Skultes terminālis rādīs valsts negodīgas pārvaldības piemēru

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Piekrastes vides aizsardzības biedrības aktīviste Marta Timrota noraida apgalvojumus, ka pret sašķidrinātās gāzes pieņemšanas termināļa celtniecību netālu no Skultes ostas uzstājas izlutināti vai privātīpašnieciskuma tieksmju apsēsti cilvēki, kuriem terminālis aizsegs saulrietu. Viņa savākusi daudz argumentu, kāpēc termināla uzcelšanas gadījumā “mēs, kas tur dzīvojam, atšķirībā no tā, kurš dzīvo Jelgavā, katru dienu redzēsim valsts negodīgas pārvaldības piemēru”.

Marta Timrota: Kur ir izpēte, ka Latvijai nepieciešams terminālis? Tas ir vienkārši apgalvojums, ka tā tas ir. Bet mēs vēlamies atbildes, ko neesam saņēmuši kopš 2019. gada un pat ilgāk - kopš 2016. gada - kad vispār sākās runas, ka gāzes terminālis Skultē varētu būt. Desmit gadus atpakaļ pētījumā ar ārvalstu ekspertu piesaisti tika apskatīti varianti par gāzes termināli Ventspils, Liepājas un Rīgas ostās. Skulte tur vispār netika pieminēta ne ar vienu vārdu.

Pirms desmit gadiem katrai lielajai Latvijas ostai bija valdībā sava partija, kas nespēja panākt termināla novietošanu savā ostā, bet spēja panākt termināļa nenovietošanu abās pārējās ostās. Lietuviešiem šādu cīniņu nebija, jo viņiem ir tikai viena osta Klaipēdā. Viņi tur uzcēla termināli, kas ilgus gadus strādāja ar nepilnu jaudu un prasīja dotācijas.

Tas ir nākamais jautājumu bloks par Latvijas sadarbību ar tiem termināļiem, kas jau darbojas vai tiek celti ap Baltijas jūru vietās, no kurienes gāzi var piegādāt uz Latviju pa jau esošajiem gāzes vadiem. Atliek vest sarunas par to, kurš gāzi Latvijai pārdos un kurš to Latvijas pusē nopirks. Arī Latvijai šajās sarunās ir, ko piedāvāt. Protams, ar to domāta gāzes glabātuve Inčukalnā.

Skulte tiek piedāvāta kā vistuvākā vieta, no kurienes reāli iespējams piegādāt gāzi Inčukalnam.

Bet gāzes vada no Skultes taču šobrīd nav! Lai gāzes vadu ieliktu, vajadzēs atņemt zemi vairāk nekā 90 īpašniekiem. Vai kāds ir apsvēris, ka to vajadzēs darīt “Natura 2000” teritorijā un maksāt kompensācijas par Eiropas aizsargājamās zonas?

Ir iespējams apmaksāt jebko, kas vien tiek iekļauts gāzes piegādes tarifos.

Mana kaimiņiene izteica brīnišķīgu salīdzinājumu. Termināla piedāvājums izskatās tā, ka vidusskolēns atnāk un pieprasa sev tiesneša diplomu. Eksāmenus viņš sola nokārtot pēc tam, bet tiesības strādāt, segt viņa mācību maksu un piešķirt citus labumus viņam vajag tūlīt. Jebkurā biznesa projektā ir vajadzīgs risku un ieguvumu izvērtējums, bet šeit nekā tāda nav. Tomēr projektam tiek piešķirts nacionālo interešu objekta statuss. Kāpēc?! Mās nesaprotam, kā ar tik baltiem diegiem šūts kaut kas var nonākt tādā statusā. Tā nav bažas, ka mums šis kaut kas aizsegs saulrietu. Mēs, kas tur dzīvojam, atšķirībā no tā, kurš dzīvo Jelgavā, katru dienu redzēsim valsts negodīgas pārvaldības piemēru.

Lai jūs neko daudz nespētu saskatīt un jums nevajadzētu ciest, termināļa autori sola to būvēt četrus kilometrus no krasta.

Viņi uzsver, ka viņu terminālī regazifikācijas [sašķidrinātas gāzes atgriešanās gāzveida stāvoklī] process būšot vislētākais. Pēc daudziem lūgumiem vispār kaut ko paskaidrot par šo projektu, mēs saņēmām aprakstu par to iekārtu, kas regazifikāciju nodrošinās. Bet tā bija tikai kopija no iekārtu ražotāja reklāmas par iekārtu vispār, nevis paskaidrojums, kā šī iekārta darbotos konkrētajā vietā Skultē, ja to tur izstādītu. Vides speciālisti mums apstiprināja, ka šis patiešām izskatās pēc lēta projekta, kas videi nedraudzīgs, ražo CO2 izmešus un uzsilda apkārtējo jūras ūdeni, kam sākotnēji jābūt aukstam. Vidusjūrā šāda regazifikācijas iekārta strādāt nevar. Tā, lūk, viņi pieprasa tiesības izmantot Baltijas jūru Latvijas teritoriālajos ūdeņos vēl bez tā, ka pieprasa Latvija garantijas viņu ieguldījumu atpelnīšanai. Pieprasa tiesības ierakties Latvijas zemē 40 kilometru garumā. Viņi piedāvā lētu termināli, bet nepasaka, kas apmaksās katra kuģa stāvēšanu šajā terminālī vismaz sešas dienas, cik ilgā laikā iespējams regazificēt kuģa kravu. Regazifikācija notiek kuģa izkraušanas laikā, kas palielina gāzes noplūžu risku.

Kāpēc regazifikācija gāzvedēja izkraušanas laikā ir bīstamāka, nekā gāzes pārliešana no gāzvedēja starpniekkuģī un tālāk regazifikācija no starpniekkuģa, kāds Klaipēdā strādā pagaidām bez plaši zināmiem gāzes noplūdes gadījumiem?

Skultē, ja tur uzcels viņu piedāvāto termināli, kuģiem būs jāstāv rindā uz izkraušanu.

Termināļa pieteicēji nupat apgalvoja, ka sagādāšot Latvijas patēriņam nepieciešamo gāzes apjomu, izkraujot gadā 14 gāzvedējus pa sešām dienām katru, tātad tikai 14x6=84 dienas gadā.

Nē, viņi solīja izkraut četrus miljardus kubikmetru gāzes gadā, kurus varētu atvest ar apmēram 38 kuģiem, kuru izkraušana prasītu 6-7 diennaktis katram kuģim. Bet tagad viņi jau sola sešus miljardus kubikmetru gadā, kas sniedzas uz piecdesmit kuģiem gadā. Pat ja tas ir mazāk, nekā nedēļu skaits gadā, jārēķinās ar to, ka jūrā mēdz būt kuģu izkraušanai nelabvēlīgi laika apstākļi. Tad izkraušanu nāksies apturēt, bet izkraušanu nevar ne iesākt, ne apturēt ar vienu krāna pagriezienu. Tas viss prasīs laiku virs kuģa izkraušanai nepieciešamās nedēļas. Tāpēc nemaz nebūs iespējams izkraut viņu solīto gāzes daudzumu. Tajā paša virzienā darbojas faktori, ka Skultes ostai nav savu resursu gāzvedēju apkalpošanai. Nav velkoņu, bez kuriem gāzvedējs nevarēs piestāt pie izkraušanas platformas, nav ledlauža, kas vismaz atsevišķos periodos Baltijas jūras Rīgas līcī ir vajadzīgs. Skultē nav arī loču. Viņi to visu apņēmušies īrēt no Rīgas ostas, taču tādā gadījumā kavēšanās ar kuģu apkalpošanu kļūs neizbēgama.

Valdības lēmums par labu Skultes projektam nozīmēja lēmumu par sliktu konkurējošam projektam Rīgas ostā, Kundziņsalā.

Jā, Kundziņsalas projektā vismaz vieta ir izvēlēta pareizi. Uz to norādīja jau Ekonomikas ministrijas 2011. gada pētījums. Rīgas ostā ir nepieciešamie kuģu ceļu dziļumi, ir infrastruktūra, ir iespēja pieslēgties netālu jau esošam gāzes vadam, lai izveidotu savienojumu ar Inčukalnu. Rīgas ostā jau ir termināļi, kas pārkrauj bīstamās kravas un tāpēc ir arī avāriju gadījumiem apmācīti cilvēki un tehnika. Ja avārija notiek vienā terminālī, palīgā var nākt no citiem termināļiem. Turklāt tad jāizdara dažu minūšu laikā, kamēr noplūdušās vielas vēl nav paguvušas iztvaikot, tvaiku mākonī nav uzšķilta dzirkstele un nav noticis sprādziens.

Skultes projekts mazliet līdzinās lietuviešu projektam ne ar gāzes, bet ar naftas plūdināšanu Būtiņģē no jūrā stāvoša tankkuģa tieši naftas vadā.

Skultē ir sliktāk, jo gāzes pārkraušana prasa gāzes uzsildīšanu un Būtiņģe atrodas tuvu Klaipēdai, no kurienes var atsteigties palīgā avārijas gadījumos. Klaipēda ir sens naftas ķīmijas kravu apstrādes mezgls.

Grūti pateikt, vai savāksies gribētāji saņemt sešus miljardus kubikmetru gāzes gadā tieši caur Skulti un tālāk caur Inčukalnu.

Seši miljardi kubikmetru gāzes Inčukalnā nemaz nesalien. Bez tam jāņem vērā, ka Inčukalnā nav iespējams ielaist gāzi tieši no gāzes vada. Gāzi krātuvē iesūknē caur speciālām iekārtām. Lai Skultes gāze nonāktu esošajās iekārtās, Skultes gāzes vads jāpieslēdz jau esošajam gāzes vadam, bet tas nozīmē, ka laikā, kamēr nāks gāze no Skultes, Inčukalns nevarēs pieņemt nekādu citu gāzi. Tas, savukārt, nozīmē, ka Latvija nevarēs izpildīt savus līgumus un saistības par brīvo gāzes tirgu. Nav runa par Krievijas gāzi, kuras pieņemšanai drīz stāsies spēkā pieņemšanas aizliegums Latvijas pusē un kuru jau nepiegādā Krievijas puse, bet par gāzi no Klaipēdas vai Igaunijas un Somijas.

Atgriezīsimies pie tā punkta, ka terminālis sildīšot Baltijas jūras ūdeni pretēji pirmajam iespaidam, ka regazifikācijai, kā jau jebkuras vielas izplešanās procesam, ir jāizraisa aukstums.

Jā, bet vispirms -164 0C temperatūrā sašķidrinātā gāze ir jāsāk sildīt, lai tā pārietu gāzveida stāvokli. Taču šo šķidrumu nedrīkst arī uzsildīt par daudz, jo tad būs sprādziens. Tas ir process, kas nemitīgi jāuzmana, jo pusgrāds par daudz jau ir bīstams. Tāpēc līdzās sildīšanai ir jāveic arī iekārtas dzesēšana, ko nereāli veikt ar īpašu dzesēšanas šķidrumu, ja tas jāpievada iekārtai jūrā pa 4 - 5 km garu vadu. Tāpēc nāksies ņemt šo šķidrumu uz vietas - vienkārši pasmelt no jūras un iegāzt atpakaļ jūrā.

Tik un tā šķiet, ka uz gāzes izplešanās rēķina iegūstamā aukstuma šajā procesā vairāk nekā pārpalikuma no gāzes sildīšanai radītā siltuma.

Tas atkarīgs no pielietotās tehnoloģijas jeb cenas, kādu gāzes transportētāji gatavi izdot. Ja Skultes termināļa līdzīpašnieks Pēteris Ragaušs apgalvo, ka viņa terminālis būšot pats lielākais un pats lētākais, tad tas nozīmē tehnoloģiju ar jūras ūdens sildīšanu un globālās sasilšanas ietekmes pastiprināšanu. Patlaban somi veic pētījumu par Baltijas jūras ūdens ķīmisko sastāvu un ir atraduši ūdens augšējos slāņos daudz vairāk metāna, nekā būtu dabiski un pieļaujami. Tādu risku uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Tāpēc mēs visu laiku prasām: “Dodiet, dodiet, rādiet tehnoloģijas, nosauciet termināla pārkraušanas apjomus” utt. Mēs neesam saņēmuši nekādas atbildes, bet terminālis gan ir dabūjis nacionālo interešu objekta statusu. Kā to varēja iedot projektam, kam nekā nav?

Ja valdība par termināli lemj slepenības režīmā, tad arī vides aizsardzības organizācijas ne uz kādu informāciju pretendēt nevar.

Bet šī informācija nedrīkst būt slepena, jo aizskar visu mūsu intereses.

Tikai to informāciju slēpj, kura kādu interesē.

Arī publiski pieejamās informācijas sadaļā terminālis neizskatās labi. Tā projekts neatbilst 2019. gadā valdībā apstiprinātajam jūras telpiskajam plānojumam, kas pakārtots Eiropas Savienības direktīvām un sasaista gan vides, gan kuģošanas, gan dažādu risku novēršanas aspektus. Un šajā plānojumā nekur nav iezīmēta rūpnieciskā zona Latvijas ūdeņos. Ja tādu objektu tomēr būvē, tad jūras telpiskais plānojums jātaisa par jaunu. Citādi iznāk, ka likumi mūsu valstī nenozīmē vispār neko.

Ar šādām pretenzijām griezieties pie Krievijas, kas pārkāpj visus likumus ar uzbrukumu Ukrainai! Tādējādi esot radusies ārkārtas situācija, kas prasa ārkārtas risinājumus.

Problēma nav pati situācija, bet nekaunība, ar kādu šī situācija tiek izmantota. Latvijai ir gāzes vadu savienojumi ar Igauniju un Somiju, ar Lietuvu un Poliju. Ar tiem pietiek, lai apgādātu Latviju ar gāzi bez Krievijas gāzes. Latvijai ir vajadzīgs kas cits - ir vajadzīgi gāzes iepircēji ar pieredzi un reputāciju, kuras dēļ bankas finansē darījumus ar gāzi. Mums ir tikai “Latvenergo”, kamēr Somijā šādu pircēju ir 30-40.

Kurš ir tas sargsuns, kas sargā gāzes tirgu no neuzticamiem dalībniekiem?

Bankas un gāzes birža.

Bet ja mums radīsies savs kabatas terminālītis?

Nē, šādu termimāļu mums varētu būt desmit vai piecdesmit, bet caur tiem neviens gāzes tirgū iekšā netiks. Gāzes biržā pirkt gāzi var tikai uzņēmumi ar reputāciju, kredītvēsturi un naudas līdzekļiem. Vismaz kaut kādā mērā šīm prasībām atbilst “Latvenergo”, kā arī “Latvijas gāze”, ja Latvijas valdība atļaus “Latvijas gāzei” palikt gāzes tirgū, lai šeit nopelnītu naudu saviem akcionāriem Krievijā. Latvijas problēma ir gāzes pircēju, nevis infrastruktūras trūkums. Es neredzu nevienu plusu no termināļa, bet mīnusos nenormāls risks, starptautisko līgumu neievērošana, pilnīgi nevajadzīga konkurence un attiecību bojāšana ar Lietuvu un Igauniju.

Pārcelsimies atpakaļ uz Latviju un uz sauszemi, kur jāapmierina vai jānomierina tie zemes īpašnieki, kuriem nāksies atdot savu zemi gāzes vadam.

Mūsu biedrībā ir pārstāvji no zemes gabalu īpašniekiem, kuri jūtas apdraudēti, bet viņi tiek turēti neziņā, kur tad tas gāzes vads īstenībā ies. Līdz ar to viņi nevar prasīt nekādu kompensāciju par savu īpašumtiesību aizskārumu.

Kādas intereses vēl ir pārstāvētas jūsu biedrībā?

Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs Normunds Līcis arī piedalījās mūsu 11. septembra protesta akcijā. Arī viņam neviens nav paskaidrojis, kāpēc gāzes terminālis jābūvē kūrortpilsētā.

Kā biedrība radās un kas liek ticēt, ka “Gazprom” nav jūs nolīdzis cīņai pret Latvijas enerģētisko neatkarību?

Pirms biedrības bija interešu grupa, kas izveidojās Skultes termināļa pirmās sabiedriskās apspriešanas reizē 2019. gadā. Sākotnējie jautājumi bija tikai par vidi, par ietekmi uz vidi. Ar tiem mūs aizsūtīja uz Vides pārraudzības valsts biroju, kas nevarēja nekādas atbildes sniegt, jo nebija izdarīts ietekmes uz vidi novērtējuma. Bet novērtējuma nebija, jo novērtējums ir jāpasūta projekta virzītājam. Tā mēs tikām sūtīti šurpu turpu un sapratām, ka jāizveido biedrība kā juridiska persona, lai kļūtu vienlīdzīgāki sarakstē ar citām juridiskām personām. Biedrības statūti tika apstiprināti 2021. gada 24. martā.

Cik biedrībā biedru un vai tajā ir algoti darbinieki?

Biedru naudas mēs maksājam, bet darbiniekus nealgojam. Nauda aizgāja, piemēram, protesta plakātu izejmateriālu pirkšanai. Biedru naudas maksājošo cilvēku skaits izsakāms desmitos, bet toreiz, kad mēs vācām parakstus, mēs savācām sešus tūkstošus parakstu pret Skultes termināli un tagad sakām, ka pārstāvam tos cilvēkus.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.