor” likme bija 3,82%, bet sešiem mēnešiem tā sasniedza 3,97%. Vēl pusotru gadu iepriekš likme bija tuvu nullei. Tātad, ja starpbanku tirgū bankas viena otrai aizdod naudu uz gandrīz 4%, tad kredītņēmējam nav pamata cerēt, ka viņš par savu aizdevumu varēs maksāt mazāk. Pēdējo nedaudz vairāk kā gadu Eiropas Centrālā banka ir īstenojusi procentu likmju celšanu, lai apkarotu strauji augošo inflāciju, ar dārgākiem kredītiem cerot apslāpēt augošā patēriņa veicināto inflācijas pieaugumu. Tas, cik šis pasākums ir efektīvs, ir ļoti diskutabls jautājums, jo, kā redzam praksē, tad vismaz mājsaimniecībām izsniegto aizdevumu apjoms turpina pieaugt. Šā gada otrajā ceturksnī tas sasniedzis 6,08 miljardus eiro salīdzinājumā ar nepilniem 5,88 miljardiem eiro gadu iepriekš. Arī tā dēvētajos treknajos gados procentu likmju celšana neko daudz nedeva, un viss beidzās ar labi zināmajiem 2008. gada finanšu satricinājumiem, kas bija lielākie kopš 1929. gada krīzes ar tai sekojošo Lielo depresiju nākamajā desmitgadē. Te vēl jāpiebilst, ka pieprasījumu un inflāciju veido ne tikai kredīti un iepriekš notikušais daudzu izejvielu cenu lēciens, kad Krievija pērn veica pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, bet arī iepriekšējā naudas drukāšana, lai paglābtu ekonomiku no strauja krituma kovidpandēmijas laikā. Līdz ar to ir pamats domāt, ka procentu likmju celšana sevi īsti neattaisno, jo ekonomikā ir ļoti daudz naudas, kas cirkulē arī bez banku aizdevumiem.
Šobrīd izdevumi par kredītmaksājumiem pieaug, un bankām pagājušais gads, kā arī šā gada sākums bija fantastisks strauji augošas peļņas laiks. Tas var šķist amorāli, kamēr kāda sabiedrības daļa slīgst lielākā nabadzībā. Strauji augošā peļņa bija saistīta ar to, ka ieņēmumi no kredītņēmējiem krasi palielinājās, kamēr izdevumi par noguldījumiem kādu laiku saglabājās samērā zemi. Taču tagad noguldījumu likmes ir ievērojami pieaugušas un banku peļņai būtu jāsamazinās. Katrā ziņā ļoti efektīvs līdzeklis kredītu un noguldījumu likmju iespējamā līdzsvarošanā būtu solidaritātes nodoklis no virspeļņas. Te gan ir jāvērš uzmanība, ka šāda virspeļņas veidošanās jau drīz būs visai apgrūtināta, jo procentu likmju kāpums, visticamāk, ir sasniedzis savu beigu fāzi. Tas nozīmē, ka nākamajā un aiznākamajā gadā kredītu aizdevumu procentu likmes un paši kredītu ikmēneša maksājumi visdrīzāk ļoti lēni, taču tomēr pakāpeniski sāks samazināties. Līdzīgi kā tas bija arī pagājušajā desmitgadē. Tomēr, ja paraugāmies ilgtermiņā, kredītņēmēju dzīve arī nākotnē var būt ļoti trauksmaina. Laikā, kad tautsaimniecības attīstība ļoti augstā mērā tiek būvēta uz aizņemšanās rēķina, ekonomika aizvien izteiktāk dzīvo no viena burbuļa līdz nākamajam. Turklāt, jo lielāka parādu nasta, jo īsāki var kļūt šie cikli, jo straujāk var mainīties procentu likmes.