Dziedātāja sarunā ar portālu “rus.nra.lv” dalījās savās pārdomās par kara ietekmi uz mūziku, Staļina represijām, “ārvalstu aģentiem” un “čekas maisiem”.
Šogad pēc trīs gadu pārtraukuma Dzintaru koncertzālē notiks mūzikas festivāls “Laima Rendezvous Jūrmala”. To vadīs ne vairs tā Laima Vaikule, kura šo projektu sāka 2015. gadā. Tagad viņa ir ne tikai dziedātāja, bet arī sabiedriski aktīva persona, kas nebaidās paust savu pilsonisko pozīciju.
Agrāk jūs nekomentējāt politiskos notikumus un reti sniedzāt intervijas, taču pēdējo divu gadu laikā jūsu nostāja ir mainījusies. Kāpēc?
Kad sākās karš, mēs visi pamodāmies. Šodien nav iespējams klusēt, nav iespējams atrasties ārpus politikas. Puse no mana kolektīva - dejotāji, pūšamo instrumentu grupa - ir no Kijivas. Viņu mājas bombardē, bet man jāturpina baudīt dzīvi, jātaisa manikīrs un pedikīrs un jāgreznojas? Tas nav iespējams, pretējā gadījumā es būtu pilnīgi nejūtīgs cilvēks.
Uzskatu, ka šodien mūziķiem vajadzētu runāt par politiku. Īpaši rokmūziķiem. Joprojām atceros koncertu “Roks cīņā par mieru”, kas notika Krievijā perestroikas laikā (1987. gadā - red. piez.). Tajā piedalījās tādi mūziķi kā Bonija Reita, “The Doobie Brothers”, “Santana”. Un arī es tur uzstājos. Mūsdienu Krievijā šādu koncertu nav pat iespējams iedomāties. Visus ieliktu cietumā - sākot ar organizatoriem un beidzot ar pēdējo skatuves strādnieku.
Tagad Krievijas mediji par jums raksta daudz biežāk nekā agrāk. Pēc katras lielās intervijas iznāk 5‒6 īsāki raksti ar skaļiem virsrakstiem: “Laima teica, ka Galkins - nākotnes Krievijas prezidents!”, “Laima paziņo, ka viņa uzturēja Padomju Savienību”...
Varat iedomāties? Kādreiz baroju Padomju Savienību, tagad baroju krievu žurnālistus (smejas - red. piez.).
Šo rakstu komentāros ir tik daudz naida. Kā jūs tiekat galā ar emocijām, kad tos redzat?
Komentārus es vairs nelasu. Tagad man tas šķiet smieklīgi, no vienas puses. No otras puses, es domāju: ak kungs, kā cilvēki nebaidās runāt šādas lietas? Sliktais vienmēr atgriežas kā bumerangs.
Vai kaut kas labs no Krievijas līdz jums arī nonāk?
Protams, ir arī daudz labu vārdu. Raidījumu laikā cilvēki raksta, zvana. Tāpēc negribu vispārināt, nebūt ne visa Krievija mani nolād.
Jūs daudz koncertējat Eiropā, bijāt Izraēlā. Pieļauju, ka uz jūsu koncertiem nāk gan krievi, gan ukraiņi. Vai jūs jūtat spriedzi zālē?
Nē, absolūti nē. Mana auditorija, kā likums, tomēr ir izglītoti, civilizēti cilvēki. Šajā ziņā es neesmu “tautas” māksliniece - man nav uzdevuma izpatikt pilnīgi visiem. Man ir vienalga, kas sēž zālē. Es nedalu publiku pēc tautības.
Reiz jūs teicāt, ka jūsu paziņu vidū ir vairāki tā sauktie vatenieki, kas atbalsta Putina politiku. Vai esat mēģinājusi viņus pārliecināt?
Diemžēl tas ir veltīgi. Jā, es gribētu, lai viņi domā citādi. Bet katram ir sava dzīve. Kādu dienu viņi sapratīs, ka ir kļūdījušies. Vai varbūt - nesapratīs. Daudzi cilvēki tagad ir pakļauti tādam propagandas spiedienam, ka nespēj adekvāti domāt. Lai gan, manuprāt, šeit viss ir acīmredzams: ir balts un melns, ir tas, kurš uzbruka, un tas, kurš aizstāvas. Viss ir elementāri.
Jūsu ģimene ir cietusi Staļina represiju gados - jūsu tēvocis, jūsu mātes brālis, tika izsūtīts uz Vorkutu un vēlāk tur nošauts. Kā jūs par to uzzinājāt? Vai jūsu ģimenē runāja par represijām?
Vecāki vienmēr cenšas pasargāt savus bērnus no traumatiskas vai bīstamas informācijas. Vecāki man nekad neteica, ka esmu kristīta, lai neizpļāpājos skolā. Tas attiecas arī uz represijām. Kad biju jau gana pieaugusi, mamma pastāstīja par to, kā no viņu ciema izveda cilvēkus. Pēc viņas teiktā, tas bija tik šausmīgs rīts, kad pat suņi nerēja. Ņēma visus, kas gadījās ceļā, bet galvenokārt tos, kas bija bagātāki. Mūsu ģimene vienmēr ir bijusi ļoti nabadzīga, tāpēc tā varas iestādes īpaši neinteresēja. Bet mammas brāli arestēja un aizsūtīja uz Vorkutu. Tur viņš aizgāja bojā.
Ieslodzītie sacēlās pret necilvēciskajiem apstākļiem, kādos viņi atradās, - mūžīgā sasaluma apstākļos viņi dzīvoja zemnīcās. Nemierus nežēlīgi apspieda, visi dalībnieki tika nošauti. Kad biju ar koncertu Vorkutā, atradu cilvēku, kurš zināja, kur atrodas šis masu kaps. Viņš man to parādīja, un es visus ziedus pēc koncerta aizvedu uz turieni.
Latvijā bija liela ņemšanās ap tā sauktajiem čekas maisiem. Aģentu kartītēs tika atrasti daudzu slavenu cilvēku vārdi. Ne visi tur nokļuva brīvprātīgi. Piemēram, visi, kas sazinājās ar ārzemniekiem vai kas ceļoja uz ārzemēm, tika automātiski tur ierakstīti. Jūs šajā kartotēkā nebijāt. Kā jūs domājat, kāpēc?
Es nevarēju tur būt, jo es skaitījos neuzticama un nedrīkstēju braukt uz ārzemēm. Pirmoreiz uz ārzemēm devos 1987. gadā uz festivālu “Bratislavas lira” Čehoslovākijā. Mani toreiz negribēja laist, un bija nepieciešams Aleksandra Jakovļeva (PSKP CK sekretārs, kurš tajos gados pārraudzīja ideoloģijas, informācijas un kultūras jautājumus - red. piez.) personisks zvans Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmajam sekretāram Borisam Pugo. Tikai pēc tam man atļāva piedalīties konkursā, kurā ieguvu pirmo vietu.
Iespējams, VDK mani uzraudzīja: galu galā, es satikos ar ārzemju mūziķiem, kuri nāca uz manām izrādēm bārā “Melodija”, runāju pa telefonu ar emigrantiem, pavadīju draugus, kuri pārcēlās uz dzīvi ārzemēs. Bet neviens mani neaiztika, nemaz nerunājot par vervēšanu. Domāju, ka es viņus pārāk neinteresēju. Par politiku neinteresējos, jo biju idiote: ziņas neskatījos, avīzes nelasīju. Zināju tikai to, ka visi visapkārt melo. Es biju iemīlējusies savā profesijā un dzīvoju tikai tai.
Kad 2015. gadā Jūrmalā pirmoreiz notika jūsu festivāls “Laima Rendezvous Jūrmala”, tam uzbruka no visām pusēm. Latvijā pret to izturējās piesardzīgi, jo tas tika uzskatīts par neoficiālo “Jaunā viļņa” mantinieku, bet Krievijas šovbiznesā uz to raudzījās ar daļēju greizsirdību: sak, Laima taisa sev tēlu uz mūsu panākumiem. Kāpēc šis festivāls tomēr ir vajadzīgs, un ar ko tas atšķiras no “Jaunā viļņa”?
Pirmkārt, mūsu festivāls nav “Jaunā viļņa” pēctecis. Tā nav stafete. Mums ir pavisam cita koncepcija - “Jaunais vilnis” bija jauno izpildītāju konkurss, bet mums ir festivāls, kurā piedalās slaveni mākslinieki. Otrkārt, stāstu par “Jaunā viļņa” aiziešanu no Latvijas sagrozīja mediji. Ne jau Latvija to izdzina, bet Krievija aizliedza to šeit rīkot. Tāpat kā “KVN”, kā “Jūrmalu” (“Jurmaļina”) un citus izklaides pasākumus. Vienkārši aizliedza ar rīkojumu, un viss. Treškārt, festivāls “Laima Rendezvous Jūrmala” nav mana privātā iniciatīva. Šo ideju man piedāvāja pilsēta, tāpēc festivāla nosaukumā ir vārds “Jūrmala”. Un, tā kā esmu liela savas dzimtās pilsētas patriote, es uzņēmos šo diezgan smago nastu.
Tiešām smago?
Mūsu festivāls nekad nav bijis ienesīgs. Lūk, “Jaunais vilnis”, jā, tam bija milzīgi daudz naudas no Krievijas. Bet mēs pelnām tikai ar biļetēm, un māksliniekiem ir ļoti pieticīgi honorāri. Festivālā vienmēr pietrūkst naudas, un es ar to ne tikai nepelnu, bet, tieši otrādi, ciešu zaudējumus. Pēdējā reizē tieši pirms pandēmijas man bija jāiegulda daudz savas naudas. Un laiku pa laikam mani pārņem šaubas, kāpēc man tas vispār ir vajadzīgs.
Un kāpēc?
Es vienkārši mīlu Jūrmalu un vēlos, lai tā aktīvāk attīstās un kļūst vēl populārāka.
Ar ko vēl jūs atšķiraties no “Jaunā viļņa”?
Ar dzīvo skaņu. Tas ir vissvarīgākais. “Jaunajā vilnī” visi, izņemot konkursantus, dziedāja fonogrammas pavadījumā. Pie mums tas nav iespējams: mākslinieks nevar izlikties, ka viņš dzied, un orķestris - izlikties, ka tas spēlē. Mēs esam par to, lai mūziķa profesija būtu cienījama un godājama, un tas ir iespējams tikai ar dzīvo skaņu.
Vai jau zināt, kas ieradīsies uz šāgada festivālu?
Dalībnieku loks būs ļoti daudzveidīgs. Šogad uzaicināti daudz brīnišķīgu ukraiņu mākslinieku: Nastja Kamenska, Monatik, Nadja Dorofejeva, Vera Brežņeva, Makss Barskis, jaunā dziedātāja Kola (Anastasija Prudiusa). Protams, Andrejs Danilko (Verka Serdjučka - red. piez.). Uzstāsies gruzīnu dziedātāja Nino Katamadze, britu dziedātāja Tanita Tikarama.
Viens no Krievijas izdevumiem iznāca ar virsrakstu “Vaikule festivālā pulcē rusofobus - ārvalstu aģentus”.
Jā, un mums būs arī “ārvalstu aģenti”: Andrejs Makarevičs, Semjons Sļepakovs. Mēs uzaicinājām “Bi-2”, taču viņi šobrīd ir atvaļinājumā un vēl nav devuši atbildi.
Vai jūtat piesardzību no Latvijas šovbiznesa puses?
Nē, es to nejūtu. Mūsu festivālā dziedājuši daudzi latviešu mākslinieki. Es ļoti sirsnīgi izturos pret saviem kolēģiem un ceru, ka viņi pret mani arī. Žurnālisti ir tie, kas reizēm grib mūs saķildot. Man šķiet, ka festivāls ir lieliska iespēja sevi parādīt ne tikai Latvijā. Šogad mūs filmēs Kijivas kanāls “1+1”. Kas slikts ir tajā, ka mūsu māksliniekus parāda Ukrainā, citās valstīs?
Tagad gan Ukrainā, gan Latvijā cilvēki ļoti jutīgi izturas pret visu, kas saistīts ar krievu valodu. Vai tā skanēs jūsu festivālā?
Mēs esam Latvijas festivāls, un tas notiks valsts valodā. Bet, ja kāds ārzemju mākslinieks vēlas sazināties ar publiku savā dzimtajā valodā - vai tā būtu angļu, franču vai krievu valoda -, tās ir viņa tiesības. Karam nav nekāda sakara ar krievu valodu. Un krievu valoda nepieder Kremļa vadoņiem.
Latvijā jūs nereti kritizē tieši par to, ka bieži runājat ar publiku krievu valodā.
Ai, nu mēs jau tam visam gājām cauri 90. gados, tagad ir sācies otrais aplis. Esmu ne reizi vien paudusi savu nostāju attiecībā uz krievu valodu. No valodas nav jābaidās, tā nevienam neko sliktu nenodarīs. Ir jābaidās no sliktiem cilvēkiem un sliktiem nodomiem. Protams, katram cilvēkam, kurš pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāzina latviešu valoda. Tā ir cieņa pret valsti. Ticiet man, kad visi runās latviski, krievu valoda nevienam netraucēs un neviens to nevajās. Bet domāju, ka 90. gados tika pieļauta kļūda: valsts atstūma krievvalodīgos, bet bija jāpaiet tiem pretī - vajadzēja vienkāršāk piešķirt pilsonību, palīdzēt apgūt valodu, integrēt.
Bet tas viss jau ir pagātnē, mums jāiet tālāk. Tagad no Latvijas ir aizbraukuši tik daudz cilvēku, ka visiem talantīgajiem, godīgajiem un labajiem cilvēkiem, kas šeit palikuši, vajadzētu apvienoties. Un nav svarīgi, kādā valodā viņi runā.
