Zvejsalnieks: Grūti iedomāties smagāku nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu par to, ko veicis Bordāns

"Likums “Par tiesu varu” mums ir spēkā jau kopš 1991. gada, un tur sacīts, ka nav pieļaujama ministra iejaukšanās tiesu darbā, ka nevar tiesnesim personīgi prasīt par lietas izskatīšanu, ka nevar pret tiesnesi vērsties par kādu nolēmumu. Tas ir noteikts uzreiz pašā Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumā. Tās ir aksiomas, kurām nedrīkst kāpt pāri, un ir pārsteidzoši, ka ko tādu atļaujas Bordāns," norāda zvērināts advokāts Artūrs Zvejsalnieks. © Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Saruna ar zvērinātu advokātu Artūru Zvejsalnieku.

Kā vērtējat bijušā “Latvijas dzelzceļa” vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska attaisnošanu un tai sekojušos tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) publiskos izteikumus, paužot sašutumu par spriedumu un apšaubot Vidzemes rajona tiesas tiesneša Kārļa Jansona profesionalitāti?

Tādi izteikumi nav pieņemami, jo tieslietu ministrs ļoti nekorekti izsakās par konkrētas lietas iznākumu. Tas robežojas ar draudiem tiesnesim, jo viņš runā par konkrētu tiesnesi. To var vērtēt tikai kā mēģinājumu iebiedēt tiesu un dot norādījumus augstākas instances tiesnesim, kādam jābūt spriedumam šajā lietā. Šādi izteikumi no tieslietu ministra puses, turklāt par nozari, kas attiecas uz viņa atbildību, ir vērtējami ļoti nopietni - tā ir iejaukšanās neatkarīgās tiesu varas kompetencē un brutāls politisks spiediens. Tas ir arī ļoti nopietns nevainīguma prezumpcijas pārkāpums, jo, abstrahējoties no konkrētās lietas, ikviens cilvēks ir uzskatāms par nevainīgu, kamēr par to nav spriedusi tiesa. To var darīt tikai un vienīgi tiesa, nevis ministrs, politiķis vai kāds cits. Šādi izteikumi ir aizliegti, piemēram, Kriminālprocesa likumā. Un Eiropas Cilvēktiesību tiesa līdzīgos gadījumos norāda uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu. To aizliedz starptautiski normatīvie akti, tajā skaitā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gadā 9. martā pieņemtā direktīva 2016/343 par nevainīguma prezumpciju, kas aizliedz amatpersonām publiski izteikties par vainu, pirms nav stājies spēkā spriedums par apsūdzētas personas vainu.

Bordāns nepārprotami izsakās, kādam jābūt spriedumam, un nepārprotami norāda, kādām jābūt sekām tiesnesim, kas skatīja lietu. Grūti pat iedomāties smagāku pārkāpumu, kāds šeit ir izdarīts. Tas ir spiediens ne tikai uz konkrēto tiesnesi, bet arī uz citiem tiesnešiem, kuri var nākotnē spriest tiesu ne tā, kā patīk Bordānam. Viņš izsakās, ka Kārļa Jansona darba kvalitātes izvērtēšana jānodod Tiesnešu disciplinārkolēģijai.

Tam, kāds būs šīs lietas iznākums tālākajās apelācijas instancēs, nav nozīmes, bet ministrs ir radījis stindzinošo efektu, norādot, kādam jābūt spriedumam.

Tiesnešus taču arī drīkst kritizēt. Ir bijuši gadījumi, kad tiesas spriedums tiešām nav saprotams.

Viena lieta ir kritika, jo ir vārda brīvība. Bet šajā gadījumā ar publiskiem izteikumiem klajā ir nācis tieslietu ministrs, kas ir augsta amatpersona, un no viņa puses šādi izteikumi ir absolūti nepieļaujami.

Bordāns ir jurists. Vai var būt tā, ka viņš nav dzirdējis par tiesību aktiem, kas aizliedz šādi izteikties?

Tas ir pārsteidzoši - tās taču ir elementāras patiesības, kas ir demokrātiskas valsts pamatā. Likums “Par tiesu varu” mums ir spēkā jau kopš 1991. gada, un tur sacīts, ka nav pieļaujama ministra iejaukšanās tiesu darbā, ka nevar tiesnesim personīgi prasīt par lietas izskatīšanu, ka nevar pret tiesnesi vērsties par kādu nolēmumu. Tas ir noteikts uzreiz pašā Latvijas neatkarības atjaunošanas sākumā. Tās ir aksiomas, kurām nedrīkst kāpt pāri, un ir pārsteidzoši, ka ko tādu atļaujas Bordāns.

29. janvārī Bordāna izteikumus vērtēs Tieslietu padome. Vai nevar iznākt tā, ka novērtēs tos par labiem esam un vēl izteiks atzinību? Tieslietu padomes sastāvā ir, piemēram, Bordāna cīņubiedrs Juris Jurašs (JKP).

Redzēsim. Diemžēl šādi jautājumi kļūst aizvien politizētāki, diemžēl ir vērojamas tendences tiesvedību politizēt. Tagad redzēsim, cik liela ir politikas ietekme Tieslietu padomē. Manuprāt, Tieslietu padomei vajadzētu asi reaģēt un norādīt, ka šādi Bordāna izteikumi nav pieņemami.

Valsts kontroles revīzijas secinājumos kā negatīva parādība bija minēta prakse, ka prokuratūra uztur apsūdzības lietās, kas ir bezperspektīvas. Tomēr redzam, ka Magoņa un Osinovska lietā prokuratūra pārsūdzēs lietu augstākā instancē un turpinās. Kādēļ prokuratūra neklausa Valsts kontroli?

Tas diemžēl nav nekas jauns. Parlamenta aprindās vērojams pretējs virziens, kam viens no redzamiem pārstāvjiem ir Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins (JV). Un prokuratūra pati nevēlas uzņemties atbildību, lai lietu izbeigtu, un darbojas pēc principa “sūtīsim tik lietu uz tiesu un skatīsimies, kas iznāks”. Tagad pat likumā ir ieviestas izmaiņas. Savulaik bija norma, ka gadījumā, ja prokuroram nav šaubu par lietas perspektīvas trūkumu, viņš var lietu izbeigt. Tagad vairs šādas normas nav.

Tiesneši vēl ir kaut cik aizsargātāki no politiska spiediena, un ar viņiem nevar tā vienkārši izrēķināties, bet, ja prokurors izbeigs kādu skaļu lietu, kurā valdoša partija un pūlis pieprasa asinis, tad viņam iespējamas lielākas problēmas. Reti kurš prokurors būs tik drosmīgs, jo prokuroriem jau nav tāda aizsardzības līmeņa kā tiesnešiem. Ja jau tieslietu ministrs Bordāns var tā izteikties pat par tiesnesi, tad prokuroram ir vēl vairāk jābaidās par savu dzīvi un karjeru. Prokuroru var daudz vienkāršāk aizrotēt uz zemāku posteni vai atbrīvoties no viņa pavisam.

Pirms izteikumiem par Magoņa un Osinovska lietu Bordāns paguva vēl vienā citā lietā rīkoties neparasti. Nespēdams nociesties līdz brīdim, kad policija viņam nodos oficiālu informāciju par tiesu izpildītāja Rolanda Veinberga lietu, viņš jau no rīta sociālajā vietnē “Twitter” rakstīja, ka saņēmis mutisku informāciju par to, ka ir kriminālprocess. Vai ministrs pareizi rīkojās?

Ministram, ja viņam ir kāda informācija, vajadzētu to nevis izplatīt, bet nodot attiecīgām iestādēm. Ministrs jau nav tas, kurš veic pirmstiesas izmeklēšanu. Šajā gadījumā izteikumi nav tik krasi, tomēr… Te arī var atsaukties uz nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanu, jo valsts amatpersonām jābūt ļoti uzmanīgām ar saviem izteikumiem. Tieslietu ministrs var uzsākt pārbaudi un rosināt disciplinārlietu par konkrētu tiesu izpildītāju, bet viņš nedrīkst izteikties par viņa vainīgumu vai nevainīgumu un norādīt, kāds būs disciplinārlietas iznākums. Ar šādu publisku vēstījumu ministrs, iespējams, apdraud lietas tālāku virzību. Jo Veinbergs vai viņa aizstāvība varēs pateikt, ka noticis politisks spiediens. Tas var beigties arī ar prāvu Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Nav pirmā reize, kad Latvijā ir noticis kas līdzīgs - savulaik kādreizējais premjers, tieslietu ministrs un arī tiesnese neuzmanīgi izteicās par bankrotējuša baņķiera lietu, un beigās bija Latvijai nelabvēlīgs Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmums. Vai Bordānam ir cerības, ka šajā reizē būs citādi?

Te jācitē Egils Levits: “Mutes disciplīna ir jāievēro.” Ko var atļauties žurnālists, ierindas partijas biedrs vai jebkurš komentētājs internetā, to nevar atļauties tieslietu ministrs.

Pieci zvērināti advokāti ģenerālprokuroram Jurim Stukānam ir nosūtījuši vēstuli, aicinot viņu nekavējoties pārtraukt iedibināto nekontrolēto praksi kriminālprocesu uzsākšanai pēc Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) ziņojumiem. Vēstulē sacīts, ka nav pieļaujama FID nekritiska viedokļa akceptēšana noziedzīgi iegūtu līdzekļu apkarošanas jautājumos. Vai piekrītat tam, ko raksta jūsu kolēģi?

Jā, piekrītu. Pašlaik nerezidenti no Latvijas ir padzīti. Valstij un komercbanku sistēmai būs ļoti grūti atgūt ārvalstu investoru uzticību. Tas, kas pēdējos gados notiek ar noziedzīgi iegūto līdzekļu apkarošanu, pēc būtības ir prezumpcija, ka nauda iegūta noziedzīgi. Man ir klients no Krievijas, kurš bija paļāvies uz Latviju un, domājot, ka Krievija nav īsti droša vieta, kur glabāt naudu, iemaksājis naudu vienā no Latvijas komercbanku kontiem. Visu arī deklarējis. Taču viņu aizturēja uz divām diennaktīm, atņēma naudu un iedeva lēmumu, ka viņš nezināmā laikā, nezināmā vietā Krievijas Federācijas teritorijā saņēma naudu nezināma noziedzīga nodarījuma ietvaros. Viņš ir iesniedzis visus pierādījumus par savu uzņēmējdarbību, bet atbildes nav līdz pat šim brīdim.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais