Māris Možvillo: Deputātu balsis ir nopirktas ar amatiem

© Ieva Ābele/Saeima

„Lieliskais četrinieks – JV, A/Par, NA un JKP, - izlēma, ka nav jāpēta kritēriji, pēc kuriem piešķirt partijām finansējumu, bet gan jādomā, kā paaugstināt likmes, lai partijas saņemtu vairāk naudas,” situāciju partiju finansēšanas jomā raksturo Māris Možvillo („Par cilvēcīgu Latviju”). Vakar Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumsaruna Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā. Šodien intervija ar Māri Možvillo.

Saeimas Budžeta un finanšu komisijā tika skatīti Valsts prezidenta rosinājumi partiju finansēšanas likumā. Kādi tie bija?

Godīgi sakot, nekādi. Ja partijas frakcija Saeimā samazinās par divām trešdaļām, tad izmaksas partijai tiek pārtrauktas; ja partijas frakcijas darbība izbeidzas, tad arī tiek pārtrauktas izmaksas.

Neko nevajadzēja mainīt šajā likumā?

Nē, nekad to neesmu teicis. Pērn pavasarī prezidents aicināja visu frakciju vadītājus uz pili. Jau tad es teicu: ja finansējuma sistēma tiek pārskatīta, tad tā jāskata komplektā ar deputātu klaiņošanu no vienas partijas uz citu.

Tas nav normāli, ja deputāts izmanto partijas resursus, tiek Saeimā, tad pēkšņi maina kreklu un aizskrien uz citu politveidojumu.

Vai par to, ka deputāts vairs nav frakcijā, jāsoda partija? Tas taču jāskata kontekstā ar deputāta atbildību par saviem solījumiem. Ja deputāts aiziet no partijas, viņš zaudē mandātu, un viņa vietā nāk nākamais no saraksta. Tad reāli materializētos politiskā atbildība.

Mums ir viens tāds pasaku tēls, vārdā Aldis Blumbergs, kas ir ievēlēts no KPV LV, bet viņš nepiedalās ne Saeimas, ne komisiju darbā. Pusotru gadu viņš bija, pēc tam pazuda kā rīta rasa.

Pilsētā runā, ka viņš esot nolēmis cīnīties ar zaļo pūķi līdz galīgai uzvarai. To jau pērn lika manīt portāls pietiek.com”, publicējot īsu sarunu ar Blumbergu. Citēju fragmentu. Pietiek”:Es saprotu, jūs arī esat ārstējies no alkohola intoksikācijas? Blumbergs: Tā ir personīga informācija. Es nesniedzu.” Pietiek”: „Cik ilgu laiku jūs šovasar pavadījāt Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā?” Blumbergs: „Tas ir tāds jautājums, ko jūs varat zvanīt uz slimnīcu.”

Cilvēces vēsture liecina, ka neviens vēl nav uzvarējis šo cīņu...

Ja tas ir tā, par to jārunā nopietni. Diez vai tautas priekšstāvis var būt cilvēks ar šādām problēmām.

Viņš tiešām nepiedalās Saeimas darbā. Nezinu, kā viņš dabū darba nespējas lapu - jau kopš pērnā gada aprīļa. Šo jautājumu es jau vienreiz pacēlu, bet man atbildēja, ka viss, kā mēdz teikt, ir šokolādē, jo cilvēki, raugi, slimo: esot jāļauj viņam izslimoties.

Nu, labi, tad ejam atpakaļ pie partiju finansējuma.

Lieliskais četrinieks - JV, A/Par, NA un JKP - izlēma, ka nav jāpēta kritēriji, pēc kuriem piešķirt partijām finansējumu, bet gan jādomā, kā paaugstināt likmes, lai partijas saņemtu vairāk naudas. Partiju finansējumu ir domāts piesaistīt minimālajām algām. Finanšu ģēnijs Krišjānis Feldmans (JKP) pateica, ka šogad nav plānots paaugstināt minimālo algu, savukārt otrs „brālis banāns” Gatis Eglītis (JKP) apgalvoja, ka šogad minimālā alga tikšot celta. Reizēm nevar saprast, kādu marku viņi pīpē... Vienvārdsakot, partiju finansējumu viņi tomēr cer paaugstināt.

Tiešām vaidziņi nepārplīsīs?

Ar esošo finansējumu var izdzīvot, ja partija vienkārši grib attīstīties un augt. Bet vēlēšanu kampaņā uz kupra uzmetas visas „pīār” aģentūras, kas skaitļus saskrūvē tā, ka par maz neliksies... Lielākā problēma ir tā, ka prezidents sasaista finansējumu ar frakciju. Taču finansējumu saņem arī tās partijas, kas šobrīd nav Saeimā. Piemēram, Latvijas krievu savienība (LKS) arī saņem finansējumu, jo ir pārvarējusi divu procentu barjeru.

Par vienu novēlējušo pilsoni partija saņem 4,50 eiro. Piesaistot pie minimālās algas, partija, pārvarot 5% barjeru, gadā saņem 100 000 eiro. Ja otrs „brālis banāns” nolemj, ka minimālā alga jāceļ uz 650 eiro, tad partija, pārvarot 5% barjeru, iegūst jau 130 000 eiro. Maksimālā summa, ko gadā var saņemt viena partija, ir 800 000 eiro, un to šobrīd saņem „Saskaņa”. Ja minimālā alga tiks paaugstināta, tad „Saskaņa” gadā saņems vairāk nekā vienu miljonu eiro.

Man bija priekšlikums: tā kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) nav speciālistu grāmatvedībā, valsts finansējuma pārraudzību pārcelt uz Valsts kontroli (VK), jo tur noteikti ir jaudīgāki grāmatveži. To noraidīja bez diskusijām.

Un ir vēl viens aspekts. KNAB ir padots premjeram, savukārt VK ir vairāk vai mazāk neatkarīga iestāde. Pietiek ar vienu premjera vai prezidenta zvanu uz KNAB, lai pateiktu - tos un tos vajag novākt no trases.

Vai arī - tos un tos neaiztikt.

Kāpēc „nedrāž” - atvainojos par savu franču valodu - partiju „Attīstībai/Par”, vērtējot tās pretlikumīgās darbības?

Citēšu Mičerevski: „Mūsu partijā („Latvijas attīstībai” - E.V.) tā bija ierasta prakse, ka no kaut kādiem sponsoriem tiek saņemta skaidra nauda, kas vēlāk tiek iedota partijas biedriem, lai to noziedotu. Arī es esmu to darījis vairākas reizes.”

Jā, viņš pats atzinās, rakstīja KNAB iesniegumu. Taču „Attīstībai/Par” saņēma valsts finansējumu, kaut gan šāda skaidrās naudas dalīšana un ziedošana bija nopietns pārkāpums. Savukārt mums naudu nepiešķīra, jo izrādījās, ka mūsu sadarbības partnera sadarbības partnerim it kā nepieder drons, ar kuru viņš filmējis mūsu partijas reklāmas video Rīgas pašvaldības vēlēšanu kampaņas laikā... Vārdu sakot, mēs kā partija bijām atbildīgi, ka viņam nepieder drons.

Nu un tad, ka viņam nepieder drons? Tas taču ir absurds.

Tāds absurds mums ir atsūtīts uz 40 lapām.

Tātad kāds par jums ir ziņojis.

Protams. Iespējams, kāds bijušais partijas biedrs, kas netiek vairs pie kases, vai arī konkurenti. Taču, par spīti visiem medijiem, kas par mums rakstīja, ka mūsu partija ir beigusi savu eksistenci, varu lepni pateikt, ka mūsu partijā PCL jau ir 620 biedri.

Mēs esam tiešie un nepastarpinātie KPV LV saistību un tiesību pārņēmēji. Mūsu partijai nav nekāda sakara ar Gobzemu, Kaimiņu, Zakatistovu vai brāļiem Ģirģeniem. Pilsētā gan runāja, ka mēs Gobzemam esot autobusu nopirkuši. Nu, neesam! Tas, ka mēs ar Gobzemu esam vienā frakcijā, nenozīmē, ka viņam pienākas partijas finansējums.

Vai jūsu partija dabūs kārtējo gada finansējumu?

Viss atkarīgs no tiesas. Šis ir uzskatāms piemērs, kā mēģina izrēķināties ar partiju.

Pret ko iebilda Saeimas juridiskā komisija, kad runa bija par partiju finansēšanu?

Pret jebko, kas varētu padarīt loģisku šā likuma atvēršanu, turklāt prezidenta priekšlikumi neko nerisina.

Jūs pieminējāt LKS, kas arī saņem valsts finansējumu - tātad tas nāk no manas un citu nodokļu maksātāju kabatām -, un tas kretinē ļoti daudzus cilvēkus, kuri nevēlas apmaksāt kaut kādu Latvijas un latviskuma ienaidnieku politkopu. Kāpēc mums viņi ir jāfinansē?!

Ir jābūt kaut kādiem kritērijiem, taisnība. Turklāt - viņiem tiek maksāts visus četrus gadus! Viņi četrus gadus veģetē, gaida nākamās vēlēšanas, bet reāli nekādu labumu ne valstij, ne sabiedrībai nedod.

Taču sviestmaizei ir arī otrā puse. Un tā rāda galveno jautājumu: nevis meklēt partiju vērtēšanas kritērijus, bet gan izdomāt, kā saņemt lielāku finansējumu.

Ir vēl viena lieta. Partijām, kas tagad nāk klāt kā jaunās, ir pilnīgi citi noteikumi, kā piesaistīt ziedotājus. Tās ir: Šlesera „Latvija pirmajā vietā”, Gobzema „Katram un katrai”, „republikāņi”, šķiet, izbeidzās, vēl nesākušies... Šīm partijām viens ziedotājs var ziedot 25 000 eiro. Partijas, kas saņem valsts finansējumu, ziedojumā no viena cilvēka var saņemt tikai pusotru tūkstoti eiro. Tas tāpēc, lai „oligarhi” nevarētu partijas uztaisīt par saviem kabatas veidojumiem... Jaunās partijas toties var vingrot pēc savas patikas.

Toties - kā apgalvoja KNAB pārstāve - biedra naudā partija gada laikā var saņemt no viena cilvēka 25 000 eiro. Pat nerunāsim par „džentlmeņa grozu” - kā to nosauca KNAB pārstāve -, kas ir 100 000 eiro, kad partija vēlēšanās ir pārvarējusi 5% slieksni. Šajā „grozā” ietilpst partijas minimālās vajadzības: biroja uzturēšana, atalgojums, komunikācija ar sabiedrību, jaunu biedru iesaista utt. Un kur tad vēl 4,50 eiro par katru, kas vēlēšanās balsojis par konkrēto partiju.

Trekni dzīvojam.

Bet es uzzīmēšu ainu, kādā atrodamies mēs. Partija aug, tā startēs vēlēšanās, un mēs bijām rēķinājušies ar valsts finansējumu. Tagad šis finansējums ir uz gadu aizturēts. Kā gan mēs varam nomaksāt KNAB uzlikto sodu - 70 000 eiro - ar ziedojumiem, kas nedrīkst pārsniegt 1500 eiro, plus vēl piedalīties vēlēšanās?

Ko darīt? Lūgt, lai mūsu partijas biedri katrs kopīgajā katlā iemet pa 500 vai pa 700 eiro? Mūsu partijā nav „oligarhu”. Bet nav arī lieku simtu eiro. Ja valsts vēlas, lai partijas būtu lielas, ar šādām represīvām metodēm nekādas lielās partijas nesanāks: jo naudu piesaistīt neļauj, to atņem. Bet uz vēlēšanām iesim, lai neviens necer, ka neiesim.

Kāpēc neviens deputāts neuzdod jautājumu par Budžeta un finanšu komisijas vadītāja Mārtiņa Bondara reputāciju? Viņš taču ir par finanšu pārkāpumiem krimināli notiesāta persona.

Manuprāt, šis jautājums jau ir bijis pacelts. Rezultāts - Bondars paliek komisijas vadītāja amatā. Bez variantiem. Tie ir tādi „slēgtie faili”, par kuriem netiek skaļi runāts. Deputātu balsis taču ir nopirktas ar amatiem.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais