Evika Siliņa uzskata, ka Valsts prezidents ir liels guru valsts pārvaldes jautājumos

© Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

„Mums bija svarīgi izveidot koalīciju no lielāka cilvēku skaita – stabilu koalīciju. Gadās, ka deputāti slimo. Gadās, ka deputātiem ir alternatīvs viedoklis, piemēram, Aleksandram Kiršteinam (NA) nereti ir cits viedoklis. Tāpēc 54 balsis ir diezgan relatīvs skaitlis. Tas nozīmē, ka jābūt nopietnai koalīcijas disciplīnai. Savukārt otrā pusē ir fundamentāli jauni Rosļikova spēki, mēs vispār nesaprotam, kas viņi ir un kā viņi izpildīsies,” domā Evika Siliņa („Jaunā Vienotība”), Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa parlamentārā sekretāre, 14. Saeimas deputāte.

Jūs savulaik bijāt iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (JV) padomniece un ministrijas parlamentārā sekretāre. Jums kāda īpaša interese par Iekšlietu ministriju?

Nē, vienkārši esmu juriste. Kozlovskis mani uzaicināja, tā es tur kaut kā nonācu. Tad bija „radaru sāga”,* neviens nezināja, ko darīt. Es pieķēros šai „sāgai”.

Un tikāt galā?

Jā. Daudzi gan domāja - kaut kāds skuķis... Taču man bija pieredze, esmu beigusi Rīgas Juridisko augstskolu. Radaru „pasākumā” tā bija privātā un publiskā partnerība - viena no pirmajām. Vajadzēja runāt svešvalodās, ko es gluži labi protu. Tiku galā.

Politiskajās aizkulisēs dzirdēts, ka jūs jaunajā valdībā varētu būt iekšlietu ministre.

Par to, kurš būs [iekšlietu] ministrs, mēs neesam runājuši...

Partijā „Jaunā Vienotība” mums nav bijis valdes lēmums par to, nav arī bijis premjera Kariņa izklāsts par šo tēmu. Mēs patlaban strādājam ar memorandu (intervija notika 27. oktobrī no rīta - E.V.), mums neiet vienkārši. Tā nebūs vienkārši koalīcija, un arī mums ir jautājums - vai mēs šajā koalīcijā varam realizēt savus programmatiskos mērķus? Vai vispār būs iespējams strādāt šajā koalīcijā? Tā katrā ziņā būs citāda nekā iepriekšējā.

Ko jūs ar to domājat?

Jau tagad ir skaidrs, ka divi mūsu partneri ir līdzīgāki mums, jo iepriekšējā koalīcijā partneri bija ļoti dažādi. Tagad skaidrs, ka mēs visu laiku būsim tādā kā trijstūrī.

Par koalīciju - mazliet vēlāk. Gribu vairāk zināt par jūsu iespējamo pienākumu būt par iekšlietu ministri. Kādi būtu jūsu pirmie darbi?

Tur daudz darbu... Viens no tiem saistībā ar VUGD, konkrēti - ugunsdzēsēju depo. Ir skaidrs, ka jārunā ar pašvaldībām. Tie depo, kas ir ar mazu izsaukumu skaitu, visticamāk, tādā kapacitātē, kādā tie ir patlaban, vairs strādāt nevarēs. Vajadzēs vienoties ar pašvaldībām: jāveido pilotprojekts - ir brīvprātīgie ugunsdzēsēji, ir pašvaldība, kas dod tehniku un telpas, ir profesionāļi, kuri var apmācīt personālu.

Nākamais ir jautājums par ukraiņu bēgļiem. Tiem, kuri tikko atbrauc, ir jāpiedāvā pilnvērtīgāks serviss, savukārt tiem, kuri te jau kādu laiku mitinās un strādā, valsts varētu dot kādu līdzmaksājumu, lai viņi paši varētu sevi uzturēt. Bet problēma ir tā, ka īsti nav kur dzīvot.

Daudz jādomā par policiju. Svarīgs ir izglītības jautājums. Ir doma par akadēmiju, jo skaidrs, ka ir nepieciešams viens vienots izglītības centrs. Šobrīd ir noslēgts līgums ar divām universitātēm, tas jāturpina, bet ir jārada motivācija, lai cilvēki nāktu mācīties. Šobrīd iekšlietas ļoti konkurē ar aizsardzības sistēmu: aizsardzībai tiek palielināts finansējums kadetiem, un iekšlietās reāli nav cilvēku, kuri nāktu strādāt, jo jaunieši izvēlas armiju - iekšlietu sistēmā atalgojums ir zemāks nekā armijā.

Taču nav tā, ka iekšlietas ir aizmirstas: katru gadu tiek ieguldīti aptuveni 20 miljoni eiro. Bet cilvēku skaits ir lielāks nekā aizsardzības sistēmā.

Runājot par iekšlietu sistēmas darbaroku trūkumu: vai tad nebija tā, ka no iekšlietu sistēmas - sevišķi no ugunsdzēsēju un glābēju pulka - faktiski padzina ap 600 cilvēku, kuri atteicās vakcinēties?

Man par to nav informācijas, nezinu, vai no VUGD atlaida tieši tāpēc, ka šie darbinieki būtu atteikušies vakcinēties. Taču atceros, ka aiziešana no darba sākās tad, kad VUGD pārgāja uz astoņu stundu darba laiku. Ugunsdzēsēji izsenis strādāja maiņās, bet saskaņā ar ES prasībām viņiem mainījās darba laiks, viņi arī nevarēja pārsniegt virsstundu skaitu, kad viņi gluži labi nopelnīja.

Vēl viens Iekšlietu ministrijas uzdevums, kas jau izgājis vairākas stadijas - neizpratnes, traģikomisko un kritisko -, taču līdz realizācijai, šķiet, vēl tāli ceļi ejami. Tas ir robežbūves projekts.

Robežas būve atdota uzņēmumam „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ), jo iekšlietām pēc vairākiem neveiksmīgiem iepirkumiem neizdevās to paveikt. Ap robežas būvi ir daudz negatīvu lietu, bet jebkurā gadījumā mums šī robežbūve ir vajadzīga. Process notiek, VNĪ strādā, ceru, ka viss turpināsies.

Paturpināsim par koalīciju. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka „Progresīvie” ir lieki šajā koalīcijā, taču sarunvedējs Kariņš par varītēm vilka iekšā „progresistus”, tā zaudējot dārgo laiku, ko varēja izmantot daudz noderīgākām lietām, piemēram, beidzot sākt domāt, kā palīdzēt valstij un tautai izkārpīties no krīzes. Kāpēc tāda mīla pret „progresistiem”?

„Jaunajai Vienotībai” bija svarīgi izveidot koalīciju no lielāka cilvēku skaita, pietiekami stabilu koalīciju. Gadās, ka deputāti slimo. Gadās, ka vienam otram deputātam ir alternatīvs viedoklis, piemēram, Aleksandram Kiršteinam (NA) nereti ir cits viedoklis. Tāpēc 54 balsis - tas ir diezgan relatīvs skaitlis. Tas nozīmē, ka jābūt ļoti nopietnai koalīcijas disciplīnai. Savukārt otrā pusē ir fundamentāli jauni Rosļikova spēki, mēs vispār nesaprotam, kas viņi ir un kā viņi izpildīsies.

Tajā pašā laikā ir „Latvija pirmajā vietā”, ir ZZS, kas nav atteikusies no Lemberga kunga, un ir skaidrs, ka gan vienā, gan otrā veidojumā ir pieredzējuši politiķi, kuri izmantos iespējamās nestabilitātes koalīcijā. Savukārt „Progresīvie” bija iemantojuši vēlētāju uzticību, un viņiem ir desmit vietas Saeimā.

Knapi pāri pieciem procentiem pārrāpušies, savukārt, ja rēķinām visus balsstiesīgos, tad - „Progresīvajiem” ir tikai kādu 3,5% atbalsts...

Arī „Jaunā Vienotība” bija tikai ar astoņām vietām Saeimā. Mēs ļoti labi varējām sajusties viņu lomā: ko nozīmē būs Saeimā, ja esi ar pūlēm pārrāpies pāri 5% barjerai. Toties tagad mums ir 26 vietas.

Mēs „Progresīvajos” saredzējām potenciālu, un viņi nepārstāv prokremliskās intereses. Presē gan izskanēja dažādi viedokļi, tāpēc tikāmies ar viņiem un runājām. Politiskajā jaunībā viņi, protams, bija citādi, daudz ko bija sarunājuši. Daži izteikumi bija nepārdomāti, tie nepalīdzēja iekļauties koalīcijā.

Piemēram, Janas Simanovskas (“Pro”) uzstājība, ka pubertātes nomocītiem pusaudžiem jāpalīdz nomainīt dzimumu?

Šajā jautājumā mūsu domas atšķiras.

Izskatās, ka ne jau deputātu iespējamās saslimšanas vai Kiršteina alternatīvais viedoklis ir pamatā tam, ka „Progresīvie” nebūs koalīcijā, bet gan tas, ka ideoloģijas atšķiras - to uzsvēra arī NA un AS... Bet kā jūs kopumā vērtējat šī mēneša sarunas?

Mēs vairāk iepazinām cits citu. No iepriekšējās Saeimas zinām kolēģus no NA, zinām arī dažus deputātus no AS. Mēģinām izprast, kas vispār ir “Apvienotais saraksts”, jo šī saraksta veidotājs Uldis Pīlēns nav pateicis, ka viņš vēlas būt ministrs. Priekšvēlēšanu laikā Pīlēna kungs gan izteicās, ka vajadzīgs ekonomiskais izrāviens, bet ideoloģiskais uzstādījums no AS mums nebija skaidrs.

Tagad ir?

Es teiktu, ka mēs sākam cits citu labāk iepazīt.

Jums ir cerība, ka kopā nostrādāsiet četrus gadus?

Tāds mērķis ir, jā. Izveidot koalīciju, kas ir nestabila, būtu nepareizi. Jo mums jārēķinās ar to, kas notiek Ukrainā un Krievijā. Savukārt Latvijas iedzīvotājiem nevajadzētu domāt par to, kas notiek valdībā: iedzīvotājiem vajadzētu justies droši, ka četrus gadus būs valdība, kas par viņiem rūpējas.

Hmm, nezinu, vai atradīsiet daudzus cilvēkus, kuros ir šāda pārliecība.

Vēlētāji ir izvēlējušies tādus deputātus, kādus nu ir izvēlējušies... Mums, „Jaunajai Vienotībai”, ir liela vēlētāju uzticība, mums jāuzņemas atbildība par valsti.

Neesmu pārliecināta, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju domā līdzīgi... Taču jūs vairākus gadus esat strādājusi kopā ar Krišjāni Kariņu. Kā jūs personīgi viņu vērtējat kā valsts vadītāju, kā lielu lietu kārtotāju un menedžeri?

Ļoti grūti vērtēt, es to negribētu darīt... Īsi sakot, viņam šie ir bijuši fundamentāli grūti gadi. Bet man šķiet, ka viņš tiem ticis cauri ļoti demokrātiskā veidā - tā, kā neviens to negaidīja. Ja viņš būtu strādājis tā, kā Latvijā visi ir pieraduši, pieļauju, ka viņš nebūtu varējis novadīt valdību šos četrus gadus.

Vai kā Latvijā pierasts nav Biķernieku trases skandāla gadījumā, kad Ministru kabinets nolēma Satiksmes ministrijai piešķirt 8,192 miljonus eiro, lai tā no trim uzņēmējiem varētu atpirkt nekustamo īpašumu Sergeja Eizenšteina ielā Rīgā Biķernieku kompleksās sporta bāzes attīstības projekta īstenošanai?

Biķernieku trases jautājums patlaban nav nekas, jo tur bija tikai iedalīta nauda LNG grozam, mēs tagad tālāk netaisāmies iet. Šo īpašumu šobrīd nav paredzēts pirkt, Satiksmes ministrija jādomā citi argumenti. Naudu toreiz iedalīja ne tikai Biķernieku trasei. Tas ir tā dēvētais LNG grozs - budžeta daļa, no kā var kaut ko tālāk finansēt. LNG - līdzekļi neparedzētiem gadījumiem. Nauda tika „ielikta” šajā grozā, un tālāk potenciāli varētu lemt arī par Biķerniekiem, bet vēl bija jāizdara mājasdarbi. Taču Satiksmes ministrija tos līdz galam nepaveica, tāpēc uz priekšu mēs nevirzāmies. It sevišķi - vecajā valdībā.

Mani - un droši vien ne tikai mani vien - samulsināja cena: astoņi miljoni eiro, kamēr šā īpašuma kadastrālā vērtība ir tikai ap 800 000 eiro. Starpība var būt, bet ne jau šāda.

Pati neesmu piedalījusies lēmuma pieņemšanā, turklāt kadastrs ir viena lieta, tirgus vērtība - pavisam cita lieta. Zeme paliek arvien dārgāka, situācija tur ir diezgan sarežģīta, nedomāju, ka mēs straujiem soļiem varētu virzīties tālāk.

Jūsuprāt, kurš tad ir atbildīgs - to visu bīdīja Satiksmes ministrija?

Jā. Un vispār Kariņš tajā lemšanas reizē pat nebija klāt, valdības sēdi vadīja Jānis Bordāns (JKP).

Tomēr, manuprāt, 26 vietas „Jaunā Vienotība” ieguva, kā smejies, uz pensionāru rēķina: viņiem septembrī tika izmaksāta ievērojami paaugstināta pensija. Bet viņiem neviens nepateica, ka nākammēnes šāda paaugstinājuma vairs nebūs.

Pielikums pensijām taču būs. Arī sakarā ar energoresursu cenu pieaugumu būs pielikums.

Būs, bet ne tik liels. Taču tagad par ko citu. Jauna ministrija pie apvāršņa! Kamēr citi uzsver, ka jāsamazina ministriju skaits un jāmazina birokrātijas apjoms, tikmēr Kariņš uzstāj, ka jātaisa vēl viena - Enerģētikas un vides ministrija.

Mēs šo jautājumu pārrunājām arī ar Valsts prezidentu. Viņš ir liels guru valsts pārvaldes jautājumos. Ekonomikas ministrijā šobrīd ir Enerģētikas departaments, VARAM tiek pārspriesti jautājumi, kas skar vidi un klimatu. Mums ir jāsasniedz klimata mērķi. Eiropā ir skaidri noteikti sasniedzami rādītāji, bet tas, kas Latvijai jāsaprot - cik daudz mums izmaksās šo rādītāju sasniegšana un ko tas no mums prasīs.

Viens no jautājumiem ir enerģētikas jautājums: mēs vēlamies kļūt neatkarīgi no Krievijas. Tas nozīmē, ka mums jābūvē vēja parki un saules baterijas. Tajā pašā laikā - atnāk Ekonomikas ministrija un stāsta vienu lietu, bet tad atnāk VARAM un stāsta, ka tai ir pavisam citi mērķi. Bet mēs taču varam vienoties un kopīgi iet uz šiem klimata mērķiem! Taču jāskatās, vai tas neizmaksās astronomiskas naudas summas.

Bet tad jau nevajadzēja Latvijā aizliegt izmantot kūdru, ja gribam kļūt neatkarīgi no Krievijas energonesējiem.

Kūdras izmantošanas aizliegums sākas 2030. gadā. Tagad ir pārejas periods.

Tas viss ir uzspiests no ES - šī „ekofašistu” absurdā pārliecība, ka cilvēks spēj apturēt klimata izmaiņas.

Negribu teikt, ka tas ir uzspiests. Domāju, ka mums ir jāvirzās klimatneitralitātes virzienā, bet - kas ir tie pareizie soļi Latvijai? Mums pietrūkst analīzes. No vienas puses, ir tā - mēs varam uztaisīt vēja parkus, bet no vides aizsardzības viedokļa - mēs tos nevaram uztaisīt nekur.

Tad varbūt prātīgāk būtu apvienot VARAM un Ekonomikas ministriju?

Ja abas ministrijas sakļautu kopā, tas būtu pārāk milzīgs portfelis. Drīzāk Ekonomikas ministrijai vajadzētu sākt pārzināt nodarbinātības jautājumus.

Ko domājat par valsts aizsardzības dienestu?

Mums ir vajadzīgs valsts aizsardzības dienests. Bet ir daudz risināmu jautājumu šajā sakarā, tāpēc JV atbalstīja to, ka jāpārbīda VAD spēkā stāšanās laiks. Ir svarīgi to sākt pēc iespējas ātrāk, bet ir arī svarīgi, cik kvalitatīvi mēs to uzsākam. Pagaidām ir tunelis ar neskaidrību, kas var sabojāt labu ideju.

* 2012. un 2013. gadā sabiedrībā plašu rezonansi ieguva publiskais iepirkums „Par ceļu satiksmes drošības uzlabošanai nepieciešamo mērierīču sistēmas ieviešanu” jeb sabiedrībā dēvētā „fotoradaru sāga”. Rezultāts: valsts rīcībā nebija efektīvas satiksmes drošības uzlabošanas sistēmas, savukārt komersants, kas piedāvāja šos radarus, nonāca būtiskās finansiālās grūtībās.

Darījums tika balstīts uz divu būtiski atšķirīgu interešu pamata: publiskā sektora (valsts) puses mērķis bija panākt satiksmes (sabiedrības) drošības uzlabojumus, savukārt privātā sektora (komersanta) mērķis bija gūt peļņu. Veiksmīgs ilgtermiņa darījums starp pusēm ar atšķirīgām interesēm var īstenoties tikai tad, ja tas paredz sabalansētus ieguvumus abiem. Diemžēl, kā parāda projekta iznākums, nepieciešamo interešu līdzsvaru panākt neizdevās, puses nonāca savstarpējā konfliktā, un darījums tika izbeigts. (Teksts: Sandis Petrovičs, zvērināts advokāts, advokātu biroja TRINITI partneris).

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.