VUGD priekšnieka vietnieks: prātīgāk naudu ieguldīt pretgaisa aizsardzībā, nevis patvertņu būvēšanā

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

„Varbūt labāk ieguldīt līdzekļus pretgaisa aizsardzībā, nevis civilās aizsardzības aizsargbūvēs? Ja nav pretgaisa aizsardzības, lādiņi nokrīt uz mājām, kas pēc tam ir jāatjauno. Ja būtu pretgaisa aizsardzība, nekādi lādiņi uz mums nekristu. Savukārt patvertņu būvēšana izmaksātu miljonus. Nauda jāiegulda jēdzīgi,” uzskata Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieka vietnieks Mārtiņš Baltmanis.

Kāds mūsu valstī ir stāvoklis ar civilo aizsardzību? Vai nav tā kā tajā vecajā anekdotē: „Kas jādara, kad atskan trauksmes sirēnas? Jāietinas palagā un lēnām jāiet uz kapu pusi.”

Tāds sens joks... Mūsdienās civilās aizsardzības uzdevumi ir sadalīti starp dažādām institūcijām. Visi uzdevumi ir noteikti Katastrofu pārvaldīšanas un civilās aizsardzības likumā. Ir atsevišķs regulējums attiecībā uz sagatavotību un rīcību radiācijas gadījumā, ir prasības, kas noteiktas ES direktīvās.

Bet kā tas viss notiek gluži reāli? Piemēram, es atrodos savās mājās Jūrmalā, dzirdu pa radio: radiācijas avārija, katastrofa, glābieties! Kas man jādara? Uz kurieni jāskrien?

Mums ir buklets „Vai tu zini, kā rīkoties ārkārtas gadījumos?”, to var atvērt mūsu mājaslapā, var dabūt pašvaldību klientu apkalpošanas centros. Šajā bukletā ir paskaidrots, kas cilvēkiem jādara apdraudējuma gadījumos.

Bet, atbildot uz jūsu jautājumu... Radiācijas avārijas gadījumā: Radiācijas drošības centram (RDC) ir nepārtraukta saikne ar Starptautisko atomenerģijas aģentūru, un, ja kādā citā valstī notikusi avārija atomelektrostacijā, informācija pienāk uz RDC, daudz kas atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem un vēja virziena.

Avārijā, kas notika Fukušimā (2011. gada 11. martā - E.V.), tika noteikta evakuācija 25 kilometru rādiusā, savukārt rādiusā no 25 līdz 80 kilometriem tika noteikts, ka ārā no telpām drīkst iziet tikai ar respiratoriem, turklāt ārā nedrīkst ēst, dzert un smēķēt.

Vai Latvijā ir objekti, kas nodarbojas ar radioaktīvām vielām?

Jā, tādu ir ap 300. Piemēram, zobārstniecības kabineti, rentgena kabineti. Tur radioaktīvie izotopi ir nelielā daudzumā un tiek glabāti stingri atbilstoši noteikumiem. Savukārt, piemēram, uzņēmums „Conexus Baltic Grid” izmanto izotopus gāzes urbumos. Jebkurš cilvēks, kurš par to interesējas, var ieiet RDC mājaslapā: mums ir 17 automātiskās dozas jaudas mērīšanas stacijas, kur ik pēc piecām minūtēm nolasās radiācijas līmeņa dati, un mēs tam visam sekojam līdzi.

Līdz tuvākajai AES mums ir cik kilometru? Es domāju - no Rīgas līdz Astravjecas AES, kas atrodas Baltkrievijā.

Nedaudz vairāk par 200 kilometriem - ja skatāmies taisnā līnijā. Lietuvā, piemēram, ir problēmas: Baltkrievijas AES ir uzbūvēta tik tuvu Lietuvas galvaspilsētai, ka Viļņa atrodas 25 kilometru rādiusā no šīs AES. Lietuviešiem jāplāno joda profilakse, atsevišķi jāplāno evakuācija. Protams, lietuvieši ļoti centās „aizbīdīt” Baltkrievijas AES tālāk, taču nekas nesanāca...

Kāds patlaban ir Latvijas radiācijas fons?

Kā parasti - 0,05 līdz 0,1 mikrozīverts stundā. Tas nav nekas bīstams. Kādreiz mērīja rentgenos, tad pārgāja uz zīvertiem. Domāju, ka mājaslapā jāieliek skaidrojums par šiem zīvertiem. Piemēram, cik nanozīverti ir bīstami cilvēkam.

Bet kas notiek ar patvertnēm? To Latvijā savulaik bija ap 300. Tagad vairs nav nevienas.

Pareizāk laikam būtu, ja mēs tās sauktu par civilās aizsardzības aizsargbūvēm. Ja būvējam pagrabu, tam ir vienas būvniecības prasības, ja būvējam civilās aizsardzības aizsargbūvi - tai ir pavisam citas prasības. Tās attiecas uz ventilāciju, hermetizāciju, ūdensapgādi, higiēnas noteikumiem utt.

2008. gadā bija Ministru kabineta lēmums - pārtraukt un atcelt visas iepriekš noteiktās prasības. Un tās bija attiecībā uz to, ka ikviena īpašnieka (pašvaldības, valsts vai privātpersonas) pienākums ir uzturēt šīs aizsargbūves pienācīgā stāvoklī. Bet tādiem mērķiem bija jāiegulda milzīgi līdzekļi. Turklāt šo aizsargbūvju ietilpība bija neliela: to pietiktu vien 5% iedzīvotāju. Tāpēc tika pieņemts lēmums atcelt visus attiecīgos tiesību aktus. Turpmākajos gados nekas netika uzturēts un attīstīts, nebija nekādu investīciju.

Šobrīd situācija ir mainījusies. Nezinu, vai tiks atjaunoti būvnormatīvi, bet... Mums ir informatīvā ziņojuma projekts, kurā citastarp paredzēts kopā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Ekonomikas ministriju izstrādāt vadlīnijas, saskaņā ar kurām tiktu veikta dažādu ēku pazemes daļu apsekošana: ja ēkas pazemes daļa atbilst vadlīnijām, kas nosaka - šī būve varētu aizsargāt pret tādu vai citādu artilēriju, tad mēs to varētu reģistrēt Valsts zemes dienesta kadastrā un marķēt ar patvertnes zīmi. Tās varētu būt pazemes autostāvvietas, jebkura publiska būve.

Bet esam apsprieduši arī tādu variantu: varbūt labāk ieguldīt līdzekļus pretgaisa aizsardzībā, nevis civilās aizsardzības aizsargbūvēs? Ja nav pretgaisa aizsardzības, lādiņi nokrīt uz mājām, kas pēc tam ir jāatjauno. Ja būtu pretgaisa aizsardzība, nekādi lādiņi uz mums nekristu. Savukārt patvertņu būvēšana izmaksātu miljonus. Nauda jāiegulda jēdzīgi. Tāds mums ir minētā informatīvā ziņojuma risinājums, to tagad saskaņojam Iekšlietu ministrijā.

Kad cerat iesniegt Ministru kabinetā savu informatīvo ziņojumu?

Līdz šā gada beigām noteikti.

Kā citas valstis risina civilās aizsardzības būvju jautājumu?

Nav daudz valstu, kurās ir atrodamas civilās aizsardzības aizsargbūves. Viena no tādām ir Somija, kur iedzīvotāji ir 100% nodrošināti ar šādām būvēm. Pēdējo 55 gadu laikā viņi to ir izdarījuši, un daudzviet šīs aizsargbūves ir iekaltas klintīs.

Bet mēs negribam radīt cilvēkos maldinošu priekšstatu, ka viņu mājas pagrabs pasargās viņus no artilērijas vai taktiskajiem kodolieročiem. Nu, tā nebūs. Turklāt - jautājums ir arī par dzelzsbetona konstrukciju stiprību. Var gadīties, ka pagrabs pārtop par slazdu...

Vai pats esat bijis Līgatnes patvertnē, kas tagad izveidota par tūrisma objektu?

Vienreiz ar ģimeni biju uz turieni aizbraucis, bet tur bija šausmīga rinda... Bet savulaik mums bija apmācības kurss Daugavpilī. Tur pusotru mēnesi dzīvojām civilās aizsardzības aizsargbūvē, tur bija iekārtotas kazarmas. Tā ka es zinu, ko tas nozīmē.

Vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests ir pilnībā sagatavots neparedzētiem, ekstrēmiem notikumiem?

Esam sagatavoti visiem uzdevumiem, kas mums ir noteikti civilās aizsardzības plānos. Nevarētu gan teikt, ka esam pilnībā nodrošināti ar materiāli tehnisko bāzi. Katru gadu rakstām par prioritārajiem pasākumiem, pērn tādu bija 17, jo mums nepieciešams papildu finansējums.

Jums to piešķir?

Pilnā apmērā nepiešķir. No 17 piešķīra divus... Šogad gan iedeva tik mašīnu, cik prasījām. Tam ir jābūt ilgtermiņa finansējumam, lai mēs simtprocentīgi varētu zināt, ka šis finansējums mums būs pieejams un mēs varēsim iegādāties nepieciešamo tehniku.

Un kā ir ar algām?

Pērn piešķīra finansējumu, šogad arī - bet ne tik, cik prasījām prioritārajos pasākumos. 2017. gadā mūsu atalgojums bija vienā līmenī ar vidējo tautsaimniecības atalgojumu, šobrīd mēs atpaliekam jau par 32% no vidējā tautsaimniecības atalgojuma. 2017. gadā mums bija tikai trīs procenti nekomplekts personāla ziņā. Toreiz mēs vēl spējām konkurēt ar citām algām. Jāsaprot, ka visiem ir ģimenes, visi grib normāli dzīvot. Šobrīd mums pietrūkst 13% personāla. Lielākoties tie ir instruktori - ugunsdzēsēji glābēji un ugunsdzēsēji glābēji (autovadītāji).

Mums lieli konkurenti ir bruņotie spēki, viņiem krietni tika paaugstinātas algas. Tur karavīrs saņem gandrīz tādu pašu algu kā pie mums virsnieks. Zināms pagaidām tikai tas, ka nākamgad mūsu algām būs plus 10%. Runā, ka arī 2024. un 2025. gadā būs paaugstinājums par 10%, bet - vai mēs noķersim vidējo tautsaimniecības atalgojumu? Diez vai.

Un tomēr aicinu jauniešus iet mācīties uz Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžu, iegūt augstāko izglītību, kļūt par virsnieku, turpināt studijas Rīgas Tehniskajā universitātē, iegūt inženiera kvalifikāciju.

Taču ne tikai atalgojums ir svarīgs. Mums ir nopietnas sociālās garantijas: ja tiek gūta trauma - pat ārpus dienesta pienākumu pildīšanas, paredzēta kompensācija, arī tad, ja ir jāveic operācija, - tas viss notiek pilnīgi bez maksas. Ir kompensācijas par medikamentu iegādi, ir atvaļinājuma pabalsts, piecgades pabalsts - ja cilvēks nepārtraukti nostrādājis piecus gadus.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.