Māris Kučinskis: No Baltkrievijas pie mums laužas nevis vienkāršie bēgļi, bet gan organizētas grupas

© Gints Ivuškāns/F64

Kāds iemesls bija garajām rindām pēc ID kartēm, un kā tiek celts žogs uz Latvijas un Baltkrievijas robežas; cik daudz “bēgļu” katru nakti cenšas iekļūt Latvijā; kāpēc Saeimā joprojām sēž Glorija Grevcova; vai Latvijā ir spiegi? Par šīm un citām tēmām – saruna ar iekšlietu ministru Māri Kučinski (“Apvienotais saraksts”).

Pēdējā gada laikā Latvijā no Krievijas iebraukuši aptuveni 200 žurnālistu. Vai ir pārliecība, ka viņi ir lojāli mūsu valstij? Vai mūsu valsts viņiem dos darba atļaujas?

Viņi ir dažādi. Viņu auditorija ir gan Krievijā, gan citās valstīs, ieskaitot arī Latviju. Šiem žurnālistiem ir pateikts, ka Latvijā valda mūsu likumi, viņi zina, ka uz viņiem skatīsies daudz rūpīgāk un neviens pārkāpums netiks piedots. Žurnālisti no raidstacijas “Doždj” laikam nesaprata, kur viņi atrodas... Tagad viņi jau meklē citu vietu, kur strādāt. Uz Krieviju jau šie cilvēki nebrauks, viņi labi saprot, kas viņus tur gaida. Ja runājam par darba atļaujām: tiem, kuriem drošības dienesti sadarbībā ar Ārlietu ministriju dos akceptu, būs darba atļaujas.

Labi, tās ir no ārpuses uzspiestas problēmas. Bet mums te, iekšpusē, pašiem savu problēmu pietiek. Piemēram, ID kartes un pases, pēc kurām stāv garum garās rindas, bet pašām kartēm ir tik īss lietošanas termiņš, ka nepaspēj ne pagriezties - un atkal jauna karte jāgādā!

Ir jau pagarināts lietošanas termiņš - tagad tās ir derīgas desmit gadus. Un viens no iemesliem, kāpēc tagad vērojām rindas: bija pagājuši pieci gadi, un beidzās karšu lietošanas termiņš. Plus ir likuma norma, kas nosaka, ka līdz šā gada 1. maijam visiem ir jābūt šai ID kartei, bet cilvēkiem ir tendence visu darīt pēdējā brīdī...

Es piedāvāju, ka cilvēkiem jāļauj izvēlēties - izņemt šo ID karti vai to nedarīt. Nevajag atteikties no uzstādījuma, ka ID kartes varētu būt dokuments gan veselības pakalpojumu pieejamībai, gan sabiedriskajam transportam un citiem pakalpojumiem, kas pagaidām gan ir tikai solījumu līmenī. Vienlaikus jāievieš princips, ka brīdī, kad cilvēkiem ies uz beigām pases derīguma termiņš un viņš dosies uz PMLP pēc jaunas pases, viņam automātiski tiek piešķirta arī ID karte. Tas ļautu būtiski samazināt rindas.

Nupat man bija tikšanās ar Latgales pašvaldību cilvēkiem, un mēs pārrunājām robežas jautājumus, kā arī PMLP jautājumu. Tajā, kā strādā PMLP darbinieki un kāds ir menedžments, es nesaskatu neko maināmu, bet loģistikas ķēdē un tehniskajā aprīkojumā - saskatu.

PMLP plāno finansējumu, lai katru Krievijas pilsoni, kuram jākārto valsts valodas pārbaudījums, uzrunātu individuālā vēstulē, un šim mērķim vēl esot jāgaida budžeta apstiprinājums. Vai tas nav tā kā par daudz? Varbūt viņu priekšā vēl trīs reizes paklanīties, palūgties un galvu piesist pie zemes?

Nē, šāda vēstule vistiešākajā mērā ir vajadzīga tāpēc, lai šie cilvēki nevarētu pateikt, ka viņi kaut ko nav zinājuši, nav sapratuši, nav bijuši informēti. Jāņem vērā, ka daļa no tiem, kam tiks atņemta iespēja šeit uzturēties, vērsīsies tiesā, un tad šāda vēstule būs labs arguments, ka ikvienam šādam Krievijas pilsonim viss ir bijis izskaidrots.

Ieminējāties par robežu... Kad tad beidzot tiks uzcelts žogs uz robežas ar Baltkrieviju - ja vispār tiks uzcelts?

Šobrīd viss iet labā tempā. Celtniecībā nav nekādu kavējumu. Pirms tam mainījās apakšuzņēmēji, bet tagad pirmā kārta jau iet uz beigām, notiek atmežošana, celtniecība notiks vasarā. Apakšuzņēmējs ir tas pats, kurš būvēja Lietuvas robežu: darbs notiek arī ziemā tur, kur tas var notikt. Tas bija mans pirmais darbs ministra amatā - apsekot robežu, lai saprastu, kas tur notiek.

Process ir garš ne tikai celtniecības dēļ: tajā ietilpst atmežošana, uzmērīšana un zemju atpirkšana no īpašniekiem. To pēdējās nedēļās esam krietni paātrinājuši, izveidojot depozītu zemes īpašniekam un ieskaitot tajā naudu, kamēr tiek sakārtota dokumentācija.

Iekļāvām robežbūves procesā arī pašvaldības, jo vajadzēja pieņemt dažādus domes lēmumus. Līdz šim ir bijis tā, ka valsts pārvalde ne īpaši uzticas pašvaldībām. Bet pašvaldības var palīdzēt ļoti daudz. Tas viss neiet ātri, un žogs jau sen būtu uzcelts, ja nebūtu bijis pātraukums...

...un ja žogam būtu vajadzīgā reputācija.

Vai žoga stabiem nepieciešamā izmēra caurumu nebija, vai mežs bija pazudis, nezinu. Nerevidēšu tos iemeslus, kāpēc viss apstājās. Mums, patiesību sakot, ja nebūtu šīs apstāšanās, viss jau būtu gatavs - tāpat kā lietuviešiem. Pēdējais etaps mums būs kameru aprīkošana Daugavas krastā, bet tas tiks pabeigts ap 2025. gadu. Kameras “vēros” arī iespējamos plūdus. Arī viss žogs tiek aprīkots ar kamerām.

Kā ar dzeloņdrātīm? Runā, ka dzīvnieki cieš, plēsdamies tām cauri.

Es arī sākumā par to satraucos. Bet dzīvniekos ir tāda ģenētiskā atmiņa... Tagad ārkārtīgi reti kāds dzīvnieks ieskrien dzeloņdrātīs. Dzīvnieki mācās no savas pieredzes... atšķirībā no cilvēkiem. Latgales pašvaldības šīs dzeloņdrātis vairs neuzskata par problēmu. Turklāt ir izveidotas vietas, kur

dzīvniekiem tikt pāri šiem nožogojumiem. Ezeriem ziemā dzīvniekiem tikt pāri ir vienkārši - pa ledu, vasarā tur būs izvietoti pontoni.

Un kas notiek ar tā dēvētajiem “bēgļiem” no Baltkrievijas puses?

Katru nakti viņi mēģina nākt pāri. Mēs redzam, ka viņus regulāri pieved kaut kādi busiņi. Sašķirojam: ja nu tur kāds tiešām slims, ja nu kāds bērns gadās, tad ielaižam - aizvedam vai nu uz slimnīcu, vai Muceniekiem. Kad migranti netiek caur Latvijas robežu, viņus mēģina iedabūt caur Lietuvas robežu.

Vidēji vienā naktī nāk 10-15 “bēgļu”, ir reizes, kad tiek ielaists viens. Bet varbūt arī neviens.

Viņi nav nekādi “pašdarbības” ekonomiskie bēgļi vai cilvēki, kuri glābjas no nāves. Tās ir organizētas grupas, kam baltkrievi palīdz pārvietoties pa valsti. Baltkrievijas TV uzfilmēja, kā tiek mēģināts iedabūt iekšā Latvijā šos “bēgļus”, un mūsu cilvēktiesību aizstāvji izmanto Baltkrievijas informācijas kanālus savā retorikā.

Bēdīgi slavenā organizācija “Amnesty International” un “bēgļu” aizstāvis Nils Muižnieks, kurš ir šīs organizācijas Eiropas reģionālā biroja vadītājs, apsūdz latviešus “bēgļu” mocīšanā.

Muižnieka kungs arī laikam skatās Baltkrievijas TV kanālus... No kurienes gan viņš vēl varētu ņemt šo “informāciju”? Un kur tad vēl šis murgainais apgalvojums, ka mums pret šiem Baltkrievijas saorganizētajiem nelegālajiem migrantiem būtu jāizturas kā pret ukraiņu bēgļiem? Tās ir divas dažādas lietas, un es domāju, ka saprātīgi cilvēki to pat nekomentē.

Pakomentēsim ko citu. Kā jūs domājat, kāpēc Saeimas deputāti nav pienācīgi novērtējuši deputātes Glorijas Grevcovas izlēcienus, kas faktiski ir pretvalstiski? Neviens nav pieprasījis viņas skaidrojumus, klusē arī Grevcovas pārstāvētā frakcija - “Stabilitātei”.

Kas tur ko skaidrot? Viņa nav nekāda cietēja, viņa ir nekaunīga mele un cilvēks, kas darbojas pretvalstiski.

Tad kāpēc viņa joprojām sēž Saeimā?

Par to jāpateicas partijai, kas šobrīd saucas “Konservatīvie” un kas savulaik izgādāja iespēju sēdēt Saeimā arī Jurim Jurašam, proti, panākt, ka līdz notiesājošam spriedumam deputāts var strādāt Saeimā. Atcerieties, Saeimas sēžu zālē tika novietots kartona Jurašs, un tad bija nolemts, ka deputāts var strādāt līdz tiesas spriedumam. Bet tas, ka “Stabilitātei” tomēr nāksies skaidrot savu nostāju attiecībā uz Grevcovas izlēcieniem, arī skaidrs.

Pretējā gadījumā “Stabilitātei” var sagaidīt brīdi, kad šis veidojums var tikt likvidēts.

Tad, kad Latvijas Krievu savienība saprata, ka līdz tās slēgšanai ir palicis mazs sprīdis, tā pierāvās. Un zaudēja vēlēšanās.

Grevcova, viņas partija - skaidrs, ka šis personu loks ir Latvijai nelojāls. Taču - vai, piemēram, Valsts policijā nevar atrast cilvēkus ar izteikti nelojāliem uzskatiem?

Kad tika veidota valdības deklarācija, mums bija polemika par to, vai nevajadzētu tajā ierakstīt arī prasību pēc lojalitātes - runa ir iekšlietu sistēmas darbiniekiem. Bet es biju pret to.

Kāpēc?

Ar šādu prasību tiktu pazemoti tūkstošiem patriotu, kuri strādā policijā vai citās iekšlietu struktūrās. Tie ir nerakstīti likumi, kas sevī ietver arī patriotismu, un esmu pārliecināts, ka lielum lielais vairums iekšlietu sistēmā strādājošo ir Latvijas patrioti. Domāju, ka Armands Ruks (Valsts policijas priekšnieks - E.V.) ir šo jautājumu pacēlis ļoti augstu, un arī pērnā gada 9./10. maijs iedeva mums visiem mācību.

Un kāda mums situācija ar spiegiem? Dzirdams, ka spiegus aiztur Igaunijā, Vācijā, par Ukrainu pat nerunāsim. Latvijā spiegu nav?

Gan jau, ka ir (smaida). Pie mums ļoti labi sadarbojas valsts struktūras - Valsts drošības dienests, Militārās drošības dienests, SAB... Tas ir tāds dziļš pagrīdes darbs, un troksnis ap to ne vienmēr nes veiksmi. Man nav iemesla domāt, ka mūsu iestādes būtu kaut ko nogulējušas. Spiegi Latvijā mēdz būt, bet ne vienmēr ap viņiem jātaisa šovs.

Kā vērtējat amatpersonu algu paaugstinājumu? Vai tieši tagad to vajadzēja darīt? Ļoti daudzi cilvēki ir sašutuši.

Tas nekad nebūs populārs pasākums. Taču, veicot algu korekcijas mūsu struktūrās, jādomā par to, lai no tām neaizbēg patiešām labi darbinieki - piemēram, uz kādu valsts akciju sabiedrības padomi, kur algas ir mērāmas vairākos tūkstošos. Svarīgi, lai algu pieaugums būtu atbilstošs visās nozarēs strādājošajiem. Tāpēc šobrīd jau ir panākta vienošanās par algu trepi policistiem.

Iekšlietu ministra darba apjoms, protams, ir milzīgs, bet kopumā šis amatpersonu algu palielinājums izskatās vairāk nekā neglīti... Par finansējumu runājot: jūs teicāt, ka savulaik apmeklējāt policijas iecirkni Teikā un tur esot bijuši šausmīgi apstākļi. Kad kaut kas mainīsies policistu darba apstākļos?

Tur ir aptuveni kā 90. gadu pirmsākumos. Bet nesen apmeklēju Jelgavu un redzēju, kā cilvēki smaida jaunajās telpās. Darbaprieks! Labākā diena būs tad, kad Rīgas policisti no visiem šiem Teikas un citiem iecirkņiem aizies uz jaunajām telpām. Un tās drīz būs.

Nesapratu, kāpēc policistiem, kuriem mūs visus jāsargā, darba apstākļi ir tik nožēlojami? Skaidrojums bija tāds: daudzas institūcijas mūsu atjaunotajā valstī veidojās no jauna, bet policijai vienmēr bija likts pagaidīt.

No 1. februāra plānots slēgt VUGD posteni Sabilē. Neapmierinātību par lēmumu to slēgt pauduši daudzi Talsu novada iedzīvotāji, amatpersonas un uzņēmēji.

VUGD vadībai tomēr vajadzētu vairāk skaidrot situāciju, lai plānotu turpmāko darbību. Valsts budžetā, visticamāk, tiks atbalstīts koncepts par 34

katastrofu pārvaldības centriem: tajos būs VUGD, neatliekamā palīdzība utt. Sabiles gadījumā esmu saņēmis statistiku par 2022. gadu: viens ugunsgrēks, divi no koka nocelti kaķi, divas koku nozāģēšanas...

Šajā postenī trūkst cilvēku, tie, kuri ir, strādā par salīdzinoši mazu algu. Ja ir iespējams, šie cilvēki tiek sūtīti palīgā uz citām vietām. Bet jau vasarā viens no manis minētajiem centriem būs Kandavā. Jaunais centrs gan vēl nav gatavs, bet tas nenozīmē, ka VUGD tur šobrīd nestrādā.

Uz VUGD attiecas arī civilās aizsardzības sistēma. Igauņi, piemēram, aktīvi veido patvertnes. Ko mēs darām? Vai šajā gadījumā atbilstošs ir teiciens, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās?

Jēkabpils plūdi pierādīja, ka tik traki nav. Bet problēmas, protams, ir. Tāpēc vajag aktivizēt krīzes vadības centrus un pārskatīt civilās aizsardzības uzdevumus. Kad bija milzu stress pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un Putins sāka draudēt ar atombumbu, cilvēkos bija bailes un neizpratne: ko tagad darīt? Situācija parādīja: neviens nezina, kas jādara.

Krīzes vadības centrs, kurā saplūst visa informācija un kas monitorē mehānismu, lai tas darbotos, ir VUGD pakļautībā - viena cilvēka personā. Un ir krīzes vadības padome, ko sasauc premjers. Bet šī visa sistēma ir jāizveido. Taču pagaidām nekā no tā vēl nav.

Pašvaldību līmenī tāda sistēma daudzviet darbojas, un to parādīja Jēkabpils gadījums: mērs Raivis Ragainis zināja visu par Jēkabpils situāciju, zināja burtiski katru pagalmu, kur ieplūdīs ūdeņi un kur - ne. Un Ragainim plūdu krīzē visi klausīja, jo viņš ir kompetents cilvēks.

Un paņemam pretim pandēmijas pārvaldību, kurā valsts pēkšņi sāk celt kaut kādus centrus, birojus un ko tik vēl ne. Pašvaldības netika iesaistītas.

Pilnīgs jūklis.

Tā ir. Bet labs piemērs ir Jelgava: tur atrodas pašvaldības monitoringa centrs, tur atrodas daži cilvēki, viņi redz visas kameras, kas izvietotas pilsētā. Ja tiek pamanīts kāds negadījums, ir zināms, uz kurieni zvanīt, ko darīt.

Jelgavas piemērs - atdarināšanas cienīgs. Bet ja, nedod dies, ir raķešu uzbrukuma draudi? Ko tad mums darīt?

Aizsardzības sistēma ir Aizsardzības ministrijas izstrādāts rīcības plāns. Bet tā neaptver civilo sistēmu. Šīs sistēma nesasniegs katru iedzīvotāju caur pašvaldībām. Tas ir svarīgs uzdevums: savilkt šīs sistēmas kopā.

Ko tieši mums katram darīt šāda uzbrukuma situācijā? Uz kurieni skriet? Man pat pagraba mājās nav.

Diemžēl mūsu situācija ir tāda, kāda ir... Populistiski pateikt, ka celsim patvertnes - nu, nezinu. Jūsu pieminētie igauņi patlaban mēģina apzināties, līdz kādai situācijai jānonāk. Mums arī jāapzinās savs esošais potenciāls. Pemēram, somi cēla savas patvertnes gadus 40. Diez vai mums būs tik daudz laika. Iespējams, nonāksim līdz prasībai, lai lielie ēku celtniecības projekti būtu aprīkoti ar patvertnēm. Dzīve pierāda: tad, kad šķiet, ka tas vai tas nu nekad nevar notikt, tomēr notiek.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.