Dana Reizniece-Ozola: Latvijas politikā mainās cilvēki, bet svaigu ideju nav

© Ģirts Ozoliņš/MN

Turpinām sarunu ar Starptautiskās šaha federācijas (FIDE) rīkotājdirektori un valdes priekšsēdētāja vietnieci Danu Reiznieci-Ozolu par šaha attīstības tendencēm, par Fišera šahu, kā arī par politiskajiem procesiem Latvijā un gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām.

Intervijas pirmā daļa šeit.

Līdz šim oficiāli skaitās 17 pasaules čempioni šahā, un visi ir bijuši izcili šahisti. Savā laikā pirmie. Šobrīd pasaules čempions ir Dins Ližeņs, kurš, visiem ir skaidrs, nav pirmais. Pirmais ir Magnuss Kārlsens, bet viņš atteicās. Savā laikā arī Bobijs Fišers atteicās cīnīties ar Karpovu. Bet Karpovs bija otrais un, kad Fišers pagāja malā, nenoliedzami kļuva pirmais. Šobrīd Dins nav ne tikai otrais, un pat tikko bija turnīrs, kur viņš sešas partijas pēc kārtas zaudēja, kas pasaules čempionam ir vienkārši apkaunojošs rezultāts. Var sāk likties, ka tur nav kaut kas tīrs. Vai šī situācija zināmā mērā negrauj šaha autoritāti?

Es domāju, ka negrauj gan. Pirmkārt, Dins Ližeņs noteikti nekrāpās, viņš uzvarēja godīgā mačā, apspēlējot Janu Nepomņaščiju. Mačs bija ļoti aizraujošs, faniem bija interesanti sekot, jo tur bija daudz kļūdu no abu šahistu puses.

Dažkārt saka, ka kļūda ir skaistas partijas māte. Jādod iespēja šahistiem kļūdīties, lai būtu dinamika, spriedzīte un sportiskais elements. Tas mačs bija emocionāli ļoti saspringts, tāpēc kļūdas. Sportiski bija interesanti vērot, ne tāpēc, ka tur bija ļoti skaists šahs, bet tāpēc, ka tā bija interesanta divu sportistu cīņa. Un uzvarēja tas, kurš kļūdījās pirmspēdējais - Dins Ližeņs.

Bet interesanti, manuprāt, ir tas, ka ar Dinu Ližeņu var redzēt labu piemēru, ka nasta būt pasaules čempionam ir vismaz tikpat grūta kā ceļš uz titulu, jo izcīnīt to titulu ir ļoti grūti. Ir jāiziet cauri tādām dzirnavām, jāuzvar kāds no lielajiem turnīriem atlases posmā. Pēc tam tu esi viens no astoņiem kandidātiem, kur ir jāuzvar pārējie septiņi labākie pasaules šahisti un jāizcīna iespēja spēlēt maču ar esošo pasaules čempionu, kurš visu gadu ir sēdējis un gaidījis, kurš tad te atnāks. Un jau laikus viņam ir iespēja gatavoties pret topošo pretinieku. Un tev tai mačā vēl ir jāuzvar labākais šahists. Dins Ližeņs to izdarīja. Nu, gandrīz, jo jums taisnība. Tā kā Magnuss Kārlsens atteicās spēlēt, tad viņš spēlēja ar otru labāku - Janu Nepomņaščiju. Bet izrādījās, ka viņam nevis tas ceļš līdz tronim bija grūtākais, bet čempiona nasta. Pēc tam, kad viņš uzvarēja šo turnīru, viņam sākās smagas veselības problēmas. Viņš ilgāku laiku bija pazudis no starptautiskās šaha skatuves un tikai nesen atgriezās. Un atgriezās salīdzinoši vājš, un var redzēt, ka vēl nav atkopies. Viņš ir salīdzinoši introverts cilvēks, un tā visa prožektoru gaisma, slodze, uzmanība, kas nāk līdzi, ir bijusi pārāk smaga.

Dažkārt, ja mēs esam skatījušies uz iepriekšējiem pasaules čempioniem, viņi ir spēcīgi, egoistiski, uz sevi vērsti cilvēki, kas spēlē lielisku šahu. Ir bijuši arī tādi raksturi kā Bobijs Fišers, Garijs Kasparovs. Viņus varēja dievināt kā labus šahistus, bet sadzīvot ar viņiem varētu būt grūti, savukārt Dins ir bijis maigākas dabas un nevar spriedzi izturēt.

Tagad ir jauns cikls, un aprīlī Toronto būs jauns turnīrs. Bet šajā pretendentu turnīra atlases ciklā atkal zināmā mērā bija ne gluži skandāls, bet tuvu tam. Runa ir par šī turnīra atlases kritērijiem. Alireza Firudža faktiski iekļuva šajā turnīrā diezgan apšaubāmā kārtā. Daudzi uzskatīja, ka bija jāiekļūst Veslijam So, kurš ir tāds amerikāņiem neraksturīgi pieticīgs, lai neteiktu kautrīgs. Un Firudža, pateicoties arī Francijas Šaha federācijas atbalstam, ietika. Arī Indijā Domaradžu Gukešs tur iekļuva gandrīz pa sētas durvīm. Kā šādi skandāli atsaucas uz FIDE prestižu?

Desmit gadus ilgu periodu es pavadīju politikā un sapratu, ja par tevi vispār runā, tad tu esi dzīvs. Ja par tevi nerunā, nav skandālu, nediskutē, tu esi kā politiķis miris. Līdzīgi ir ar šahu. Tas, ka notiek diskusija, ir strīdi un intriga, manuprāt, ir labi, jo cilvēkiem vispār rūp, kā šahisti ir atlasījušies kandidātu turnīrā.

Tas, ko jūs minējāt, ir piemēri. Arī Dinam Ližeņam bija līdzīgs stāsts. Viņš iekļuva kandidātu turnīrā bez reitinga, bez panākumiem. Kādā no atlases turnīriem ir arī noteikts partiju skaits, kas jāizspēlē noteiktā periodā, lai varētu kvalificēties. Tas, ko viņi ir darījuši Firudžas un Dina Ližeņa gadījumā, bija tā, ka viņiem partiju skaits nebija savācies un vietējās federācijas organizēja turnīrus, lai viņi var tajos izspēlēt un savākt partiju skaitu. Protams, ka var redzēt, ka tas ir tāds sistēmisks caurums. FIDE mēģinās to novērst un ieviest papildu kritērijus, lai tādas situācijas neatkārtotos.

Bet, no otras puses, pat ja viņš tur ir iekļuvis, viņam būs jāpierāda, ka ir labāks par pārējiem septiņiem. Ja uzvarēs, tad acīmredzot šahu spēlēt prot. Un uzvarētājus beigu beigās netiesā.

Jūs pieminējāt, ka “online” šahs kļūst aizvien populārāks un šobrīd faktiski daudz cilvēku spēlē tieši onlainā. Kādas ir FIDE attiecības ar lielajām platformām "chess.com" un "lichess.org"?

"Chess.com" ir kļuvis par vienu milzīgu spēlētāju šaha pasaulē, īpaši pēc kovida. Daudzu gadu laikā viņi bija sakrājuši 20 miljonus lietotāju, īsā laikā šis skaitlis trīskāršojās un nu jau ir pārsniedzis 100 miljonu spēlētāju robežu. Tā ir lielākā platforma, kur katru dienu tiek izspēlēts lielākais partiju skaits. Un, protams, vēl tas, ka viņi pārpirka "chess24" un "Magnuss" grupu, kas bija konkurents un noturēja līdzsvaru tirgū, padara viņus bīstamus tādā ziņā, ka tam pieder monopols.

"Lichess" - nākamā lielākā platforma, ir nekomerciāla, tā darbojas pēc pilnīgi citiem principiem, un skaitliski lietotāju skaits nav tik liels.

"Chess.com" ik pa laikam testē robežas, cik FIDE kā starptautiska organizācija un uzraugs ļaus viņiem iet. Jāsaka, ka mums ir labas koleģiālas partnerattiecības, kuras ir arī lielā mērā uz savstarpējo konkurenci vērstas. Ja mēs runājam par tiešsaistes šahu, viņiem dabiski ir lielas priekšrocības - spēcīga platforma ar lielu auditoriju, un jebkuram sponsoram un organizatoram, protams, gribas, lai viņu sasniedzamība ir daudz plašāka.

FIDE tādas iespējas nav. Iepriekšējā vadība bija noslēgusi līgumu ar "Worldchess" organizāciju, kura tajā laikā organizēja visus lielākos pasākumus, bet arī izveidoja savu tiešsaistes platformu un noslēdza ilgtermiņa līgumu, kas beigsies 2026. gadā, kur FIDE saņēma nelielu ikgadēju kompensāciju, faktiski atdodot viņiem visas savas iespējas un tiesības uz tiešsaistes šaha platformas izveidi. Mums ir sasietas rokas, un mēs paši nevaram neko darīt.

Tur spēlētāju loks nav pārāk liels, tā nav ļoti populāra, un mēs šobrīd mēģinām pat atbalstīt šo platformu ar dažādiem turnīriem, kā, piemēram, iknedēļas sieviešu turnīra ieviešanu, skolēnu sacīkšu organizēšanu, tā, lai tur auditorija arī pieaug. Bet, visticamāk, tad, kad šīs līgumsaistības beigsies, mums būs kāds plāns B, jo FIDE pašai ir jānostiprina savas tiešsaistes spējas.

Ģirts Ozoliņš/MN

Mēs nedaudz pieskārāmies pasaules čempionāta rīkošanai. Aprīlī būs pretendentu turnīrs. Vai ir jau iezīmējušās aprises, kur notiks pats čempionāts, izšķirošie mači?

Tās būs šā gada beigas vai nākamā gada sākums. Tāds indikatīvais laiks noteikts, bet kur, gan vēl ne, jo tas lielā mērā atkarīgs no tā, kāds būs fināls, kas sacentīsies par pasaules čempiona titulu. Tā kā pērn par pasaules čempiones titulu cīnījās divas ķīnietes - Dzjui Veņdzuņa un Lei Tindzje, visloģiskāk bija atsaukties Ķīnas valdības aicinājumam rīkot maču pie viņiem, jo tur arī dabiski bija vislielākā interese tieši laika zonas dēļ - ja mačs notiek tur, tad viņu fani var sekot līdzi, bet varbūt citai pasaulei ir grūtāk to darīt.

Ja šahisti ir no dažādām valstīm, tad būtu jāatrod kāda neitrāla teritorija, lai nav tā, ka priekšroka tiktu dota kādam šahistam vai šahistei. Tādēļ jāsagaida kandidātu turnīra rezultāti, un tad ar organizatoriem vienosimies, kurā vietā mačam ir jānotiek.

Kāda ir jūsu un FIDE attieksme pret tā saucamo Fišera šahu? Tas ir šahs, kurā bandinieki ir izvietoti kā parastajā šahā, bet pārējās figūras nejauši sajauktas ar zināmiem nosacījumiem. Torņiem ir jābūt abpus karaļiem un laidņiem dažādas krāsas. Ir iespējamas 960 dažādas kombinācijas. Daudzi uzskata, ka tas varētu būt nākotnes šahs, jo tas it kā nonivelē atklātņu bagāžas zināšanas.

Tā ir medaļa ar divām pusēm, jo kopumā šaha kopiena ir salīdzinoši konservatīva. Pat ja šahistiem šķiet, mēs esam gatavi jauniem izaicinājumiem, pielāgosimies jaunām tehnoloģijām un izklaides industrijas prasībām, tad patiesībā šahistiem patīk pieturēties pie pierastās, labi zināmās kārtības.

Arī tas, ka šahs ir izdzīvojis gadu simteņiem, praktiski nemainoties spēles noteikumiem, par to liecina. Būtiskākās izmaiņas bija 15. gadsimtā Spānijā, kad karalienes Izabellas dēļ šaha figūra - vezīrs, kas bija vīrietis, karaļa padomnieks un vienmēr stāvēja blakus karalim, to apsargājot, staigājot tikai pa vienu lauciņu, kļuva par dāmu, sievieti, kura spēj pārvietoties pa visu lauciņu, cik vien tālu grib un kur vien grib. Vēl arī rokāde tika ieviesta karaļa drošībai, bet kopumā spēles noteikumi nav mainījušies.

Fišera šahs jeb nejaušais šahs, angliski "random chess", tā doma ir, ka sākumā tiek izlozēta figūru kārtība, un sākumā šķiet, ka ir pilnīgs haoss, visi sāk no nepareizām pozīcijām, kas ir taisnība, un tas dod atkal tādu priekšrocību, ka spēle ir interesantāka, teorija nav tik ļoti izanalizēta. Šobrīd profesionāli šahisti strādā astoņas stundas dienā, mācoties, apgūstot šaha teoriju. Datori palīdz izanalizēt spēles dziļumu tik tālu, cik neviena paša gudrākā cilvēka prāts nespēj izdomāt, un vienīgais ierobežojums ir cilvēka spēja atcerēties. Protams, figūru sajauktā kārtībā ir grūtāk pieturēties pie mājas sagatavēm.

Divējādas jūtas, bet FIDE šobrīd ir faktiski jau leģitimizējusi Fišera šaha turnīrus. Mums notiek pat pasaules čempionāti Fišera šahā, kas nekādi neaizstās klasisko šahu, vismaz tuvākajā desmitgadē noteikti ne. Bet tas ir vēl viens papildu formāts, kas ir interesants skatītājiem, sponsoriem, un tam būs sava vieta kalendārā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Varbūt nobeigumā dažus teikumus parunāsim arī par politiku. Esat tur bijusi diezgan ilgu laiku, kā pati teicāt. Vai no politikas vismaz Latvijas līmenī esat prom uz visiem laikiem? Vai netaisāties kaut kad atgriezties?

Man šo bieži jautā. Es noteikti kādu brīdi varētu atgriezties Latvijā. Šobrīd man ir tā, ka tas darbs, ko es daru, man ļoti patīk, un man ir tāda sāta sajūta, kad es redzu projektu rezultātus. Nākammēnes braukšu uz Keniju, kur ir bēgļu nometne, kur mēs 2000 bērnus pusotra gada laikā esam apmācījuši spēlēt šahu. Mums olimpiādē būs pirmā bēgļu komanda.

Es vairāk nekā 50 valstīs redzu ieslodzījuma vietās šahistus spēlējam. Redzu, ka mums skolās dažādās pasaules vietās strauji palielinās bērnu skaits, kuri apgūst šahu. Man tas rada gandarījumu. Un patiesībā tās prasmes, ko es esmu apguvusi, strādājot Latvijas politikā, man ļoti noder. Daudzi cilvēki kautrējas, ka viņi ir politiķi. Latvijā politiķis nav pārāk lielā godā celts. Parasti, ja tevi sauc par politiķi, tas nav nekas labs. Bet es nebaidos atzīties, un to novērtē, ka mana profesija ir politiķe.

Ģirts Ozoliņš/MN

Vai sekojat arī līdzi Latvijas politikā notiekošajam?

Ir tā, ka ne pārāk dziļi, bet mana pieredze šeit, desmit gadu laikā strādājot un esot politiķei, palīdz daudz ātrāk uztvert informāciju. Jau ziņas lasot, spēju saredzēt starp rindiņām.

Pagājušajā vasarā notika rokāde, kuras rezultātā kādreizējā partija, kurā jūs bijāt, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), iekļuva valdībā un koalīcijā. Kā jūs redzat no malas šo rokādi?

Kā jebkuram citam Latvijas iedzīvotājam, pilsonim, kurš ir balsojis, mēģinājis atrast kādu labāko politisko spēku, kurš nāks ar kādu reformu piedāvājumu, plānu četru gadu garumam, man diezgan bēdīgi bija redzēt, ka atkal notiek cīņa, daudz laika un enerģijas tiek tērēts amatu sadalei un pārdalei, mazāk uz to, ko saturiski grib izdarīt. Arī tie jaunie politiskie spēki, kas ienāca Saeimā.

Tā arī bija viena no bēdām, ka Reģionu apvienību daudzi redzēja kā politisku spēku, kas mēģināja piedāvāt kādu plānu, bet, tiklīdz viņi nonāca valdībā, nedz pirmā budžeta sagatavošanas laikā bija redzamas kādas viņu iniciatīvas un idejas, nedz valdības rīcības plāna sagatavošanas laikā bija redzams kas svaigs, jauns, konkrēts, ko gribas izdarīt šajā periodā. Un tā mīcās bez savas skaidras rīcības kārtības, līdz mandātu pazaudē. Es domāju, ka būtiskais, kā tagad pietrūkst, ir, ka mainās cilvēki, bet idejas nemainās, nav svaiguma, dažu būtiskāko lietu, ko gribētu izdarīt.

Nomainījās divas partijas no trim.

Bet vai ir redzami kādi jauni piedāvājumi vai projekti? Un atkal var redzēt liekulības tirgu. Tie paši politiskie spēki, "Vienotība", pirms dažiem gadiem minēja, ka nekad ar ZZS nebūs koalīcijā Aivara Lemberga dēļ, bet pēkšņi visi kauliņi tiek sabērti uz galda un figūriņas saliek atpakaļ uz galdiņa jaunās kombinācijās ar visiem vecajiem solījumiem aizmirstiem.

Varbūt šāda tipa valdība ir ļoti stabila? Kā jums liekas? Pašreizējai valdībai ir pietiekama veiktspēja un ilgtspēja?

Ilgtspēja, jā. Bet veiktspēja, es domāju, ne pārāk liela. Valdība ir stabila, domāju, ka nostrādās līdz termiņa beigām. Veiktspējai es nupat devu savu vērtējumu. Un tas ir tas, kā man pietrūkst.

Man ir prieks, ka mums premjerministre ir sieviete. Un arī gudra, izglītota, pieredzējusi politiķe. Bet man gribētos, ka viņa uzņemtos arī lielāku līderību un prasītu no atbildīgajiem ministriem skaidrus darbus, reformas, projektus un rezultātus, pat ja tie visi nebūs ideāli un būs kļūdas. Tikai tie, kas neko nedara, nekļūdās. Bet gribas redzēt, kāds ir mūsu plāns.

Man patiešām ir bažas, jo mēs dzīvojam tādā saspringtā laikā, tādā teritorijā, kur patiešām liels resurss jāvelta aizsardzības spēku stiprināšanai. Mēs kļūstam aizvien mazāk pievilcīgi investoriem, uzņēmējiem, cilvēkiem, kuri iegulda naudu attīstībā, tāpēc, ka mēs neesam droši. Ja mums nebūs skaidra rīcības plāna un mēs no valdības un sabiedrības puses nedosim skaidrus signālus, ka mēs zinām, ko mēs gribam šeit panākt rīt, tad ir liels risks, ka mēs kļūsim tikai par tādu kara platformu, kur cilvēki kļūs arvien nabadzīgāki.

Šogad ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un jebkuras vēlēšanas mobilizē politiskos spēkus. Vai jūs uz šīm vēlēšanām idejiskā līmenī redzat ko jaunu, inovatīvu un kam būtu vērts pievērst uzmanību?

Vēl nē. Es gaidu, kad politiskie spēki, kas nebūs jauni, un arī cilvēki nebūs jauni, tomēr būs atraduši kādu jaunu seju mazliet svaigumam. Tie paši politiskie spēki un tie paši cilvēki jau būs, bet es ceru, ka viņi pacentīsies atrast, izdomāt un piedāvāt kādu dienas kārtību, par ko viņi grib cīnīties, ko viņi grib strādāt Eiropas līmenī, neaizsedzot sevi vienīgi aiz drošības vairoga.

Protams, ka drošība būs galvenā tēma. Tas ir tas, kas mūs visus šobrīd vieno. Mums ir ārējais pretinieks, no kā ir sevi jāpasargā, un to karogu visi mēģinās nest. Mēģināsim mūsu intereses pārstāvēt šajā jomā. Bet man gribētos bez visa tā dzirdēt vēl ko citu, bet pagaidām nekas tāds nav redzams.

Jūs darbojoties FIDE, tādā globālā struktūrā, pārsvarā esat ārzemēs. Kā jūs tagad no globāliem augstumiem redzat Latviju un Latvijas politisko vidi kopumā? Kā mēs izskatāmies uz globālās skatuves?

No vienas puses, daudz ceļojot un redzot daudzas citas valstis, kā cilvēki dzīvo, es jūtos svētīta ar to, ka esmu piedzimusi Latvijā, vienā no turīgākajām valstīm, protams, ja skatāmies pasaules kontekstu. Protams, ka mums pašiem bieži tā nešķiet, jo mēs bieži salīdzinām sevi ar citām valstīm, kas ir labklājīgākas par mums un atrodas blakus. Mēs esam daļa no Eiropas Savienības, un mums gribas dzīvot tikpat labi kā kaimiņiem. Bet pasaules kontekstā mēs esam maza, bet ļoti skaista un turīga valsts, kam ir lielas iespējas. Un tas, ko es redzu pasaules līmenī, tu vari izdarīt daudz, ja darbojies, strādā un ievirzi savu enerģiju produktīvā virzienā. Un diemžēl Latvijas politiskā vide ir nevis uz attīstību vērsta, bet uz savstarpējām intrigām un mīņāšanos.

Bet visā pasaulē tā ir.

Bet mēs esam maza valsts un nevaram to atļauties. Tāpēc mums katram individuālā līmenī ir jāizmanto visi Dieva un dabas dotie talanti un jādara pats labākais, ko var izdarīt ne tikai sevis, bet savas valsts labā. Es mazliet naivi tagad izklausos, bet tās ir manas atziņas. Jo lielāka pieredze, jo lielāka man ir pārliecība par to, un es nebaidos izklausīties naiva. Tā patiešām ir. Es redzu arī pēc sava darba, ka katrai dienai, katrai stundai, ko es veltu darbam, ir rezultāts. Un, ja visi tā ieliktu savu enerģiju un domātu, ka mums ir forša šī valsts jābūvē, tad arī rezultāts būs.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.