Dzejniece un sabiedriskā darbiniece Liāna Langa ir kļuvusi par galveno seju sociālajai kampaņai “atkrieviskosim Latviju”. Jāatzīst, ka šī kampaņa tiek atšķirīgi uztverta pat latviskajās aprindās, tāpēc aicināju viņu uz sarunu – izskaidrot šīs kampaņas ideju, mērķus un apkopot tās pirmos rezultātus.
Kādi notikumi vai vērojumi “iz dzīves” jūs pamudināja uzsākt šo kampaņu?
Vispirms gribu norādīt, ka mēs kampaņā konsekventi lietojam vārdu “atkrieviskošana”, jo tas nozīmē, ka mēs “derusificējam”, nevis atbrīvojamies no krieviem, ko it kā var interpretēt, ja lieto citus vārdus. Valodas jautājumiem esmu pievērsusies, rakstījusi presē, runājusi, cīnījusies sociālajos tīklos gadiem ilgi. Pēdējais piliens, protams, bija Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kad visa pasaule ieraudzīja, cik ļauns ir šis rusifikācijas noziegums. Krievija darbojas pēc vienas shēmas: okupācija, rusifikācija, genocīds. Tā ir viņu impērijas formula. Kādā veidā tā iekaro un pārņem citas teritorijas. Šo formulu perfekti ir “atkoduši” Ukrainā, kur šobrīd notiek ļoti aktīva derusifikācija. Kā traģisku piemēru var minēt Baltkrieviju, kur šie rusifikācijas rezultāti ir vienkārši šaušalīgi. Man šis jautājums ir īpaši sāpīgs, jo mana mamma ir poļu-baltkrievu izcelsmes.
Skeptiķi var iebilst, ka Latvijā tomēr situācija nav salīdzināma ar Baltkrieviju. Nav vērojama tendence, ka latvieši pamazām kļūtu par krieviem un savā starpā, tajā skaitā ģimenē, saprastos krieviski. Tendence drīzāk ir pretēja. Krievu valoda lēni, pamazām, bet konsekventi zaudē savas pozīcijas. Varbūt taisnība ir tiem, kas saka: Langa bez pamata ceļ paniku.
Diemžēl nē. Rīgā pārsvarā skan krievu valoda. Veikalos, apkalpojošā sfērā, uz ielas. Liels stimuls uzsākt šo kampaņu bija latviešu krievināšana darba tirgū. Tas ir slēpts terors pret latviešiem, krievu valodas nepratējiem. Piemēram, pret latviešu ārstiem. Jaunieši, kuri nezina krievu valodu, reāli, uzsveru - reāli, tiek diskriminēti darba tirgū. Viņi Rīgā nevar dabūt pat vasaras sezonas darbu. Pat saldējuma tirgošanai neņem latviešu pusaudžus, ja viņi nezina Krievijas valsts valodu. Rusifikācijas apmēri Latvijā ir katastrofāli.
Vai var teikt, ka tieši šī prasība pēc krievu valodas zināšanām darba tirgū bija izšķirošs mudinājums uzsākt šo kampaņu?
Jā, noteikti tas bija viens no svarīgākajiem iemesliem. Kā norāda sociāllingvisti un arī veselais saprāts: latviešu valodai Latvijā, kur ir daudz Krievijas Federācijas pilsoņu un etnisko krievu, ir grūti konkurēt [neregulētā sistēmā] ar krievu valodu, kurā runā 140 miljoni Krievijā tepat blakus un 200 miljoni visā pasaulē. Tāpēc mūsu kampaņas galvenais mērķis ir - latviešu valodas aizsardzība.
Gribu īpaši uzsvērt, ka latviešu valoda ir latviešu nācijas visbūtiskākā pazīme. Kā dzejas dienās norādīja dzejnieks Jānis Rokpelnis: valoda ir mūsu visbūtiskākā kulturālās identitātes ass. Tā ir mūsu nācijas un valsts identitātes ass. Nebūs latviešu valodas, nebūs latviešu. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi par valodu runāt, par valodu domāt un par valodu cīnīties. Tas ir veids, kā atgūt pašcieņu, jo objektīvi latvieši ir ļoti cietuši, un tas ir atstājis dziļas traumas latviešu nācijas pašapziņā. Tas viss ir jāpārvar un jāvērš uz labu.
Kāda situācija ir likumdošanā? Vai latviešu valodu aizsargājošu likumu ir par maz vai tos vienkārši neievēro?
Šeit man jāatgādina, ka Briseles komisāra Van der Stūla un citu institūciju milzīga spiediena rezultātā 1999. gadā Vaira Vīķe-Freiberga parakstīja grozījumus valodas likumā, kas valodas likumu būtiski mīkstināja. Tas ir nenovēršami novedis pie tā, ar ko mēs šodien saskaramies ikdienā. Mēs savā komandā esam šo jautājumu pētījuši. Lielākā problēma ir politiska, likumiska, sabiedriska liekulība, MK 130. noteikumos, arī valodas likumā, krievu valodu pielīdzinot jebkurai citai svešvalodai. Līdz ar to ir grūti cīnīties tieši pret krievu valodu, kas ir bijusi brutāls rusifikācijas ierocis Krievijas impērijas rokās. Tā ir fundamentāla kļūda, kas Latvijā ir pieļauta un kas ir jāmaina.
Portālā “Mana balss” tika savākti vairāk nekā 10 000 parakstu likumdošanas iniciatīvai par valsts valodas statusa nodrošināšanu. Šis likumprojekts paredz nopietnu derusifikācijas uzsākšanu. Tas paredz aizliegt prasīt krievu valodas zināšanas gan darba sludinājumos, gan darba intervijās. Nupat Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” uzstājās Valsts darba inspekcijas pārstāvis, kura skaidrojums bija vienkārši nožēlojams. Mēs viņiem aizsūtām sludinājumu, kurā tiek prasīta krievu valoda, viņi lūdz paskaidrojumu darba devējam, kurš atbild: man restorānā ir krievu klienti, tāpēc man vajag, lai viesmīlis zinātu krievu valodu. Viss. Ar to jautājums ir izsmelts.
Par valodas likuma pārkāpumiem var sodīt līdz 4000 eiro komercstruktūras, savukārt indivīdus par necieņu pret valsts valodu var sodīt līdz 700 eiro. Tas gan Latvijā netiek darīts. To vienkārši nedara. Kamēr to nedarīs, diemžēl nekas nemainīsies. Ja cilvēks nonāk saskarsmē, teiksim, ar policiju un policistam atbild krievu valodā, tad tā ir lingvistiska agresija. Tā ir necieņa pret valsts valodu. Faktiski policijai būtu tiesības šo cilvēku sodīt ar naudas sodu. Daudzus krievus tāda rīcība ātri izmācītu un viņi vismaz censtos sazināties ar valsts pārstāvjiem valsts valodā.
Kā vērtējat kampaņas sasniegtos rezultātus?
Rezultāti ir. Pirmkārt, atkrieviskotas ir valsts institūciju tīmekļa vietnes. Par 99% tas ir panākts. Visas pašvaldību un valstspilsētu tīmekļa vietnes ir atkrieviskotas. Šajās dienās mēs saņēmām liecību no jaunas ārstes, kura apliecināja, ka pamazām situācija uzlabojas arī medicīnas iestādēs, kas agrāk bija mūsu rūpju bērns. Ja valodas dēļ rodas kādi konflikti, tad tagad slimnīcu vadība nostājas latviešu valodas pusē.
Daudzi jaunie ārsti krievu valodu nezina, un tā viņiem nav jāzina. Priekšstats, ka krievu valodu jau visi zina un tāpēc krieviski runājošie visur pašsaprotami būtu jāapkalpo, ir dziļi patoloģisks. Tieši medicīnas nozarē jaunie ārsti ir daudz cietuši un pat bijuši spiesti šī iemesla dēļ aizbraukt. Ar prieku saņemam ziņas, ka lietas pamazām uzlabojas. Tāpat esmu saņēmusi ziņas, ka arī reklāmu aģentūras tikpat kā ir pārtraukušas izgatavot reklāmas krievu valodā.
Kāda ir situācija jomās, kur līdz šim visbiežāk pieprasītas krievu valodas zināšanas - ēdināšanā, viesu apkalpošanā, tirdzniecībā? Vai ir atgriezeniskā saite, kas rāda kampaņas ietekmi?
Kampaņas darbības laikā izveidojās ļoti plaša neformāla aģentūra visā Latvijā, kura man sūta informāciju. Tā ka atgriezeniskā saite ir. Darba ir vēl ļoti daudz. Veikalos apkalpošana krieviski ir samazinājusies, un, galvenais, veidojas izpratne, ka krievu valoda mums nav nekāda otra valsts valoda, paralēla latviešu valodai.
Bet no darba devēju puses?
Spriežot pēc darba sludinājumiem, diemžēl šī prasība joprojām ir izplatīta. Varbūt samazinājums ir, bet tas noteikti ir nepietiekams. Sludinājumā viņi var neprasīt, bet darba intervijā izvēlēsies to, kurš krievu valodu prot. Tas varbūt viņiem atnes lieku rubli, lai gan arī tas ne ar ko nav pierādīts. Es zinu veikalus, kuros jau desmit gadus neapkalpo krievu valodā, bet tāpēc viņu apgrozījums nav cietis. Šī vēlme apkalpot krieviski liecina tikai par pārspīlētu servilismu. Ja Saeima pieņems mūsu rosināto valsts valodas statusa nodrošināšanas likumu, tad tas lielā mērā palīdzētu izbeigt krievināšanas praksi darba tirgū.
Kāda ir sabiedrības attieksme pret jūsu kampaņu?
Esmu saņēmusi gan milzīgu, patiešām milzīgu latviešu atbalstu un ļoti augstu novērtējumu par to, ka kampaņas laikā Latvija objektīvi ir kļuvusi latviskāka. Vide ir kļuvusi latviskāka, un krievu valoda ir pamanāma daudz mazāk. Tāpat esmu saņēmusi dažādus, tajā skaitā dzīvību apdraudošus draudus, lāstus, apvainojumus. Pārsvarā no krieviem. Atgriežoties pie kampaņas rezultātiem, gribu īpaši atzīmēt, ka CSDD ir pilnībā atkrieviskojusies un tiesību iegūšanas eksāmenus vairs nevar kārtot krievu valodā.
Nevaram nepieskarties tādam nozīmīgam jautājumam kā attieksme pret kampaņu no tā dēvēto sabiedrisko mediju puses. Nevarētu teikt, ka būtu manāms to atbalsts. Kā jūs to vērtējat? Vai tas nebija nedaudz pārsteidzoši?
Jāsaka, kā ir. Pusotru gadu viņi ir ignorējuši šo ļoti plašo un redzamo sabiedrisko kustību. Viņiem ļoti nepatīk šīs spēcīgais sauklis - atkrievisko Latviju!, kas nozīmē - derusificē Latviju. Patiesībā tas bija viens no Atmodas saukļiem. Tagad man liekas, ka pie šī saukļa sāk pierast un varbūt attieksme ir mazliet mainījusies. Skatīsimies. Nupat Aidim Tomsonam “Krustpunktā” bija šim jautājumam veltīts ļoti labs raidījums, kurā viņš tincināja Valsts valodas centra un darba inspekcijas pārstāvjus par to, kāpēc viņu darbs nenes rezultātu. Tā ka ceru, ka pamazām arī sabiedriskie mediji pievērsīsies šiem jautājumiem.
Jebkura kampaņa, it īpaši ilgstoša, prasa zināmus resursus. Materiālus, tehniskus, organizatoriskus. Vai esat vērsusies pēc kāda atbalsta no valsts institūciju puses?
Nē, es neesmu vērsusies ne pie vienas valsts institūcijas, jo vēlos, lai šī kampaņa nav institucionalizēta. Lai to no valsts puses nevarētu kontrolēt. Šī ir izteikta sabiedriska kampaņa, un vēlos, lai tā būtu pilnīgi brīva. Es arī darbojos biedrības “Par latviešu valodu” vārdā. Vienreiz es izsludināju tādu īslaicīgu ziedojumu vākšanu kampaņai. Iespējams, ka izsludināšu kādu nopietnāku ziedojumu vākšanu, jo kampaņai patiešām ir vajadzīga materiāla palīdzība. Bet es negribu saistīties ar valsts institūcijām.
Jūs, runājot par šo kampaņu, vairākkārt lietojāt vietniekvārdu - mēs. Kas ir tie mēs?
Tie ir biedrības “Par latviešu valodu” biedri. Es esmu kampaņas lokomotīve, kurai enerģiju dod simtiem un tūkstošiem atbalstītāju un aktīvistu. Kampaņas panākumus nodrošina liels skaits latviešu, kuri tajā iesaistās. Piemēram, viens aktīvists, vidusskolēns, ir nosūtījis komercstruktūrām un valsts institūcijām ap tūkstoš vēstuļu ar prasību sekot Satversmes burtam un garam. Ar prasību sekot prezidenta Egila Levita paziņojumam par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu, ko publiskā vide vispār pilnībā ignorēja. Šis paziņojums tika publiskots pirms trim gadiem, bet nekādu sabiedrisko virzību neguva.
Šis vidusskolēns varbūt ir īpašs aktīvists, bet ir simtiem cilvēku, kuri raksta domēm, raksta Valsts valodas centram. Ar aktīvu rīcību viņi vēlas atgūt savas tiesības Latvijā sazināties latviski. Šie cilvēki kampaņu uztur ikdienā kaut vai tīri sadzīviski, runājot tikai latviski un aizrādot tiem, kuri ierasti gatavi pāriet uz krievu valodu.
Kādi ir nākotnes plāni?
Galvenais pašreizējais mērķis ir panākt likumprojekta par valsts valodas statusa nodrošināšanu pozitīvu virzību Saeimā.
Kāds šajā jautājumā ir spēku sadalījums?
Spēku sadalījums ir sarežģīts. Tagad šo likumprojektu skatīs izglītības komisijā. Tur viss izskatās labi. “Vienotība” sola mums latvisku Latviju.
Būtu dīvaini, ja viņi balsotu pret to. “Progresīvie” pirmajā balsojumā atturējās.
Tātad būtībā pret.
Zaļzemnieki ir grūti prognozējami, jo, piemēram, Gunārs Kūtris plašsaziņas līdzekļos runā krieviski. Grūti prognozēt, kā kārtis saliksies. Mēs no biedrības “Par latviešu valodu” iesim uz komisijām, skaidrosim, cīnīsimies. Tā ka cerības ir.