Universitātes rektors Indriķis Muižnieks: Es kādam traucēju. Bet ne Universitātei

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Blakus divām Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra ēkām, kas ir modernākās celtnes Pārdaugavā, jau top trešā – Rakstu māja. „Tas gan ir tikai kārtējais solis, jo Universitātes senāts tikko skatīja turpmākos infrastruktūras attīstības plānus – nākamajiem sešiem septiņiem gadiem,” teic Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks.

Universitātē iecerētajai pētījumu un studiju attīstībai, arī jaunajai fakultāšu un institūtu struktūrai ir nepieciešama „telpa izcilībai, vide attīstībai, laiks atbildībai” - kā to definē LU vīzija. „Jā, arī atbildībai. Par misijas īstenošanu. Nevis atbildēm uz nesaprotamām apsūdzībām,” teic Muižnieks.

Par apsūdzībām - mazliet vēlāk. Vispirms pabeigsim runāt par to, kas ir solīts un izdarīts augstskolu pārvaldībā.

„Augstākās izglītības finansējumā mēs jau ļoti ilgi atpaliekam no kaimiņiem igauņiem,” turpina Muižnieks, „katru gadu par vairākiem desmitiem, pēdējā laikā pat simtiem miljonu eiro. Un šajos gados iztrūkstošā nauda summējas. Metāla konstrukcijā uzkrājas materiāla nogurums, līdz tā vairs nevar izturēt un lūst. Vairāku fakultāšu pasniedzēji Universitātē, arī kolēģi no citām augstskolām saka man, ka rudenī nevarēs turpināt darbu. Solījumi par kaut vai inflācijai atbilstīgu atalgojuma pieaugumu joprojām ir pie nesasniedzamā horizonta.”

Gluži nesen tika izdomātas augstskolu padomes. Tad jau situācija uzlabojas, vai ne?

Latvijas Universitātes padome, manuprāt, saprot, ka tās galvenais stratēģiskais mērķis ir piesaistīt lielāku finansējumu Universitātei, augstākajai izglītībai un zinātnei kopumā. Tikai es nezinu, ko tā var izdarīt Latvijas politiskajā kultūrā. Bija kovidkrīze, tagad ir karš Ukrainā, un, lai dzēstu šos ugunsgrēkus, uz valsts parāda palielināšanas rēķina atradās miljardi eiro. Lai nākamās paaudzes šo parādu varētu atdot, tām jābūt izglītotām, radošām, inovatīvākām. Dažādas krīzes un to sekas būtu vieglāk un efektīvāk pārvarēt, ja tauta būtu izglītotāka. To varēja redzēt arī pēc vakcinēšanās rezultātiem: Universitātē vakcinēšanās process bija ātrāks nekā vidēji valstī. Pasaules pieredze rāda, ka ieguldījumi augstākajās izglītībā un zinātnē valstij atmaksājas drošāk nekā jebkurā ražošanā.

Varbūt tāpēc Universitātē tas process bija ātrāks, ka studentiem draudēja atskaitīšana, ja viņi nebūs vakcinējušies?

Nē, tas nebija šādu draudu dēļ. Tā bija racionāla domāšana. Un vēl. Ekonomiskās un epidemioloģiskās krīzes, kuras mēs pēdējā brīdī lāpām ciet ar simtiem miljonu eiro, daudz vienkāršāk un efektīvāk - pirms tās izvērsušās - būtu izbeigt ar desmitiem miljonu eiro izglītībā. Un pat karadarbības apstākļos uz zinātnes sasniegumiem balstītas tehnoloģijas, radiācijas vai agresora propagandas izraisīto draudu mazināšanai var būt efektīvākas nekā daža laba lietota bruņumašīna.

Labi, pietiks par lāpīšanu. Miljonus, kas nepieciešami Universitātei, jāizlieto attīstībai.

Tieši tā. Mums ir lieli attīstības plāni, kas vienam otram šķiet ambiciozi un neizpildāmi, bet nekas nekustēsies, ja tādu plānu nebūs. Nebūs kāpuma reitingos, studentu intereses, zinātnisko projektu. Rakstu māja ir tikai pirmās trešdaļas noslēgums. Un šobrīd notiekošais „uzbrauciens” man - neizslēdzu tādu iespēju - ir mēģinājums nograut to, kas līdz šim ir bijis labi un pareizi uzsākts.

Sāksim no sākuma. Kas tas par „uzbraucienu”?

Mani apsūdz par to, ka 2019. gada augustā - kad Ministru kabinets - kā vēlāk izrādījās, tas notika prettiesiski, - mani neapstiprināja Universitātes rektora amatā, es esot nelikumīgi un vienpersoniski izmaksājis četriem cilvēkiem kompensāciju par konkurences ierobežojumu. Viņi aizgāja prom no darba Universitātē tūlīt pēc tam, kad mani neapstiprināja amatā. Mana prasība bija, lai viņiem pieejamā informācija par LU līgumiem ar bankām, uzņēmumiem, arī par konkrētu objektu plānotajām izmaksām, tirgus cenu vērtējumiem, atsavināšanas vai attīstības plāniem netiktu nodota konkurentiem. Šo izmaksu likumību 2020. gada janvārī apstiprināja KNAB veiktā pārbaude. Arī neatkarīgu juristu atzinumi apstiprināja, ka šāda informācija ir būtiska Universitātei un tā jāsargā, rīkojoties, likuma vārdiem runājot, „kā rūpīgam un atbildīgam saimniekam”.

Kad 2020. gada martā tomēr tiku apstiprināts amatā, vairāki kompensācijas saņēmušie darbinieki atgriezās Universitātē. Tajā pašā gadā izdarītā Valsts kontroles pārbaude uzskatīja, ka Universitātei jāpieprasa darbiniekiem daļu no saņemtās kompensācijas atmaksāt. Valsts kontrole šo ziņojumu laida klajā 2021. gada martā, paralēli to nosūtot KNAB, kā saprotu, ar mērķi pārliecināties, ka mēs rīkojamies, lai atmaksāšana notiek.

Pēc cik ilga laika darbinieki atgriezās Universitātē?

Dažs pēc septiņiem, dažs pēc trīspadsmit mēnešiem.

Bet pabalsti taču tika izmaksāti par četriem mēnešiem. Pieņemu, ka cilvēki jau bija paspējuši iztērēt piešķirto naudu.

Valsts kontrole norādīja, ka kompensācijas bija jāsadala 24 daļās.

Kāpēc 24 daļās?

Jo vienošanās pielikumā bija teikts, ka 24 mēnešus šie darbinieki nestrādās pie konkurentiem, nenodos tiem mūsu projektu iestrādes un neatklās mūsu plāniem būtisku informāciju. Atbilstoši Valsts kontroles norādījumiem LU ir prasījusi pārmaksātās kompensācijas daļas atdošanu, LU senāts pagājušā gada novembrī atzina, ka es kā rektors esmu darījis visu no manis atkarīgo, lai izpildītu Valsts kontroles lēmumu. Pati Valsts kontrole ir pārtraukusi uzsāktās lietas virzību līdz brīdim, kamēr strīds par kompensāciju atmaksu tiks atrisināts tiesā.

Labi, darbinieki saņēma pabalstu, dažs to neatdod, bet kāds sakars tam ar jums?

No apsūdzības raksta es saprotu, ka esmu atbildīgs par visu, un prokurore, šķiet, vispār neuzskata, ka ir izmaksāta kompensācija par konkurences ierobežojumu, lai gan citviet atkal norādīts, ka tā būtu izmaksāta no nepareizā konta. Prokurore atzina, ka tas ir juridiskas dabas strīds, un prokuratūra to uztic tiesai. Tam es tiešām piekrītu, bet pūst no šīs mušas ziloņus - var jau mēģināt. Tikai jāsaprot, ar kādu nolūku tas notiek. Šopavasar kopš marta beigām šajā lietā es ļoti strauji no liecinieka pārtapu par apsūdzēto. Pāris tikšanās reizēs ar izmeklētāju un prokurori man radās iespaids, ka viņu viedoklis ir iepriekš nobriedis un manas liecības ir nepieciešamas tikai formāli. Mani pārstāvošais advokāts arī uzskatīja, ka lietai pilnīgi nav pamata, bet arī viņa iesniegums par lietas pārtraukšanu tika zibenīgi noraidīts. Lietas materiālus es vēl neesmu saņēmis, līdz ar to nedrīkstu un nevaru izpausties par detaļām.

No oficiālajiem, pieejamajiem tekstiem: kādas ir „smagās sekas”, ko izraisījušas jūsu darbības?

„Smagās sekas” ir mērāmas naudas izteiksmē un pārsniedz divdesmit minimālās mēnešalgas, tas ir vairāk nekā 20 tūkstoši eiro. Tiesa gan, puse no izmaksātās naudas ir aizgājusi nodokļos.

Ko jūs pats domājat par to visu?

Pirmām kārtām esmu pārliecināts par savu nevainīgumu un ar nepacietību gaidu brīdi, kad šī lieta virzīsies uz tiesu.

Sociālajos tīklos pamanīju izglītības ministres teikto: sak, Muižniekam tomēr vajadzētu „prasties”, jo ir reputācijas riski un tā tālāk...

Izglītības ministre Anita Muižniece tomēr ir sakarīgāka un mēģina ar nozari sarunāties vairāk nekā iepriekšējā. Tomēr tieši norādīt, kas būtu darāms augstskolas padomei vai senātam - tas īsti nav ministres kompetencē. Bet ir jau arī partijas disciplīna, kas jāievēro...

...un tā partija arī zināma - „Konservatīvie”, kas organizēja iepriekšējo karagājienu pret jums.

Jā, interesanti, ka apsūdzība, ziņa par to aģentūras LETA slejās un ministres vēstule LU padomei, senātam un Satversmes sapulcei parādījās dažu stundu laikā pagājušās pirmdienas pievakarē. Tāda ļoti saskaņota darbība...

Vispār jau publisko iestāžu vadītāju pienākums būtu atturēties no paziņojumiem, kas var radīt priekšstatu par kādas personas vainīgumu, pirms tas konstatēts likumā noteiktajā kārtībā.

Jautājums par vainas vai nevainīguma pierādīšanu neapšaubāmi ir tiesas kompetence, un šī institūcija ar to nodarbosies. Prokuratūra nekādus ierobežojumus manai darbībai rektora amatā nav uzlikusi. Šobrīd ministre aicina Universitātes padomi un senātu nekavējoties lemt par manis atcelšanu no rektora amata, jo mana reputācija esot būtiski apdraudēta.

Reputācija, protams, ir daudzšķautņains jautājums, un apsūdzība to noteikti neuzlabo, bet te, manuprāt, būtu jāpārdomā vienas vai otras amatpersonas rīcības motīvi un sekas.

Pieņemsim, es piedalos riteņbraukšanas sacīkstēs, pat ne individuāli, bet komandas sastāvā - kā līderis. Kāds no malas mani aplej ar samazgām, esmu slapjš un netīrs. Konkurenti sauc: „Nāc malā, izmazgā, izžāvē krekliņu!” Var jau tā darīt, bet, kamēr sēdēšu malā, gan komanda pajuks, gan velosipēdu sabojās, gan beigu beigās - krekliņu aiznesīs. Šobrīd uzskatu, ka reputācijas riskus drīzāk var saskatīt, ja es atkāptos no rektora amata.

Es arī nevēlos nekādā veidā ietekmēt senāta un padomes lēmumus, bet, ja šis lēmums būs - atstādināt mani no amata, tad - braukšu uz laukiem pļaut zāli. Ja tāda lēmuma nebūs, tad turpināšu darboties, lai arī kādam tas var nepatikt dažādu iemeslu dēļ.

Kad LU padome un senāts varētu skatīt šo jautājumu?

Tā sakrita, ka tieši padomes pirmdienas sēdes laikā es paziņoju padomes locekļiem, ka aģentūras LETA ziņu lentē parādījusies informācija par man izvirzīto apsūdzību. Padome uzreiz sāka spriest, ko un kā darīt. Šīs pašas sēdes noslēgumā parādījās arī ministres vēstule. Esmu ticies ar padomi arī īpašā sanāksmē, kas bija veltītā apsūdzības lietai un reputācijas tēmai. Padome ir tikusies arī ar ministri. Par to ir ziņots LU portālā. Man tiešām žēl, ka padomes darba pašā sākuma posmā, kad ir risināmas tik daudzas stratēģiski nozīmīgas problēmas, jautājums par manu darbību rektora amatā aizņem tik daudz laika. Kārtējā senāta sēde paredzēta 27. jūnijā.

Vai jums nešķiet, ka šī apsūdzība ir kaut kāds otrais raunds cīņā pret jums? Pirmajā raundā Jaunajai konservatīvajai partijai (tagad „Konservatīvie”) tā arī neizdevās izēst jūs no Universitātes.

Tiešām izskatās pēc otrā raunda ar līdzīgām cerībām, bet ar citiem izpildītājiem.

Šajā gadījumā ir nopietnāk: ar krimināllietu.

Krimināllieta pati par sevi nav šķērslis darbībai atbildīgā amatā, minēsim, piemēram, Juri Jurašu, Artusu Kaimiņu, Ati Zakatistovu...

Jā, pieņemu, ka ir spēki, kam es traucēju. Vēl jau mums te citi brīnumi notiek. Kādam vēl varētu būt aktuāls rūgtums par Kronvalda bulvāra ēkas, kādreizējās Bioloģijas fakultātes, likteni, nonākot Mākslas akadēmijas īpašumā, lai gan pirms valdības lēmuma pieņemšanas šajā jautājumā notika un, iespējams, vēl turpinās nopietna lietas apstākļu izpēte.

SIA „Skonto būve” joprojām ar mums tiesājas par to, ka tā 2011. gadā nav atzīta par uzvarētāju konkursā par Dabas mājas būvniecību. Toreiz Iepirkumu uzraudzības birojs mums neļāva ar „Skonto būvi” slēgt līgumu, bet tiesa vēlāk atzina, ka šis lēmums nav bijis pamatots. Tagad “Skonto” grib no mums dabūt 800 000 eiro kā iespējami neiegūto peļņu, lai gan šī prasība būtu drīzāk adresējama Iepirkumu uzraudzības birojam, nevis Universitātei. Katrā ziņā celtniekiem jāpierāda, kā viņi būtu nopelnījuši šos tūkstošus.

Iespējams, ka ir neapmierināti ļaudis, kuriem nav izdevies realizēt savas ieceres uzlikt ķepu Latvijas Universitātes pārdodamo nekustamo īpašumu portfelim, kura ieņēmumi paredzēti Akadēmiskā centra attīstībai.

Katrā ziņā - mēs nepadosimies un kompromisus nemeklēsim.

Spītīgi esat. Tas labi. Bet ir viens cits jautājums, un es ceru, ka tas nav pamatots spītībā. Universitātē ir viens otrs pasniedzējs, kura politiskie uzskati ir, maigi sakot, īpatnēji. Bet nav ko brīnīties: piemēram, ir jums tāds profesors Ojārs Skudra, kas „krievu laikos” bija Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas preses sektora instruktors. Tagad - viens no iemīļotākajiem sabiedrisko mediju ekspertiem politikas jomā. Tolaik - kvēls Atmodas ienīdējs un žurnālistu gānītājs. Vēl jums ir arī tāds Didzis Bērziņš...

...viņš no gandrīz vēl jaunajiem.

Jā. Viņš kopā ar vēsturnieku Mārtiņu Kaprānu bija aizdevies uz Zēdelgemas konferenci, lai nolaistu uz grunti latviešu leģionāru pieminekli. Savukārt šeit uz vietas viņš nesen atvainojās krieviem, pret kuriem esot uzsākta „nacionālistiska histērija”. Tiešām Universitātes pasniedzējs pavisam, kā mēdz teikt, nejūt kreklu? Vai arī jūs šādus „interesantus” pasniedzējus turat kaut kādas spītības dēļ?

Universitāte - kā mēs visi zinām - ir atvērta dažādiem viedokļiem, dažādām ēverģēlībām. Tas pieder pie akadēmiskās brīvības. Atcerēsimies - „esmu pret jūsu viedokli, bet atdošu dzīvību, lai jums būtu tiesības to paust”. Tā, piemēram, studenti pagājušajā nedēļā gribēja izkārt pie LU ēkām LGBT karogu. Neizkāra, jo karogs pie rokas neatradās, bet attiecīgās krāsas tika solīts parādīt Universitātes elektroniskajos medijos un ekrānos. Iespējams, mēs par maz saprotam jaunatnes gaitas un domas, bet būtībā viņi ir par iekļaujošu sabiedrību, kas arī ir Universitātes vērtība. Šajā sabiedrībā visi mīl cits citu, par spīti viedokļu dažādībai, piederību pie cik tur dzimumiem...

...piecdesmit sešiem.

Par LGBT karogu ar četrām bultām, kas norāda uz visu veidu diskriminācijas noraidīšanu, bija nobalsojušas visas studentu pašpārvaldes, kā arī Studentu padome. Jaunajai paaudzei ir sava izpratne par atvērtu un iekļaujošu sabiedrību, kuru tā ir ieguvusi jau pirms studijām Universitātē. Šī nav mana sirdslieta, bet aizliegt to būtu nepieņemami.

Bet par tiem pasniedzējiem...

Mārtiņš Kaprāns un Didzis Bērziņš ir zinātnieki un ir brīvi paust savus uzskatus un idejas, ciktāl tajos neparādās, nenocitēšu precīzi, bet uz to pusi - likumā noliegta autoritāro režīmu slavināšana, naida runa un tamlīdzīgi. Tā ir akadēmiskā brīvība, kuras ietvaros viņi izvēlas savus pētījumu objektus, metodes, izdara secinājumus, cenšoties būt maksimāli precīzi un objektīvi, par ko man nav pamata šaubīties.

Protams, pētījumu projektus finansē dažādas organizācijas, un es ceru, ka no šo organizāciju puses netiek uzstādītas ētiski nepieņemamas prasības par pētījumu saturu un rezultātiem.

Ojāra Skudras darba mūžs ir krietni garāks, bet arī viņš šobrīd ir pētnieks Latvijas Universitātē. LU var vērsties pret viņu nevis par to, ka viņš savulaik būtu mainījis politiskos uzskatus, bet gan tikai tad, ja joprojām slavinātu Padomju Savienības komunistisko partiju, ja viņš būtu notiesāts par kādu kriminālu pārkāpumu, apmelojumu, kā rezultātā bijušas smagas sekas, darba zaudēšana, studenta tiesību ierobežošana...

Tagad nav nekādu „smagu seku”. Tagad viņš ir godājams pasniedzējs un eksperts „bez vēstures”. Toreiz viņš mūs, „Atmodas” žurnālistus, lamāja par buržuāziskajiem nacionālistiem.

Toties nenosūtīja jūsu lietas uz čeku.

Jāpiekrīt. Nenosūtīja. Tagad gan jābrīnās, ka bijušos komunistus tik bieži aicina par ekspertiem, lai analizētu dažādus politiskos jautājumus.

Vācieši mēdz teikt, ka ikviens auto reiz kļūst par opeli. Iespējams, ka tas raksturo arī atbilstošo mediju līmeni, kur katra diskusija beigās vienmēr atgriežas pie Ojāra Skudras…

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.