Edgars Rinkēvičs dalās atmiņās par Krievijas iebrukuma pirmajām stundām

© Dmitrijs Suļžics/F64

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā Rīgas pilī TV ciklā “Nra.lv sarunas” dalās savās aculiecinieka atmiņās par to, kas notika Kijivā 2022. gada 23. un 24. februārī, par patvertnēm, kuras kara sākumā gandrīz neviens neņēma vērā, par to, ka mums jābūt gataviem jebkuram scenārijam, par hibrīduzbrukumiem un dezinformāciju, par to, ka mums trūkst cilvēku iekšlietu sistēmā, armijā un skolās, kā arī par to, ka dažus ministru nevar dabūt uz interviju mēnešiem ilgi.

Vispirms atcerēsimies, kas notika pirms diviem gadiem 23. februārī, kad jūs aizlidojāt uz Kijivu. Atcerēsimies to dienu - dienu pirms Krievijas pilna mēroga kara sākšanās.

Tas bija mazliet garāks lidojums, jo mēs sākām ar Minhenes drošības konferenci, kur savā pēdējā vizītē pirms Krievijas iebrukuma bija arī Ukrainas prezidents. Arī tagad notika Minhenes konference, nesen atgriezos no tās. Protams, bija sajūta, ka kaut kas notiks. Bija skaidrs, ka būs Krievijas agresija, bet joprojām dalījās domas, vai tas varētu būt pilna mēroga iebrukums vai varbūt tikai ierobežota apmēra operācija Donbasa rajonā, vai mēģinājums izveidot sauszemes koridoru.

Spekulāciju un diskusiju bija diezgan daudz, un arī prezidents Zelenskis teica, ka viņam nav vienkārši, jo, no vienas puses, sabiedrība ir jāgatavo, bet no otras puses - tajā brīdī, kad sāc runāt par nopietnu iespēju, militāru iebrukumu, pilna mēroga karu, tad cilvēki brauc prom, bizness samazina savus apjomus un tā tālāk.

Pēc tam bija vēl Ārlietu padome, pēc tam, ko daudzi jau piemirsuši, Krievijas drošības padomes sēde kremlī, tad bija uzruna, ko Putins pēc tās sēdes vēl adresēja savas valsts pilsoņiem, kuru, starp citu, mēs, vairāki Eiropas Savienības valstu ārlietu ministri, skatījāmies Parīzē pilnīgā klusumā - kāds ar tulka palīdzību, kāds tieši varēja sekot līdzi šai runai, un tad bija skaidrs: kaut kas notiks.

Kijivā bija plānota Baltijas valstu ārlietu ministru vizīte, un tā sanāca, ka mēs ar Igaunijas kolēģi ieradāmies 23. februāra vakarā un lidojām ar vienu no pēdējiem reisiem. Sagaidīja mūs gan Latvijas vēstnieks Ukrainā, gan Ukrainas vēstnieks Latvijā, un vēstnieks teica, ka simboliski sanāk, jo pirms dažām minūtēm militārajā lidlaukā viņš bija sagaidījis mūsu MiG.

Diena gāja uz beigām, un man vēl bija paredzētas dažas intervijas. Bija sajūta, ka pilsēta ir mazliet klusāka un tumšāka nekā parasti. Tad jau tālāk sāka nākt ziņas par kaut kādu kustību pie robežām.

Dmitrijs Suļžics/F64

Nakts vidū tika paziņots, ka tiek slēgta gaisa telpa, sākotnēji virs Harkivas un vēl dažām Ukrainas pilsētām. Tad pēkšņi tika slēgta visa Ukrainas gaisa telpa.

Par gulēšanu īpaši vairs nedomājām, visi skatījās, kas notiek sociālajos tīklos un televīzijā. Pēc tam ap pulksten pieciem pēc Ukrainas laika bija vēl viena Putina uzruna, un tās laikā varēja dzirdēt attālus būkšķus. Bija skaidrs, ka pirmās raķetes tiek vērstas pret valsti, tajā brīdī pret militāriem objektiem, tā bija militārā lidosta.

Un tad jau sākās pilnīgi cita diena. Jūs varat iedomāties, ko nozīmē, ka četru miljonu pilsēta pamostas no raķešu triecieniem. Liela daļa cilvēku vienkārši sakāpa mašīnās un devās visos virzienos ārā no pilsētas. Tā bija diezgan haotiska, smaga situācija.

Kāda jums pašam bija sajūta?

Patiesību sakot, tajā brīdī nekādu īpašu sajūtu nebija. Tev vienkārši jāsāk darīt to, kas jādara. Sazinājāmies ar Igaunijas ārlietu ministri, protams, nekādas vizītes vairs nebija iespējamas. Vienu brīdi bija doma par kādu kopīgu paziņojumu, bet drošībnieki ļoti stingri uzstāja uz to, ka nav laika ne viņiem ar mums krāmēties, ne arī jebkuram citam Ukrainā.

Tāpēc vajadzēja sākt ar evakuāciju. Bet pirms tam mēs devāmies uz vēstniecību un apmēram stundas laikā pieņēmām lēmumu, ka Latvijas vēstniecībai jādodas prom, jāevakuējas, jo situācija bija neskaidra un, protams, mums arī diplomātu drošība bija ļoti svarīga. Tās bija praktiskas lietas, kas aizņem prātu, kad nav laika domāt par plašāku mērogu.

Protams, bija interese no televīzijām un radio, arī Latvijā gribēja intervijas. Mani mazliet aizkaitināja, ka viens otrs Rīgā bija iedomājies, ka viņš vēl var laist piecu minūšu reklāmas pauzi, bet es to vien darīšu kā tupēšu telefona otrā galā, un man nav nekā cita, ko darīt, kā tikai gaidīt, kad beidzas reklāma. Tā mēs mazliet apmainījāmies ar viedokļiem.

Brauciens no Kijivas līdz robežai bija 12 stundas - pa visiem sastrēgumiem, ar iešanu pa pretējo joslu. Bija arī ļoti daudz ārvalstu kolēģu, kas zvanīja un jautāja, kas notiek - Nīderlandes, Dānijas, ASV ārlietu ministri. Bijām pastāvīgā kontaktā. Mēģināju vēl brauciena laikā pieslēgties ārkārtas valdības sēdei.

Es to dienu atceros kā ļoti darbīgu, nogurdinošu un ar mazu ironisku epizodi - man bija šausmīgas iesnas, kovida tests rītā un vakarā, maskas līdz pat 24. februāra rītam bija obligātas arī Ukrainā. Kā sākās karš, tā maskas pazuda, iesnas pazuda, un pēkšņi bija pavisam citas problēmas.

Jūs bijāt bumbu patvertnē kādu brīdi?

Tajā brīdī, godīgi sakot, par patvertnēm neviens nedomāja. Tu atrodies Kijivas centrā, viesnīcā, tu redzi - kaut kur tālumā ir kāda atblāzma. Man bija ieslēgts CNN, kas raidīja no tās pašas viesnīcas, tikai no augšējiem stāviem. Tu dzirdi būkšķi, bet CNN neko nedzirdi. Ar 30 sekunžu nobīdi tas pats būkšķis atskan televīzijā. Tās bija sirreālas sajūtas.

Pēc tam biju Ukrainā vēlreiz kopā ar Baltijas kolēģiem maijā, un maijā bija pirmā gaisa trauksme. Godīgi sakot, arī tad cilvēki īpaši uz to nereaģēja. Skan tā sirēna - labi, nokāpsim no otrā stāva uz pirmo un turpināsim sarunas. Tagad uz šīm trauksmēm reaģē nopietni, ļoti nopietni.

Kādi ir jūsu novērojumi par civilo aizsardzību Ukrainā? Sākotnēji tur droši vien nebija nekādu civilās aizsardzības pasākumu? Tagad ir citādi?

Interesanti, ka mēs vienmēr, runājot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, aizmirstam, ka tas jau nenotika 2022. gadā, bet runa ir par 2014. gadu. Ukrainas austrumos cilvēkiem ir mazliet cita izpratne par to, kas ir karš, daudz ilglaicīgāka un pieredzes bagātāka.

Bet tas, ko es mēģinu šobrīd panākt Latvijā, notiek arī diskusijās Nacionālajā drošības padomē un ar ministriem - beidziet māžoties, neuzbūvēsim mēs miljardiem vērtas bumbu patvertnes, infrastruktūras objektus. Daudzi rāda uz Somiju, aizmirstot, ka Somijai bija Ziemas karš un gadu desmiti, klimats cits, reljefs cits, tur ir arī klintis, citāda daba nekā pie mums.

Dmitrijs Suļžics/F64

Bet tas, ko ukraiņi dara un no kā mums jāpamācās, ir trīs lietas. Pirmā ir apziņošanas sistēma, kas ir ļoti efektīva. Tad ir mobilā aplikācija, kura gan ir jāatslēdz, ja tu neatrodies Ukrainā: ja, piemēram, tiek izsludināta gaisa trauksme Kijivā, Ļvivā vai kādā citā Ukrainas apgabalā, vai vienkārši visā Ukrainas teritorijā, tā sāk skanēt jebkur pasaulē.

Kad prezidents Zelenskis bija pie mums, tad ieskanējās delegācijas telefons, kas norādīja: kaut kur Ukrainā ir izsludināta gaisa trauksme. Pie mums kaut kas drusku ir “ieķēries” ar tā dēvēto šūnapraidi, kas ir būtiska, ne tikai gatavojoties kaut kādiem sliktajiem scenārijiem. Atcerēsimies pērnā gada vētru, kas skāra Dobeles, Tukuma novadu un vēl veselu rindu Latvijas novadu. Ja tā tiešām būtu efektīva, tad ziņas būtu atnākušas ātrāk gan par potenciālajiem postījumiem, gan par to, kā vētra attīstās.

Protams, Kijivā un vēl vienā otrā Ukrainas pilsētā priekšrocība ir metro, ukraiņi izmanto ne tikai to, viņi izmanto visu veidu pagrabus, dažādas būves, kur var patverties.

Tas, kas mums šobrīd jādara un kas notiek gausi, un par to mēs nevaram būt priecīgi, bet turpināsim kopīgiem spēkiem skubināt, mudināt un panākt savu, mums vienkārši ir jāapzina, kādas ir šīs iespējas. Jāapzinās ne tāpēc, ka es tagad teiktu - karš ir neizbēgams, bet mums jābūt gataviem visiem scenārijiem. Labāk mācīties no citu pieredzes un saprast, ko var izdarīt labāk.

Jā, viņiem šobrīd jau ir, un diemžēl tā ir tā mācība, kas gūta ļoti bēdīgā veidā, bet ir izstrādāti algoritmi veselības aizsardzības jomā, sevišķi bērnudārzu un skolu aizsardzībā. Viņi arī diezgan daudz investē patvertnēs, kas domātas īpaši skolām un bērnudārziem, tām grupām, kas pašas uzreiz nespēj sevi pasargāt.

Pie mums savukārt ir tā, ka vairākas augstas amatpersonas saka - nav par ko uztraukties, nav ko biedēt cilvēkus. Nav nekādas informācijas no augstām amatpersonām, neviens neuzrunā tautu. Ir tikai rosinājums sapakot 72 stundu somas. Un tad bēgt. Bet uz kurieni?

Jebkuras valsts vadībai šādas sarunas ir samērā sarežģītas. Es jau minēju, ko savulaik teica arī Ukrainas prezidents. No vienas puses, tev ir jāgatavo sabiedrība jebkuram scenārijam, bet no otras puses, tas neizbēgami raisa arī daudzus blakus efektus. Nav noslēpums, ka daudzi cilvēki saka: sakrāšu naudu un nopirkšu kādu īpašumu ārpus Ukrainas, Latvijas.

Tā gluži nav, ka netiek runāts ar cilvēkiem. Pirmkārt, jā, par spīti tam, ka daudziem ir tāda skepse pret daudzām lietām izveidojusies, galvenā atšķirība starp Latviju un Ukrainu ir, ka mēs esam Eiropas Savienībā un NATO, pamatatšķirība - mums šeit jau ir NATO sabiedrotie.

Jā, mums ir dažādas diskusijas par aizsardzības izdevumiem, dažādi viedokļi par to, cik, piemēram, vajadzētu investēt spēju attīstībā, kas skar gan militāro, gan civilo drošību, bet šīs ir tās divas fundamentālās atšķirības. Tajā pašā laikā tās ir bez nolemtības sajūtas.

To neviens nevar pateikt, kā situācija attīstīsies viena, divu vai trīs gadu laikā. Var būt pēkšņs, pilnīgi pozitīvs, negaidīts pavērsiens, kur lietas sāk attīstīties labā virzienā, un var būt arī visi tie dramatiskie scenāriji, kad Krievija mēģina testēt NATO, sarīkojot varbūt pat ne militāru uzbrukumu, bet radot hibrīduzbrukumu, kas sagādās milzīgu psiholoģisku spriedzi.

Piemēram, kāds nobildēsies ar “Vagner” simbolu vai karogu kaut kur Latvijā, Igaunijā vai Lietuvā un paziņos, ka viņš tur ir izveidojis Absurdistānas tautas republiku. Un, protams, pat ja viņi būs sen gabalā, efekts būs diezgan graujošs.

Mūsu drošības un aizsardzības iestādēm jābūt gatavām dažādiem scenārijiem. Es zinu, ar to šīs iestādes nodarbojas, bet bieži vien var gadīties kas tāds, ko neviens nav iedomājies. Hibrīduzbrukumi ir absolūti iespējami, piemēram, migrācija, sarauti kabeļi jūrā vai vēl kaut kas tāds.

Otra lieta ir dezinformācija, daļa no informatīvā kara, kad visu laiku tiek sētas šaubas, vai NATO nāks palīgā, vai NATO ir spēcīga organizācija. Un turpina mūs musināt: Ukraina neuzvarēs, vajag tagad domāt par mieru, ko jūs tur ņematies par svešu cilvēku interesēm, paskatieties labāk uz rēķiniem un tarifiem (un mums, cilvēkiem, katram tas ir svarīgi).

Dmitrijs Suļžics/F64

Tā tiek sētas bažas un neuzticība.

Visu laiku tiek apšaubīts pats galvenais, proti, ka Krievijas impērisms un ļaunums ir jāsakauj. Un kā mēs sākam šaubīties, kā mēs cits ar citu sākam karot par dažādiem sīkumiem. Ja paskatās distancētāk, vesela virkne no tām ņemtnēm, kas notiek sociālajos tīklos un ne tikai, vienkārši ir smieklīgas. Bet cilvēki tā iekarst, ka viņiem tas šķiet dzīvības un nāves jautājums.

Viss šis arī ir daļa no tāda klusa, lienoša gatavināšanas stāsta: jūs visi esat neveiksminieki, izgāzusies valsts, nāciet atpakaļ māmuļas Krievijas apkampienos. Jā, ir tā.

Un tad nāk tas, ka tev ir jāpasaka, ka nākamie gadi būs sarežģīti un prasīs resursus - gan austrumu robežas, un ne tikai žoga, kas ir pats mazākais, bet militārās infrastruktūras attīstībai, mūsu spēju attīstībai, un tas prasīs papildu naudu. Un tad nevarēs prasīt tikai Saeimai un valdībai, būs kādreiz jāizšķiras par prioritātēm. Varbūt kādu sabiedrisku ēku mēs neuzbūvēsim šogad, nākamgad vai pēc trim gadiem un labāk naudu investēt lietās, kas skar drošību.

Dažreiz saka: Latvija ir zaudējusi stratēģisku mērķi vai nav nospraudusi šo mērķi, bet mums ir divi stratēģiski mērķi - nosargāt mūsu drošību, neatkarību, tam veltot visus resursus, un otra lieta - mēs visi redzam, kas notiek ar demogrāfiju, un ne tikai pie mums, bet arī citur.

Bieži saka: nav cilvēku, nav speciālistu - nevis tāpēc, ka viņi kaut kur mētātos vai nebūtu naudas, par ko viņus rekrutēt, bet tāpēc, ka mums cilvēku skaits iet uz leju. Mums trūkst cilvēku armijā, iekšlietu sistēmā, skolās un citur, un to problēmu mēs neatrisināsim ne gada, ne piecu laikā, tas ir 15 gadu jautājums. Bet šie divi mērķi ir paši būtiskākie.

Būtiska lieta ir informācija. Mēs, žurnālisti, bieži cīnāmies ar to, ka nevaram dabūt uz intervijām dažus ministrus. Es nesaukšu vārdā, gan viņi paši to ļoti labi zina. Kā jūs vērtējat to, ka ministri mēnešiem izvairās sniegt informāciju caur interviju?

Ir divas lietas, ko es tagad no šīs pozīcijas, kas ir valsts prezidenta amats, varu diezgan droši teikt. Ar cilvēkiem ir jārunā. Turklāt es tiešām esmu aicinājis - kad šī valdība sanāca uz pirmo sēdi, - un varu atkārtot, un arī premjere man apliecināja, ka viņa vairāk uzstās uz to, ka ministri ne tikai brauc pa reģioniem un tiekas ar pašvaldību vadītājiem, savu nozaru, iestāžu vai uzņēmumu vadītājiem, bet tomēr arī runā ar cilvēkiem. Tieši.

Ne vienmēr sarunas ir tās vienkāršākās, gadās jaukāki brīži un ne tik jauki. Un cilvēki saprot, ka to problēmu neatrisinās ar vienas sarunas palīdzību. Ne jau vienmēr uzreiz būs naudas plūdi vai uzreiz būs ceļš noasfaltēts, vai vēl kas cits.

Bet saruna, uzklausīšana, bieži vien ir tas, kā mums pietrūkst. Nākt ar grandioziem plāniem, ko pārveidot un izveidot, ja neesi izstāstījis - nevis sausā, gandrīz mākslīgā intelekta veidotā valodā, bet cilvēku valodā, tādā cilvēkiem saprotamā veidā.

Otrs ir komunicēt ar sabiedrību ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Ministriem, deputātiem jācenšas runāt. Jā, dažkārt ir tā, ka žurnālisti dabū ilgi gaidīt uz interviju. Tas nav tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka kalendārs ir ļoti pārslogots.

***

Turpinājums sekos. Turpinājumā par novēroto gaisotni Minhenes konferencē, par pasaules sabiedrības reakciju uz Alekseja Navaļnija nonāvēšanu, par tautas izmiršanu un Latvijas lauku iztukšošanos, par Latvijas stratēģiskajiem mērķiem un vēlējumi Ukrainas tautai.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais