Depozīta sistēma darbojas pretēji tīras vides interesēm

Politiķu sen solītā un šobrīd beidzot ieviestā depozīta sistēma nestrādā. Tauta pēc pirmajiem nesekmīgajiem mēģinājumiem nodot taromātos depozītu ir vīlusies, savukārt pati sistēma nav ilgtspējīga un ir videi nedraudzīga, intervijā “Neatkarīgajai” stāsta vides aktīvists un kustības “Trashmob” vadītājs Tālis Banga © no Tāļa Bangas personīgā arhīva

Tā kā tirdzniecībā vēl ir neliels dzērienu apjoms depozīta iepakojumā, pagaidām Valsts vides dienests (VVD) nav piemērojis sankcijas pret tirgotājiem un SIA “Depozīta iepakojuma operators” (DIO), taču drīzumā “iecietības režīma” piemērošana jaunas sistēmas ieviešanas procesā tiks pārtraukta – par šiem ar depozīta ieviešanas problēmām saistītajiem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar vides aktīvistu un kustības “Trashmob” vadītāju Tāli Bangu.

Šobrīd depozīta sistēmas ieviešana rit nedaudz gausi. VVD pret notiekošo pagaidām ir visai iecietīgs. Depozīta operatora izvēles procesā jūs kā vides aktīvists un kustības “Trashmob” vadītājs manāmi iesaistījāties diskusijās par labākajiem depozīta ieviešanas risinājumiem - kā vērtējat depozīta sistēmas ieviešanas procesu?

Sistēmas ieviešana ir vāja un lēna, bet tas nav pārsteigums. Jā, tā oficiāli ir ieviesta, bet prieku par 20 gadus gaidīto depozīta sistēmu aizēno fakts, ka tā darbojas nepilnīgi, jo sistēma ir ieviesta nepilnīgi. Nevajag lolot cerības, ka kompānijas, kas 20 gadus ir bremzējušas depozīta sistēmas ieviešanu, neturpinās to darīt arī šobrīd. Bremzēšana turpinās, un uzskatāms solis ir nespēja nodrukāt etiķetes depozīta iepakojumam.

Šobrīd veikalos nav pieejams iepakojums ar depozīta svītru kodu, kas ir absurds, ņemot vērā, ka sistēmas ieviesējs pārstāv dzērienu ražotājus, kuriem bija gana laika saražot atbilstošas dzērienu iepakojuma etiķetes. Līdz ar to šeit parādās pirmās no jau iepriekš izteiktajām bažām, ka dzērienu ražotāji maksimāli mēģinās kontrolēt depozīta sistēmu, izmantojot visus līdzekļus, lai novilcinātu tās realizāciju. Turklāt tik daudz piesauktais pārejas periods jeb seši mēneši ir attiecināms uz dzērienu etiķetēm, taču VVD šo periodu nepamatoti attiecina uz visu sistēmu, kas tā nav paredzēts. Būtu ļoti interesanti nolikt priekšā DIO depozīta sistēmas ieviešanas plānu, kas tika prezentēts līguma slēgšanas brīdī, un salīdzināt ar šodienas reālo situāciju. Realitātē iztrūkst ļoti daudz īstenotu punktu, piemēram, joprojām ekspluatācijā nav nodoti taromāti un DIO šķirošanas centrs. Tas, iespējams, arī ir viens no iemesliem, kāpēc veikalos tiek kavēts iepakojums, kas marķēts ar depozīta zīmi.

Kamēr ieskrienamies ar nodošanas apjomiem, vai vismaz pašus taromātus varam uzskatīt par videi draudzīgiem un ilgtspējīgiem?

Diemžēl patlaban ne. Depozīta operatoram ir ļoti šaurs skatījums uz to, kas ir ilgtspējīgs risinājums un kādi soļi tiešām būtu jāparedz, lai dabā paliktu pēc iespējas mazāk iepakojuma. Lielā mērā tas slēpjas izvēlētajā tehnoloģijā. Eiropas Savienības prasības nebeigsies ar šo aktivitāti, un tā turpinās pieprasīt savākt pēc iespējas vairāk iepakojuma. Atbilstoši depozīta operatoram bija jāievieš tehnoloģija, kurā nemitīgi iespējams paplašināt pieņemtā iepakojuma dažādību. Tā vietā mums ir “iesmērēta” novecojusi tehnoloģija, kuras uzdevums ir minimāli izpildīt likumdošanas prasības, nevis darboties iedzīvotāju vai vides interesēs. Par šo arhaismu Latvijas iedzīvotāji samaksās ap 30 000 000 eiro norvēģu kompānijai “Tomra”. Tāda ir šī projekta cena sabiedrībai. Pilnīgi skaidrs, ka pēc gadiem septiņiem šos automātus varēs nodot metāllūžņos.

Maldinoši ir arī reklāmas rullīši, kas skaisti skandina, ka Latvijā viss būs tīrs, jo esam ieviesuši depozīta sistēmu. Būsim reāli - pat tad, ja sistēma strādātu 100% un izpildītu visus mērķus, savāktais iepakojuma apjoms, kas iekļauts depozīta sistēmā, ir tikai 6,5% no kopējā iepakojuma un tikai 1% no kopējā atkritumu apjoma valstī. Un DIO ieviestā tehnoloģija nākotnē neparedz iepakojuma klāsta paplašināšanu. Par kādām vides interesēm mēs varam runāt?

Tāpat DIO ieviestā depozīta sistēma paredz, ka atlīdzība par nodoto iepakojumu tiks izdrukāta uz termopapīra čeka formātā. Tās būs simtiem tonnu nepārstrādājama materiāla. Termopapīrs pats par sevi nav otrreizēji pārstrādājams, ir kaitīgs veselībai un paņem ļoti daudz dabas resursu ražošanas procesā. Te ir runa par attieksmi pret vidi. Kamēr pērn ar “Trashmob” aicinājām tirgotājus atteikties no drukāta čeka, aizstājot to ar digitālu alternatīvu, un visu cieņu, tirgotāji šajā jautājumā ir tiešām gājuši uz priekšu, tikmēr depozīta sistēma, kuras mērķis pēc būtības ir saudzēt vidi un dabas resursus, tiek ieviesta ar tehnoloģiju, kura pati par sevi nav ilgtspējīga. Sabiedrībai tiek uzspiests papīra kupons, nevis mūsdienīga iespēja saņemt atlīdzību digitāli.

Depozīta sistēmu līdz šim izmantojuši 5% Latvijas iedzīvotāju, liecina “Kantar” veiktā aptauja. Ar ko skaidrojama zemā interese?

Lielā mērā tā ir vilšanās un neskaidrība par to, kāds iepakojums tiek pieņemts. Cilvēki ir rēķinājušies ar to, ka 1. februārī, ieejot veikalā un nopērkot dzērienus, kas iekļaujas pieņemamo iepakojumu sarakstā, tie būs ar atbilstošām etiķetēm. Taču realitātē šādu iepakojumu veikalā atrast ir gandrīz neiespējami.

Kādas varētu būt sekas taromātu gausajai izmantošanai?

Ir tāds teiciens, ka pirmo iespaidu divreiz neatstāsi. Šī ir sabiedrības vilšanās, ka, pirmkārt, lielā mērā aparāti ir dīkstāvē, stāv kā butaforija. Otrkārt, tie, kas jau centušies pudeles atrast, mājās pārbaudīt etiķeti un kārtējo reizi tur neko neieraudzīt, gluži vienkārši to pārtrauks darīt. Un cilvēkus par to nevar vainot - šobrīd iepakojumus var droši nest uz atbilstošajiem atkritumu konteineriem un nekrāt, jo atbilstošā marķējuma iepakojuma veikalos gandrīz nav. Diemžēl brīdī, kad atklājam taromātus un mudinām izstrādāt jauno paradumu - nemīdīt iepakojumu mājās, kā esam mācīti gadiem ilgās kampaņās, bet gan sakrāt un aizvest uz tuvāko taromātu, cilvēks saskaras ar nejēdzību un vilšanos. Pirmās februāra nedēļas vēl pētījām pudeles cerībā atrast “laimīgo lozi”, bet mēneša beigās jau to vairs nedarām. Protams, vēlāk pierunāt iedzīvotāju pamēģināt vēlreiz būs daudz grūtāk, un tas būtiski ietekmēs atgrieztā iepakojuma daudzumu.

Pirmajā gadā depozīta sistēmai būtu jāatgriež 70% iepakojuma. Es šaubos, vai ar šādu tempu un nepilnībām varēs sasniegt pat 30% apjomu, kas nākotnē var būtiski palielināt depozīta sistēmas uzturēšanas izmaksas, par kurām piemaksāsim no savas kabatas. Uz iztrūkuma rēķina būs jāpaliela dzērienu cenas, un ilgi gaidītā depozīta sistēma mūs atstās ne vien ar tiem pašiem iepakojuma kalniem dabā, bet arī ar finansiāliem zaudējumiem.

Kā šobrīd vērtējat VVD kā depozīta sistēmas ieviešanas uzraugošās iestādes darbu?

Izklausīšos skarbs, bet uzskatu, ka VVD vadītāja šajā jautājumā ir nekompetenta un viegli ietekmējama. Momentā, kad skaidri redzamas dažādas nepilnības un atkāpes no līguma un depozīta ieviešanas plāna, tā vietā, lai piemērotu kādus sodus, viņa publiski aizstāv DIO un intervijā sabiedriskā medijā uz jautājumiem Mikam Stūrītim, DIO vadītājam, iespraucas atbildēt viņa vietā, ieturot DIO aizstāvošu pozīciju, kas tikai liecina par pārspīlētu draudzību ar DIO. Diemžēl šī draudzība nav nedz vides, nedz sabiedrības interesēs.

Pirms gada ļoti uzstājāt, ka ir nepieciešams iekļaut depozītā saspiesto iepakojumu. Tas netika realizēts.

Jau vairāk nekā pirms gada, tuvojoties VVD lēmuma pieņemšanai par depozīta operatora izvēli, es centos informēt sabiedrību par dažādiem iespējamiem riskiem depozīta operatora izvēlē. Skeptiski raudzījos uz dzērienu ražotāju piedāvāto depozīta modeli, jo ļoti grūti uzticēties solījumiem, kas nāk no uzņēmumu grupas, kas 20 gadu ir mērķtiecīgi cīnījušies pret depozīta ieviešanu. Tādas kompānijas kā “Coca-Cola”, “Cēsu alus”, “Aldaris” ir lielā mērā atbildīgas par piesārņojumu Latvijas dabā un nav izrādījušas interesi samazināt šo piesārņojumu. Nebija pārliecības, ka tiks ieviesta sistēma pēc labākās sirdsapziņas un ar depozīta sistēmas virsmērķi - samazināt atkritumu daudzumu vidē. Ministru kabineta noteikumi iesaka un VARAM rekomendēja, ka nākotnē operatoriem būs jādomā arī par iespēju papildināt depozīta sistēmu ar plašāku iepakojuma klāstu. Arī pats DIO savā kampaņā solīja, ka pieņems deformētas bundžas. Taču realitātē taromāts pieņem tikai perfektas formas iepakojumu, kas skaidrojams ar primitīvo tehnoloģiju. Savukārt šobrīd Miks Stūrītis sabiedriskajā medijā nekaunas apgalvot, ka pieņemt saspiestu iepakojumu liedz MK noteikumi. Vēl absurdāk, ka šajā pašā intervijā piedalās un šo klausās VVD ģenerāldirektore Elita Ansberga-Baklāne un klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi. Tie ir klaji meli, jo MK noteikumi paredz pieņemt saspiestu iepakojumu, ja ir iespēja autentificēt lietotāju. Skumji.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais