„Jaunizceptais Kremļa fīrers Putins ir gatavs nolikt uz sava okultā dieva altāra krievu tautu, solot tai pēc bojāejas paradīzi, bet viņa runasvīri draud pārvērst zemeslodi nedzīvā tuksnesī,” Kremļa saimnieku raksturo Andris Ruģēns, Starptautiskā Nobela informācijas centra Ukrainas ofisa moderators. Šodien intervija ar Andri Ruģēnu.
Vēsturē ir daudz kritisku brīžu, kad izšķiras valsts vai pat pasaules liktenis. Kaut kas tāds notiek arī tagad. Vai varat ieskicēt laikus pirms 30 gadiem?
1991. gadā pēc janvāra notikumiem Imants Daudišs* lūdza manu viedokli par turpmāko attīstības gaitu. Mana analīze bija viennozīmīga - Padomju Savienību gaida kontrrevolūcija. Nav prognozējams, vai tā ilgs trīs dienas vai trīs gadus, bet biju pārliecināts, ka tāda būs. Tāpat biju drošs, ka tā beigsies ar pilnīgu PSRS sabrukumu.
Pēc nelielām pārdomām Imants man pilnībā piekrita, un augusta notikumi apliecināja mūsu viedokļu pareizību. Diemžēl mēs toreiz pieļāvām savā analīzē vienu kļūdu, proti - nepietiekami pievērsāmies dažām augusta puča detaļām, kuras liecināja, ka hidrai nocirsta tikai viena galva, pareizāk sakot - otrā (pirmo nocirta ar Rietumu dienestu un PSRS VDK 1. daļas palīdzību Gorbačovs, pateicoties vācieša Rusta** lidojumam), bet pārējās palikušas un krāj spēkus.
Vēl viena kļūda bija tā, ka mēs visi koncentrējāmies uz cīņu pret boļševisma ideoloģiju, ko ārēji pārstāvēja grūstošā impērija, un neticējām, ka 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā varētu visā krāšņumā atdzimt lielkrievu imperiālisms un šovinisms.
1936.-39. gada Staļina Lielais terors bija ļeņinisma kapu zvans. Staļinisms bija lielkrievu impērijas restaurācija, kurā internacionālisms un marksisms/ļeņinisms bija vīģes lapa, reliģijas surogāts, domāts PSRS pilsoņiem (ja tā var saukt beztiesīgo cilvēku masu, kuras lielai daļai nebija pat pases), un desas luņķis, ar ko piemānīt lētticīgo Rietumu inteliģentu, lai demoralizētu pirmām kārtām Eiropas un ASV sabiedrisko domu un vervētu no šo inteliģentu vidus visādus zorges, filbijus, blekus...
Noteikti arī konspektējāt marksisma „bībeli” - Marksa „Kapitālu”...
Protams. Brīnījos par elementāras loģikas un analītiskās domas trūkumu cilvēkos, kuri šo vidusmēra grāmatveža un demagoga kļūdu pilno darbu uzskata par ģenialitātes paraugu... Pēc PSRS sabrukuma Rietumu pasaule krita eiforijā, uz politiķu pleciem sēdēja baltais miera balodis. Sajūsmā par demokratizācijas procesiem un cerībā pēc iespējas vairāk iedzīvoties uz Krievijas dabas bagātību rēķina daudzi pievēra acis uz reālajiem notikumiem Krievijā.
Rietumu sabiedrība ignorēja gan Ļeņina, gan Staļina noziegumus, gulagu, sarkanarmijas 2. pasaules kara un pēckara noziegumus, gan pirmā Čečenijas kara noziegumus. Daudziem šķita, ka krievu tauta pacietīs „mežonīgo kapitālismu” tikpat pazemīgi kā Zelta ordas kundzību, Jāņa Briesmīgā vai boļševiku teroru, aizmirstot, ka mūsdienu pasaulē brīvais tirgus saistās ar demokrātiju, tātad - vārda un domas brīvību, pretēji Krievijā gadsimtiem pieņemtajai despotijai.
Rezultāts nebija ilgi jāgaida: zem demokrātijas maskas valstī pieņēmās spēkā tie, kuru karogā bija vārdi - lielkrievu impērija pāri visam! Kā savu priekšstāvi viņi izvirzīja tautai saprotamu un pieņemamu indivīdu no spēka struktūrām - līdz šim ēnā stāvējušu „izsmēķi”, kā viņu nodēvēja bijušais VDK virsnieks Švecs - Vladimiru Putinu.
Putinu 2000. gadā gan izvēlējās toreizējais Krievijas valdnieks Jeļcins...
Jeļcins saprata, ka viņa laiks beidzies, tāpēc meklēja cilvēku, kurš nepieļautu haosu valstī un garantētu neaizskaramību viņa ģimenei. Izvēle bija saprotama - tauta bija nogurusi no jaunizcepto oligarhu patvaļas un laupīšanas kāres, demokrātija krievu tautas lielai daļai bija nesaprotama un sveša, masas prasīja stingru roku, kārtību un - ideju. VALSTS ideju, kuras vārdā var paciest ierēdņu zaglīgumu, patvaļu un tautas nabadzību.
Šāda vadoņa izvēle no VDK kadriem bija vairāk nekā pašsaprotama - viņam vajadzēja būt no spēka struktūrām. Armija bija demoralizēta, krievu virsniecība padomju diktatūras gados bija kļuvusi par šauru un korumpētu iedzīvotāju grupu, kuras spilgtākos piemērus mēs redzam šobrīd Krievijas - Ukrainas karā un kuru domu lidojumu vislabāk ilustrē tas krievu ģenerālis, kurš nesen apgalvoja, ka Černobiļā droši var veidot ierakumus, jo 2. pasaules kara laikā tur partizāni ierīkojuši bunkurus un neviens ar staru slimību nav saslimis...
Uz šāda fona „pelēkā pele” Putins bija intelektuālās domas gigants.
Turklāt, pateicoties aktīvai dalībai „prihvatizācijas” procesos Krievijā, bija pieņemams arī korumpētajai elitei. To, ka izvēle no aizmugures režisoru viedokļa bijusi pareiza, parādīja pirmās dienas, Putinam kļūstot par premjerministru un sākot prezidenta vēlēšanu kampaņu - proti, tajā ietilpa dzīvojamo māju spridzināšana Krievijā, ko veica FSB aģenti, lai būtu iegansts otrajam Čečenijas karam.
Bija sācies PSRS atjaunošanas process - kontrrevolūcijas otrais etaps, ko, atšķirībā no pirmā, negribēja redzēt Rietumu demokrātija - pārāk ciešas saites bija izveidojušās starp korumpētajiem Krievijas oligarhiem, kuri bija jaunie Krievijas „bajāri”, un ne mazāk korumpētajiem Rietumu politiķiem un uzņēmējiem, kuri pievēra acis uz Krievijas noziegumiem mazajā Kaukāza republikā - apmaiņai pret naudas plūsmu firmu kontos un uzņēmēju kabatās.
Un pareizi - kas gan ir vairāk nekā 40 000 noslepkavoto čečenu bērnu dzīvības pret treknu algu „Gazprom” vai „Rosņeft” direktora postenī!
Tieši Rietumu sabiedrības divkosība un pērkamība pat valsts vadītāju līmenī burtiski mudināja radīt šādu situāciju Krievijā.
Jā. Krievijas izlūkdienestu aktivitāte Rietumos, sabiedriskās domas gļēvums un koncentrēšanās uz trockistu un kreiso „liberastu” „vērtībām”, ASV aiziešana no Afganistānas iedrošināja Kremli aktivizēt savus plānus, lai atjaunotu - nē, ne bijušo PSRS! Lai radītu ko citu. Putins un viņa komanda bija pietiekami gudri un merkantili, lai nemēģinātu iepūst dzīvību mirušajā kroplīgajā veidojumā ar bankrotējušo ideoloģiju. Ne velti Putins ik pa brīdim kritizē Ļeņinu un viņa idejas, bet „atmazgā baltu” visu laiku lielāko slepkavu un noziedznieku Josifu Staļinu - Kremļa mērķis ir atjaunot Krievijas impēriju!
Šo mērķi sludina ne tikai daži atbaidoši TV propagandisti - Solovjovs, Kiseļevs, Simonjana -, bet arī Krievijas domes deputāti un ārlietu ministrijas rupors Zaharova, tātad oficiālā vara.
Un ne tikai sludina vārdos - pēc iebrukuma Gruzijā sekoja 2014. gadā Krimas un Donbasa aneksija, un, redzot, ka Rietumi aizņemti ar LGBT problēmām, Putins beidzot nolēma sākt jaunās impērijas izveidi, iebrūkot Ukrainā.
Bet ar vienu frāzi par bijušās impēriskās varenības atjaunošanu ir par maz. Ir vajadzīga arī ideoloģija, kas iedvesmo tautas masas, ideja, kuras dēļ tauta ir gatava nolikt galvu uz bendes bluķa vai kaujas laukā.
Un te mēs pienākam pie aisberga neredzamās daļas. Pirmkārt, ir vajadzīgs harismātisks vadonis. Šāds vadoņa - varoņa kults tiek Krievijā veidots vairāk nekā divdesmit gadus. Putinu redzējām hokeja laukumā cīņā ar vasali Lukašenko, sporta zālē, demonstrējot džudo paņēmienus, redzējām jāšus uz zirga Krievijas plašumos, Altajā makšķerējot ar atkailinātu torsu, sēņojot kopā ar bijušo briežu ganu, bet tagad aizsardzības ministru Šoigu...
Bet visiem varoņiem vajadzīgs pūķis, kam jānocērt galva. Un pūķis ir atrasts - tas ir nacisms. Nacionālsociālisma autors Ādolfs Hitlers raudātu laimes asaras, redzot, ka gandrīz visa pasaule, izņemot Krieviju, Ziemeļkoreju, Sīriju, Irānu un dažas Āfrikas valstiņas, ir pārvērtusies par nacistu mītni! Domāju, viņš pat publiski atteiktos no sava antisemītisma, raugoties uz „nacistu” Zelenski, par tiem ebreju rabīniem, kuri karo „nacistiskās Ukrainas” armijā, pat nerunājot!
Skaidrs, mums ir jaunais varonis. Ir pūķis. Ir princesīte - krievu tauta, kura jāglābj no pūķa, kurš ar NATO, ES, ASV galvām grib princesīti apēst. Trūkst vēl tikai gaišās nākotnes vīzijas.
Ir vīzija, ir! Ieklausīsimies vadoņa vārdos! Ir „īpašais krievu tautas gēns“, kas liecina par tās izredzētību! Ir „krievu pasaule”, kurā ietilpst visi tie, kurus par tādiem turpmāk atzīs jaunais vadonis, lai viņi neiedomātos aizklīst maldu ceļos. Un, lai kāds nesāktu runāt par tatāru - mongoļu jūgu, viņam tiek paskaidrots, ka Čingizhans bija krievu kņazs Georgijs Daņilovičs Čingizhans un ka krievu tauta ir pamatu pamats, kas nāk no hiperborejiešiem ar leģendāro āriešu galvaspilsētu Asgardi, ka etruski bija krievi (et - rusi) tāpat kā Ēģiptes faraoni… Vēl?
Putina ģeopolitika, kas balstās uz Maskavas universitātes reakcionārā profesora Dugina „atklāsmēm” par „Eirāzijas savienības” cīņu pret „atlantistiem”, nav nekas cits kā Minhenes universitātes profesora Karla Haushofera un viņa dēla ģeopolitikas pakaļdarinājums. Ir taču skaidrs, ka īstenie nacisti meklējami nevis Kijivā, Varšavā, Viļņā, Rīgā, Briselē vai Vašingtonā, bet Maskavā.
Tiesa, Hitlera runasvīri nedraudēja iznīcināt pasauli, lai arī Vācijas rīcībā bija milzīgi ķīmisko ieroču krājumi, jo viņi saprata, ka reizē ar to tiks iznīcināta pati vācu tauta. Toties jaunizceptais Kremļa fīrers Putins ir gatavs nolikt uz sava okultā dieva altāra krievu tautu, solot tai pēc bojāejas paradīzi, bet viņa runasvīri draud pārvērst zemeslodi nedzīvā tuksnesī. Vācijas skolās kara laikā bērniem nelika skaitīt pantiņus, kuros aicināja slepkavot, kā to šobrīd dara Krievijā...
Boļševisma teorētiķis Ļeņins teiktu: putinisms ir nacisma galējā pakāpe. Tam jāpiekrīt. Un to derētu atcerēties īpaši dažiem Rietumu bijušajiem un esošajiem valstsvīriem - Šrēderam, Berluskoni, Fijonam, Merkelei un īpaši - Makronam, Šolcam un viņu partiju biedriem.
Turpinājums rīt.
