Uz probācijas pakalpojumiem pat bērniem nākas stāvēt rindā

© Ekrānuzņēmums

Kā izpaužas sabiedriskais darbs kā soda veids; kur personas nosūta veikt šo sabiedrisko darbu; kāda ir Valsts probācijas dienesta statistika par noziegumus veikušajiem bērniem; kā probācijas dienests uzrauga bērnus, kuri lieto narkotikas un alkoholiskos dzērienus; vai ir pieļaujams, ka sociālās korekcijas iestādē kopā ar noziedzīgus nodarījumus izdarījušiem bērniem uzturas bērni, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus, kāpēc "Slokas dūrējs" joprojām dzīvo "Sprīdītī" – intervijas turpinājums ar Valsts probācijas dienesta Uzraudzības, piespiedu un sabiedriskā darba nodaļas vadošo eksperti Janu Mituzu.

Intervijas sākums šeit.

Sabiedriskais darbs ir viens no sabiedrībā izciešamajiem kriminālsodiem, kuru persona izcieš no mācībām vai pamatdarba brīvajā laikā savas dzīvesvietas apvidū, bez atlīdzības veicot sabiedriski derīgu darbu. Kā izpaužas sabiedriskais darbs kā soda veids? Kur nosūta veikt šo sabiedrisko darbu?

Sabiedriskais darbs ir piemērojams kā kriminālsods un arī kā audzinoša rakstura piespiedlīdzeklis. To piemērot izlemj tiesa. Tas nozīmē, ka brīdī, kad bērns būs atnācis uz probācijas dienestu, tiesa viņam būs piemērojusi noteiktu stundu skaitu, kas ir jāatstrādā. Darbs var būt nevalstiskā organizācijā, valsts iestādē, biedrībā, nodibinājumā. Dienestā mēs skatāmies, kādas darba vietas varam nodrošināt atbilstoši bērna vecumam, spējām un interesēm. Parasti bērnus cenšamies iesaistīt viņiem noderīgos darbos. Skatāmies arī, kāds ir noziedzīgais nodarījums. Piemēram, ja bērns ir nodarbojies ar vandalismu, izspārdījis miskastes, iespējams, piesaistīsim viņu teritorijas uzkopšanas darbos, kur viņš sajustu to pēcgaršu - aiz sevis ir arī jāsavāc. Lai saprastu savas rīcības sekas. Mums ir bijuši bērni, kuri palīdz veidot reklāmas afišas. Viņi saprot, ka var izdarīt savādāk, kaut ko labu. Darbi ir daudzi un dažādi. Skatāmies katra bērna individuālo situāciju. Tāda iespēja, ka viņš neko nedarīs, nepastāv. Regulāri sazināmies ar darba devēju, sekojam līdzi tam, kā bērns strādājis tiesas piemērotās stundas.

Kāda ir Valsts probācijas dienesta statistika par noziegumus veikušajiem bērniem, kuri nonāk redzeslokā?

2023. gadā esam strādājuši ar vairāk nekā 16 tūkstošiem probācijas klientu - nepilngadīgām un pilngadīgām personām, no tām 987 bija bērni. No 987 bērniem 150 bērniem ir piemērots kriminālsods - sabiedriskais darbs, bet 36 bērniem sabiedriskais darbs piemērots kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis. Uzraudzība kriminālsoda ietvaros piemērota 196 bērniem, bet audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis un probācijas novērošana piemērota11 bērniem.

Pēc kādiem likuma pantiem visbiežāk bērni nonāk probācijas uzraudzībā?

Pamatā Valsts probācijas dienestā nonāk bērni par mantiska rakstura nodarījumiem - zādzības, krāpšanas, piesavināšanās nelielā apmērā. Tas ir Krimināllikuma 180. pants un 175. pants par zādzību. Bet Valsts probācijas dienesta redzeslokā nonāk arī bērni, kuri veikuši noziedzīgus nodarījumus par narkotisko un psihotropo vielu glabāšanu, izplatīšanu un lietošanu.

Kā probācijas dienests "cīnās" ar bērniem, kuri lieto narkotikas un alkoholiskos dzērienus?

Nu, "cīnās", tas tāds plašs jēdziens. Nu, pirmām kārtām mēs mēģinām saprast, kāpēc bērns to dara un kad sācis lietot. Ir svarīgi saprast, no kurienes tam visam "aug kājas". Vai tas nāk no ģimenes, draugiem. Vai cēlonis ir pāridarījumi. Tas, ko parasti darām, arī runājot par uzraudzību, nosakot pienākumus, pirmais ir starpinstitūciju sanāksme, kur iegūstam visu nepieciešamo informāciju, lai saprastu, ko ar bērnu darīt. Piemēram, jautājumos par nepilngadīgajiem pagājušajā gadā mums ir bijušas 168 starpinstitūciju sadarbības sanāksmes. Runājot par probācijas novērošanu, protams, skatāmies, kādos probācijas pasākumos bērns ir bijis iesaistīts un kur vēl varētu iesaistīt. Varam sūtīt pie speciālista - atkarību speciālista, narkologa. Probācijas novērošanas ietvaros noslēgts līgums ar Pusaudžu resursu centru, kurš nodrošina atkarīgajiem bērniem attiecīgu programmu.

Ja bērns ir izdarījis pārkāpumu, par kuru ir paredzēta kriminālatbildība, viņš tiek sodīts atbilstoši Krimināllikumā noteiktajam - no 14 gadu vecuma, tajā skaitā noteiktos gadījumos tiesa var lemt arī par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu jau no 11 gadu vecuma. Šādos gadījumos darbu ar bērniem īsteno arī Valsts probācijas dienests. Vai kriminālatbildības vecuma sliekšņa pazemināšana mainītu pusaudžu uzvedību?

Domāju, ka tas neko nemainītu. Mēs bērniem varētu tikai piemērot smagākus sodus, bet tas nerisinātu cēloņus, kāpēc bērni izdara šos noziegumus. Mēs jau tagad dienestā redzam, ka trūkst šo pakalpojumu. Reizēm arī pašvaldības, kurām bērni būtu jāiekārto attiecīgās programmās, to nedara. Līdz ar to ar bērnu vai jaunieti nav veikts savlaicīgs un visaptverošs darbs. Kopumā uz pakalpojumiem ir garas rindas. Rindas ir arī Pusaudžu resursu centrā. Dažviet jāgaida ir pusgadu. Tātad tajā brīdī, kad bērnam šis pakalpojums ir nepieciešams, viņš to nesaņems. Mums ir ļoti daudzas problēmas, ar kurām jāstrādā. Pazemināt to vecumu, nu tas neatrisinās šos cēloņus.

Valsts kontrole savā revīzijā bija atzinusi, ka iestāžu darbs ar pusaudžiem ir formāls un nesasniedz izvirzītos mērķus.

To nevar tā viennozīmīgi vērtēt, jo tas atkarīgs no pašvaldības, iestādes un arī speciālista, kurš strādā ar bērnu. Tieši tāpēc starpinstitūciju sadarbības sanāksmes ir labs instruments, lai sanāktu kopā un saprastu ne tikai bērna un likumiskā pārstāvja vajadzības, bet arī uzklausītu iestāžu ierobežojumus un vienotos, ko var darīt, lai situāciju uzlabotu. Mums ir ļoti labs piemērs, kur pašvaldība operatīvi skolā izveidoja specializētās izglītības programmu, lai bērns mācītos tuvāk dzīvesvietai, nevis ceļā pavadītu gandrīz divas stundas katru dienu. Mums ir speciālisti, kuri gatavi pieslēgties bērna problēmu risināšanai ārpus sava darba laika. Bet, protams, mums ir arī praksē negatīvi gadījumi, kur redzam formālu attieksmi, bet to risinām sarunu un izglītošanas ceļā. Un redzam arī to, ka attieksme no iestādēm un speciālistiem mainās.

Ne Bērnu tiesību aizsardzības likums, ne arī citi tiesību akti tieši nedefinē, kas ir bērns ar uzvedības problēmām vai to iestāšanās risku. Kā notiek konstatācija, ka bērns iekļaujams šajā jēdzienā?

Ir atbalsta resursu novērtējums. Mēs nedalām bērnus tādās kastītēs - uzvedības problēmas un tā tālāk. Mums svarīgākais ir saprast, kādas viņam tagad ir konkrētās problēmas. Par uzvedības problēmām parasti dzirdam no vecākiem. Piemēram, bērns neievēro savus pienākumus mājās. Dzirdam no skolas, ka viņš neapmeklē skolu. Ir vardarbīgs pret klasesbiedriem. Tajā brīdī mums ir jāstrādā ar to problēmu, kas viņam ir. Ja viņš ir apdraudošs pret sevi un citiem, mēs to arī risināsim. Bet nav tā, ka skaidri tagad definējam, ka tās ir uzraudzības problēmas vai pietrūkst viens punkts, lai tās būtu uzvedības problēmas. Mēs konstatējam problēmu un to risinām. Ja bērns lieto narkotikas, neklausa mammu un mamma nevar nodrošināt kontroli, un katrs vakars, kad jāizņem telefons no bērna rokām, beidzas ar strīdiem ģimenē - ar to arī strādāsim.

Vai ir pieļaujams, ka sociālās korekcijas iestādē kopā ar noziedzīgus nodarījumus izdarījušiem bērniem uzturas bērni, kuri izdarījuši administratīvos pārkāpumus?

Tā nav mana kompetence to vērtēt. Bet likumā ir skaidri nodalīts, kādi ir audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi. Administratīvo pārkāpumu sodu piemērošanu, kas, protams, ir maigāki, vērtē pašvaldību administratīvās komisijas. Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi, kurus var piemērot tiesa, mums šobrīd ir divi - sabiedriskie darbi un probācijas novērošana.

Tā sauktie "Origo” bērni arī ir jūsu redzeslokā?

Jā, mums ir dažādi bērni. Tajā skaitā arī "'Origo” bērni. Bet atsevišķus gadījumus nevaru komentēt. Ir ļoti grūti komentēt atsevišķus gadījumus. Tie dzīvesstāsti un situācijas, kāpēc un kā bērns ir nonācis līdz noziedzīgam nodarījumam, ir dažādi. Katrs bērns ir nonācis līdz kādai kopienai savu iemeslu dēļ. Ja mēs skatāmies uz "Origo” bērniem - tā ir kopiena, kurā bērns jūtas iederīgs. Ir jāsaprot, kāpēc šis bērns nejūtas iederīgs ģimenē, skolā, kāpēc viņam nav draugi, kas ievēro likumus, kāpēc viņš negrib palikt ārpusģimenes aprūpes iestādē. Ir ļoti daudz dažādu faktoru, kas ietekmē bērna uzvedību, kāpēc viņš ir šajā kopienā un izdara noziegumus.

Kādi ir risinājumi šajā situācijā?

Tas ir atkarīgs no katra gadījuma individuāli. Protams, ir gadījumi, kad uzraudzība beidzas ļoti veiksmīgi. Raugoties uz probācijas darbu kopumā, jāteic, ka 98% gadījumu ir veiksmīgi. Redziet, attiecībā uz bērniem sabiedrībai vienmēr gribas izcelt negatīvos gadījumus. Tomēr, ja skatāmies uz to kopumā, ir bērni, kuri ir izdarījuši pārkāpumus un ļoti labi saprot, kāpēc ir nokļuvuši probācijas dienestā, saprot, kur viņus aizvedīs nodarītais. Citos gadījumos ir grūtāk, jo viņi nesaprot savu situāciju. Bet tas ir mūsu uzdevums palīdzēt, skaidrot, stāstīt. Ir labie piemēri. Man vienmēr gribas teikt, ka vienkārši vajag strādāt un būs rezultāti.

Vai bērna, pusaudža biogrāfijā paliek ieraksts, ka viņš ir bijis Probācijas dienesta uzraudzībā?

Ja runājam par audzinoša rakstura piespiedu līdzekli - nē.

Sakiet, kā jūs komentētu - "Slokas dūrējs" joprojām dzīvo "Sprīdītī" un arī pēc tiesas, visticamāk, tur dzīvos. Vai pastāv iespēja šo jaunieti pārvietot citur? Vai ir iespēja likumiskā ceļā sadalīt šos piecus notikumā iesaistītos jauniešus? Jūrmalas pusaudzis no sociālās aprūpes centra "Sprīdītis", iespējams, pēc tiesas atgriezīsies atpakaļ turpat. Jau tagad viņš ir agresīvs un apdraud citus bērnus. Kā rīkoties, lai novērstu apdraudējumu?

Individuālos gadījumus nekomentējam, bet, ja tiesa lems, ka šim bērnam jāpiemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis - probācijas novērošana, tad strādāsim tāpat, kā mēs strādātu ar citiem bērniem. Valsts probācijas dienestam nav informācijas par šo bērnu. Ja bērns atrodas ārpusģimenes aprūpes iestādē, tad likumiskais pārstāvis ir ārpusģimenes aprūpes iestāde. Ir jāsaprot, kāpēc bērns aug ārpusģimenes aprūpes iestādē. Tas nozīmē, ka tajā ģimenē ir bijušas problēmas, kas ir jārisina. Jāsaprot, kas notiek centrā, vai bērns tajā brīdī rada kādam apdraudējumu, jāsaprot virkne faku. Vai viņš joprojām ir vardarbīgs pret citiem bērniem? Jāstrādā roku rokā ar iestādi, kurā bērns atrodas, un citām institūcijām. Varbūt tāpēc tik daudz runāju par starpinstitūciju sadarbības sanāksmēm, kuras ir ļoti efektīvas. Tā ir platforma, kurā varam vienoties, ko tālāk darīt ar bērnu. Ja kāds no citas iestādes kaut ko ir pačukstējis, to varam apspriest dziļāk un saprast, cik dziļa ir problēma, un piedāvāt risinājumus.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.