Par to, kā Krievijas diktators Putins iemāna ASV prezidentu Trampu savos “darījumos” un kā tiek izplatīta ideja par Ukrainas sadalīšanu, par to, ko nozīmē Francijas prezidenta Makrona rosinājums izmantot kodolvairogu, par “labajiem” un “sliktajiem” policistiem, par to, ka politologiem nav ko darīt tur, kur pie darba jāķeras psihiatriem, un par daudz ko citu – “Neatkarīgās” sarunā ar vēsturnieku un politologu Kārli Daukštu.
Vispirms tāds emocionāls jautājums. Kā var nesaprast, kurš kuram uzbruka Krievijas - Ukrainas karā? Vai tad tiešām ASV prezidents Tramps to neredz? Kā viņš var apgalvot, ka šo iznīcinošo karu uzsākusi Ukraina? Kā var neredzēt Krievijas raķešu uzbrukumus mierīgajiem iedzīvotājiem?
Atbilde uz šo jautājumu ir kā noslēpums, kas aizslēgts aiz septiņiem zīmogiem. Tramps, ja var tā teikt, ir dīla - sarunāšanas - cilvēks. Viņš ir personiski ieinteresēts šajā situācijā: viņam Putins ir apsolījis uzbūvēt Maskavas centrā Trampa torni. Tas - par materiālajām tendencēm. Tāpēc var kaut ko neredzēt un kaut ko sajaukt…
Otrā lieta: viņš ved dziļas sarunas ar Matiasu Varnigu, kurš ir gāzes cauruļvada “Nord Stream” ģenerāldirektors. Varnigs ir sens Putina draugs no Drēzdenes laikiem (Putins bija VDK virsnieks, darbojās Drēzdenē), Varnigs bija STASI pulkvedis, kurš no STASI puses atbildēja par sakariem ar PSRS izlūkdienestu. Varnigs ir cieši saistīts ar Šrēderu - tāda vācu banda.
“Nord Stream” darbība patlaban ir apturēta, taču Putins piedāvāja kopīgi saremontēt gāzesvadu un tad it kā no ASV puses pārdot gāzi. Bet tā patiesībā būtu krievu gāze. Proti, vācieši pirktu un domātu, ka pērk amerikāņu gāzi, bet cenas starpību sadalītu tiem, kuriem vajag. Šī bija otrā noruna.
Trešā: Tramps grib izveidot Krimā spēļu zonu. Tāpēc jau ASV prezidents tā spiež uz Krimas atzīšanu par Krievijas teritoriju. Tas nozīmētu, ka Krima kļūst par kumosu, ko dala divi plēsoņas, kuriem nenāk ne prātā ņemt vērā tautas gribu vai valstu robežu neaizskaramību, kā arī ANO postulētos principus. Turklāt viņi - Tramps un Putins - prāto, kā likvidēt ANO.
Mūsu solīdie diplomāti, kuri tik ļoti vēlas, lai Latvija kļūtu par ANO Drošības padomes locekli, izdara kļūdu. Manuprāt, tā Drošības padome drīz vien būs nopirkta no Ķīnas puses, kurai tur ir liela ietekme.
Lai arī kādi ir viņu abu “dīli”, izskatās, ka Putina mērķis ir pēc iespējas veiklāk aptīt ap pirkstu Trampu.
Putinam ir izdevīgi iemānīt Trampu savos “dīlos” un problēmās. Savukārt Trampam ir ideja: viņš piedāvā Zelenskim atdot retzemju metālus un nodibināt kaut kādu fondu, kur saplūst līdzekļi, ko varētu izmantot abas puses - un tie ir kādi 500 miljardi dolāru. Bet lieta tāda, ka lielākā daļa no šiem metāliem atrodas krievu okupētajās teritorijās. Ukrainas rīcībā ir tikai viena atradne. Nav arī zināms, kas notiks ar Zaporižjas atomelektrostaciju: tas nav skaidrs no ģeopolitiskā un stratēģiskā viedokļa. Bet trakajiem nereti galvā rodas interesantas idejas…
Mana pārliecība ir: Putins māna Trampu. Putins nav ieinteresēts nekādās sarunās, ne par kādiem iespējamiem sarunu rezultātiem viņš nerunā, viņš turpina karadarbību ar cerību iznīcināt Ukrainu. Vēl viena cerība saistās ar Trampa īpašo sūtni Stīvenu Vitkofu, kuram, starp citu, Krievijā pieder viena naftas ieguves rūpnīca. Viņš tiekas ar Krievijas vadības virsotnēm.
Kāds būs sausais atlikums? Nezinu. Bet ir zināms, ka viņi grib piedāvāt Polijai, Rumānijai un Ungārijai sadalīt Ukrainu. Ne velti Polijā pēkšņi tika nopublicēti daži raksti, kuros parādījās, manuprāt, neķītra un nesolīda doma par to, ka Polijai vajadzētu “atgūt” dažas teritorijas, kas atrodas uz austrumiem no Polijas robežas. Salīdzinot ar Latviju - tāda kā Latgales teritorija. Poļu robežsargi nereti ironiski saka: “Kas tad mums tuvajos austrumos notiek?”
Tāda iespējamība tomēr ir maz ticama. Bet Trampa runasvīri gan jau varētu to izplatīt kā vistīrāko patiesību. Meli un puspatiesības ir lielvaru gardās desmaizes, ko pasviest ļautiņiem.
Ja, ir tāds Marko Rubio, ASV valsts sekretārs, kurš acīmredzot aizies no sava posteņa. Tramps viņu padzīs. Savukārt īpašajam sūtnim Kītam Kellogam iedalīta mierinātāja loma, sak, mierini gan ukraiņus, gan krievus, centies būt “labais policists”, bet Džeimss Deivids Venss būs “sliktais policists”. Napoleons kādreiz ir teicis: ja tu gribi uzvarēt karā, tev jāsaprot pretinieka ideoloģija.
Izskatās, ka konkrēta cilvēku kopa ir gatava iznīcināt Amerikas Savienotās Valstis. Pats Tramps tiesu varai vairs nepakļaujas, viņš ignorē vienu no elementiem, kas radīja ASV pamatus - tiesu, kas ir varas atzars. Amerika vienmēr ir turējusies uz viena principa: ASV Kongress ir izveidots tikai tāpēc, lai prezidents nekad nekļūtu par diktatoru.
Bet Tramps jau ir pasludinājis, ka viņš būs prezidents arī trešajā termiņā. Viņš jau paspēja paziņot, ka pievienos Amerikas Savienotajām Valstīm Kanādu un Grenlandi un veidos direktorātu, kura vadītājs vienpersoniski būs gan tiesnesis, gan nāvessoda izpildītājs. Pārējiem viņš izdalīs brilles, lai, caur tām skatoties, viņi dzīvotu virtuālajā realitātē. Un cilvēki, viņaprāt, būs laimīgi: viņi varēs izvēlēties dzīves programmu - kādu vien gribēs! Politologiem tur vairs nav ko teikt. Ja nu vienīgi psihiatriem…
Bet ir vēl tāds spēlētājs kā Ķīna.
Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins paziņoja, ka Amerikas ekonomika viņam ir kabatā, jo ASV esot Ķīnai parādā trīs triljonus dolāru. Faktiski Ķīna ir sponsorējusi ASV ekonomisko attīstību.
Kā jūs vērtējat Francijas prezidentu Makronu? Viņš uzstājīgi apgalvo, ka Eiropai ir jākļūst neatkarīgai no ASV, mudina pārējo valstu līderus pievērsties Ukrainas aizstāvībai un aktualizē kodolieročus kā vairogu. Marta sākumā viņš paziņoja, ka apspriedīsies ar Eiropas sabiedrotajiem par ideju izmantot Francijas kodolieročus, lai aizsargātu kontinentu no Krievijas draudiem.
Manuprāt, tā lielā mērā ir runāšana runāšanas pēc. Savukārt Fridrihs Mercs, kurš acīmredzot būs Vācijas nākamais kanclers, jau ir pateicis, ka nepiekrīt Francijas kodolpotenciāla izmantošanai tikai ar Francijas atļauju. Mercs saka: mēs darīsim tā, kā mēs darījām ar ASV - Amerikas atombumbas var palaist tikai no vācu iznīcinātājiem.
Bet Makrons tam nepiekrīt, jo viņš vēlas būt Šarls de Golls. Viņš vēlas komandēt visu Eiropu, kurai, viņaprāt, tagad jābūt franču karoga krāsās. Taču jāsaprot, ka vāciešu un franču pretrunas ir dziļas tieši mentālajā līmenī. Lai ko lemtu Mercs vai Makrons, liela nozīme ir sabiedriskajai domai, kas nav tik viegli ietekmējama, kā tas notiek autoritāra režīma valstīs, piemēram, Krievijā, kur “Putins pateica, es izpildīju”.
Patlaban nav nevienas spēcīgākas armijas par Ukrainas armiju, un tai tuvākajā nākotnē būs daudz lielāka loma Baltijas aizstāvēšanā. Labi, aktivizēsim dažus mūsu bāleliņus ar auseklīti pierē un zobenu pie sāniem, tikmēr ukraiņi ar savu trīsžuburu zīmi nostāsies pie Narvas, pie Ludzas un pie Lietuvas robežas ar Baltkrieviju. Ukraiņi kļuva par ļoti nozīmīgu spēlētāju pēc tam, kad viņi vjetnamizēja Ukrainu.
Kā to saprast?
Savulaik amerikāņi pieprasīja vjetnamiešiem: lai mēs nekarotu, sāciet ražot ieročus. Un viņi tiešām to sāka darīt. Nu ukraiņiem parādījies lāzerierocis, modernie ieroči ar milzīgu triecienspēku. Patlaban Zelenskis kopā ar Makronu un Mercu sevi parāda no spēka pozīcijām. Zelenskis vairs neklanās Eiropas priekšā, bet pasaka: jūs - man, es - jums. Tā jau ir cita veida diplomātija. Taču man ir pārliecība: lai ko arī lemtu diplomāti, viss tomēr izšķirsies kaujas laukā. Viņi var izpausties pēc tam, lai, teiksim, apstiprinātu kauju rezultātus.
Nākamais: Zelenskis var uzvarēt prezidenta vēlēšanās, kaut arī Oleksijs Arestovičs arī centīsies to izdarīt. Un tomēr man šķiet, ka Zelenskis patiesībā ir kara, nevis miera prezidents.
Putina preses sekretārs Peskovs publiski izpaudās, ka Putinam nav nodomu vērsties pret Baltijas valstīm, lai tās iekarotu. Taču, klausoties šādu īpatņu vāvuļojumos, ir skaidri zināms, ka viss viņu sacītais jāsaprot tieši otrādi, jo viņi melo nepārtraukti.
Tas, ka Krievija gatavojas okupēt Baltijas valstis, ir naratīvs, pret ko es iebilstu. Ar to gluži apzināti Ukrainas ienaidnieki mēģina novērst Eiropas uzmanību no Ukrainas problemātikas. Visbiežāk šos apgalvojumus, ka tiek gatavota agresija pret Baltijas valstīm, izplata vairāki mediji, uzsverot: baidieties! Šos “aicinājumus” nereti pārpublicē pārējie mediji, rodas lavīnas efekts. Taču domāju, ka tuvākajos gados Krievijas iebrukums mums nedraud.
