Andis Kudors: Krievija noasiņo, bet nenoasiņo līdz galam

© F64

19. februārī Satversmes aizsardzības birojs (SAB) publicēja 2023. gada darbības pārskata neklasificēto daļu. Politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andis Kudors “Neatkarīgajai” komentē šo pārskatu.

Kā jūs vērtējat Satversmes aizsardzības biroja gada pārskatu?

Vērtēju pozitīvi. Tajā ir laba procesu analīze: par ģeopolitiku, par Krievijas iekšējiem procesiem, par Baltkrieviju, par risku pieaugumu. No tā var secināt, ka Krievija noasiņo, bet nenoasiņo līdz galam. Kā jau autoritārs režīms ar savām tradīcijām - tas var mobilizēties un pārslēgties. Tas gan nenozīmē, ka viņiem izdosies pilnīgi viss. Bet ir skaidri redzama tendence, ka viņi pārliek ekonomiku uz kara sliedēm, IKP pieaug, turklāt būtiski, un Krievija ar savu autoritārismu, daļēji jau totalitārismu, parāda, ka viņi spēj pārslēgties ātrāk nekā demokrātiskie Rietumi.

Bet tā ir lietu kārtība, un tāpēc mēs neizvēlēsimies totalitārismu, ka šā režīma uzturētāji konfrontācijas apstākļos spēj straujāk mobilizēties. Par to maksā cilvēki, kuri ir nogalināti Krievijā un citur.

Kas mums no tā visa jāsaprot un jāņem vērā? Jāgatavojas karam?

Ziņojumā nav panikas strāvojumu. Ir akcentēts tas, ka šogad nonākam tādās kā krustcelēs, un ir skaidrs, ka Ukrainas aizsardzības spējas ir lielā mērā atkarīgas no Eiropas un pasaules palīdzības. Bet palīdzība kavējas. Tomēr ir arī pozitīvas pārmaiņas: izskan runas par militāri rūpnieciskā kompleksa mošanos Rietumos.

Krievijai šogad nav jaudas karot ar NATO, taču Rietumeiropas valstīs tiek runāts par to, ka karš ir iespējams, un šīs runas ir noderīgas tajā nozīmē, ka šīm valstīm tiešām vajadzētu pārslēgties uz citu domāšanu, jo nedz bruņojuma, nedz munīcijas piegādes ātrums un apjoms nav pietiekams. Satraukums, ka Krievija pēc kādiem trim vai pieciem gadiem varētu karot pret NATO, mums, Latvijā, nav nepieciešams, bet Rietumos tas ir vajadzīgs: lai viņi mostas un sāk kustēties, lai aizsardzībai beidzot atvēl divus procentus. Donaldam Trampam šajā ziņā ir taisnība: aizsardzībai ir jātērē vairāk.

Tas, ka vācieši un citi runā par kara iespējamību, tas pat ir veselīgi, jo Putinu izprovocē ne jau spēks, bet gan vājums. Viņš uzbruka Ukrainai, jo domāja, ka tā ir ļoti vāja valsts, taču kļūdījās.

SAB vēstījums ir par nopietnību. Šis ir ļoti svarīgs gads, un ir jāsaprot: ja netiks palīdzēts Ukrainai karā pret Krieviju - un no

Ukrainas puses tas ir taisnīgs aizsardzības karš -, Krievijai būs iespējas militāri stiprināties, pērkot ieročus no Ziemeļkorejas un atrodot iespējas pārdot savu naftu un gāzi, tad bīstamības pieaugs. Tā ir tieša saikne ar mūsu drošību. Ja Ukraina tiks stiprināta, ja tā efektīvi karos, tad Krievijai būs mazāk jaudas tuvākajā laikā karot pret NATO.

Nesen Krievijā tika nogalināts opozicionārs Aleksejs Navaļnijs. Viņa nāves dienā izteicu jautājumu: vai tad tiešām krievi tagad - tagad! - nesacelsies? Kam vēl ir jānotiek, lai viņi pamostos?

Šis ir lielais jautājums par Krievijas iedzīvotāju prātiem un sirdīm. No politiskās pētniecības viedokļa patlaban nav saredzams, ka Krievijas krievi saceltos masveidā.

SAB ziņojumā noderīgs ir vēl tāds aspekts: kad notika Prigožina dumpis, bija redzams, cik vāja ir Krievijas vara. Ja būtu spēcīgi iekšēji strāvojumi, kas būtu gatavi pārņemt varu, tie to izdarītu, jo tas bija brīdis, lai sāktu kustēties. Bet to nebija un joprojām nav. Kad Prigožins gāja Maskavas virzienā un pat trieca nost Putina ģenerālštāba sūtītos helikopterus, vajadzēja kaut kam sākties. Taču nekas nenotika…

Ir tāds jēdziens - politiskā kultūra, kam ir apakšjēdziens - pakļautības politiskā kultūra, un tā valda Krievijā. Šīs valsts iedzīvotāju mentalitāte: viņi ir gatavi pakļauties stiprajai rokai. Vara Krievijā varētu mainīties, ja varas elite sašķeltos, jo tad būtu kāda cita stiprā roka, kas vadītu iedzīvotājus. Putins to zina, tāpēc rūpējas, lai neviens galvu neceltu. Putinam izdevās nosargāt eliti no šķelšanās, līdzīgi kā Baltkrievijas diktatoram Lukašenko 2020. gadā. Ja elite nesašķeļas, tauta neko nespēj izdarīt.

Autoritārie, daļēji totalitārie režīmi - Krievijā un Baltkrievijā - ir advancēti tajā ziņā, ka viņi ir sapratuši: krāsainās revolūcijas ir apstādināmas, ja rīkojas izlēmīgi - nogalinot cilvēkus. Un režīmu vadoņi to dara. Tos, kuriem ir drosme nostāties pret režīmu - Navaļnijs, Vladimirs Kara-Murza, Iļja Jašins, Boriss Ņemcovs -, nogalina vai ieliek cietumā. Viņiem ir iespaids uz cilvēkiem, un tomēr viņi nesaceļas.

Šajā visā ir kas iracionāls. Krievijā ir bijuši vadoņi, kas valda desmitgades un ieved valsti dziļā stagnācijā. Un pēkšņi viņus nomaina citi, kaut arī nekas neliecināja, ka tā notiks. Šobrīd arī es neizteikšu prognozes, jo sistēma ir atvērta un var notikt pilnīgi jebkas. Tomēr lielākā daļa skatās mutē savam caram.

Tuvojas Putina vēlēšanas, kas notiks martā, tur nekas pārsteidzošs nav gaidāms.

Tā būs balsošana par Putinu, jo īstu vēlēšanu - mūsu izpratnē - tur nebūs. Putins demonstrē absolūtu vienaldzību pret to, kas tiek spriests Rietumos, viņš saprot, ka roku viņam neviens no Rietumu līderiem nespiedīs, izņemot kādu Āzijas, Āfrikas vai Latīņamerikas valsts vadītāju. Tāpēc viņam nav ko zaudēt. Tāpēc viņš turēsies līdz galam. Turklāt aiziet prom no varas viņam ir bīstami. Mums savukārt ir svarīgi atbalstīt Ukrainu.

Domāju, jebkurš ar saprātu apveltīts cilvēks to zina.

Jāņem vērā Rietumu filozofiskā tradīcija, kas izskan sauklī - miers par katru cenu. Tas nozīmē: vilkt līdz pēdējam, ļaut tirāniem darīt visu, ko viņi vēlas. Kamēr Rietumu līderu namos kāds neienāk… Bet tas “miers par katru cenu” izmaksā ļoti dārgi, jo to apmaksā ukraiņi ar savām dzīvībām.

Vēsturiski šis princips “nestrādā”, bet rietumnieki vienalga paliek pie tā. Nav pietiekami izlēmīgas rīcības, lai iedotu ukraiņiem tik daudz bruņojuma, ka viņi spētu atkarot savu teritoriju. Nav, protams, tā, ka nekas nenotiek: Dānija, piemēram, atdos visu savu artilēriju. Ir labas ziņas arī par Somiju un Zviedriju. Sliktā ziņa ir tā, ka Putina režīms ir izturīgāks nekā pirms tam šķita. Tauta klusē, un Putins to izmanto.

Putins nodarbojas arī ar bandītiskiem draudiem. Krievija meklēšanā izsludinājusi vairākus desmitus Saeimas deputātu un Rīgas domnieku, vairākus ministrus, kuri fašistiskajā Krievijā tiek apsūdzēti par lēmumu demontēt padomju pieminekļus un par “vēsturiskās atmiņas apgānīšanu”. Tas nav pārsteigums, tomēr viņi aicināti pret to attiekties nopietni - domājot par to, uz kurām valstīm ceļot vai neceļot.

Šo redzu kā informācijas kara psiholoģisko operāciju, izmantojot iebiedēšanu. Krievi it kā pasaka: jūs mūs taisāties biedēt? Nē, mēs biedēsim jūs. Atgriežas aukstā kara cīņas elementi. Bet pagājušajā reizē Rietumi aukstajā karā uzvarēja. Tagad šādas konfrontācijas pieaugs. Bīstamība un riski saglabājas. Rietumiem nav citas racionālas izvēles kā vien bruņoties un domāt par nozīmīgu dzelzs priekškaru pret Krieviju. Tāda veida režīms un valsts ir jānorobežo no civilizētās pasaules. Šāda valsts ir toksiska, tās nauda ir toksiska, uz to norāda ikviens Putina solis.

***

Saīsinātais SAB pārskats par 2023. gadu

Pārskatā teikts, ka 2023. gadā Krievija turpināja savus impēriskos centienus pilnībā pakļaut Ukrainu, un nekas neliecina, ka Krievija gatavojas no tā atkāpties. Krievija savā saasinātajā draudu uztverē joprojām uzskata, ka karš ir daļa no globāla līmeņa konfrontācijas ar Rietumiem, kuri mēģina iznīcināt Krieviju. Šāda Krievijas domāšana nozīmē, ka Rietumiem jārēķinās ar ilgstošu Krievijas militāru agresiju Ukrainā.

Tāpat sagaidāms, ka Krievija arī turpinās īstenot ietekmes pasākumus pret rietumvalstīm, tostarp Latviju, arvien vairāk tiešā veidā demonstrējot savu naidīgo attieksmi, norādīts SAB 2023. gada darbības pārskatā.

Tajā uzsvērts, ka kara ietekmē rietumvalstu sabiedrības ir kļuvušas vērīgākas un zinošākas. Cenšoties ierobežot Krievijas agresīvās darbības, rietumvalstis pieņēmušas virkni lēmumu, piemēram, par sankcijām, propagandas mediju ierobežošanu, Krievijas izlūkošanas virsnieku izgaismošanu un izraidīšanu, enerģētiskās neatkarības stiprināšanu u.c.

Tomēr Krievija nav nonākusi pilnīgā izolācijā un spēj īstenot savas intereses. Krievijas spējas kaitēt un destabilizēt ir mazinājušās, taču nav izzudušas.

Lai sasniegtu mērķi, Krievija pastāvīgi izplata propagandas vēstījumus par Ukrainu kā neuzticamu partneri, kas neefektīvi izmanto rietumvalstu sniegto militāro un finansiālo palīdzību un to pat ļaunprātīgi izmanto. Tāpat Krievija cenšas ietekmēt Rietumu politisko vadību un sabiedrību, norādot, ka rietumvalstis izjūt milzīgu finansiālo slogu Ukrainas atbalsta dēļ, norādīts pārskatā.

Rietumu atbalsta mazināšana Ukrainai var rezultēties ne tikai ar būtisku Krievijas militāro pārsvaru pār Ukrainu un attiecīgi jaunu teritoriju okupēšanu, bet arī sagraut jau tā būtiski ievainoto Eiropas drošības arhitektūru. Rietumiem ievērojami nepalielinot atbalstu Ukrainai, V. Putina režīms kopumā gūs pārliecību par savām spējām ietekmēt Rietumus, kā arī var palielināties Krievijas impēriskā apetīte. Savukārt Krievijas armija būs ieguvusi milzīgu

kaujas pieredzi, tostarp cīnoties pret Rietumu militāro tehniku un bruņojumu.

Tas kopā ar plānoto Krievijas armijas paplašināšanos arvien vairāk palielinās Krievijas militārās agresijas riskus arī pret NATO, norādīts pārskatā.

Neraugoties uz pašreizējo Krievijas politiskās sistēmas stabilitāti, gandrīz droši, ka Krievijā valdošajam režīmam būs jāsaskaras ar jauniem izaicinājumiem - ekonomiskajām problēmām, jauniem negaidītiem incidentiem, sabiedrības spriedzes un neapmierinātības manifestēšanos.

Lai arī nenotiek aktīva gatavošanās varas maiņai, SAB informācija liecina, ka Krievijas elitē novērojamas diskusijas par dzīvi pēc Putina, iespējamiem nākamajiem līderiem un to, kā nodrošināt savu ietekmi varas maiņas gadījumā.

Pārskatā sniegts vērtējums arī par Baltkrievijas politiskajiem procesiem un to iespējamo ietekmi. 2023. gads Baltkrievijā iezīmē arvien pieaugošāku Krievijas ietekmes nostiprināšanos visās ar Krievijas izvērsto pilna apmēra iebrukumu Ukrainā saistītajās valsts darbības jomās un tā izraisīto starptautisko spiedienu.

Pēdējā gada laikā nav novērojamas būtiskas izmaiņas Baltkrievijas sabiedrības noskaņojumā par notiekošo valstī. Sabiedrībā kopumā ir novērojama augsta neapmierinātība ar politisko situāciju, tomēr plaši īstenotās represijas pret politisko opozīciju, medijiem,

nevalstiskajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību ir ievērojami mazinājušas jebkādu plašāku protesta iespējamību.

Pārskatā uzsvērta Ķīnas interešu aktīvāka iezīmēšanās mūsu reģionā - politiskā un ekonomiskā klātbūtne.

SAB norāda, ka potenciālajiem un esošajiem Ķīnas partneriem Latvijā jāņem vērā, ka sadarbībai ar Ķīnu ir vērā ņemami riski. Lai arī ekonomiski sadarbība ar Ķīnu ir izdevīga, tomēr tās ietvaros var slēpties citi mērķi, apdraudot ne tikai iesaistīto pušu, bet arī valsts drošību.

SAB gada pārskata klasificēto daļu izskatīs Ministru kabinetā un Saeimas Nacionālās drošības komisijā. Tiks apstiprināti arī SAB darbības virzieni 2024. gadam.

Pilnu pārskatu var izlasīt šeit.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais