Mums Latvijā jāatrod savs Zelenskis

© Romāns Kokšarovs/F64

Par to, ka Latvijas politiskajai elitei nav stipru, saprotamu un visiem pieņemamu nacionālo mērķu; par to, ka dzīvojam viduvējībās – gan kultūrā, gan politikā; par to, ka pierobežas reģionus neglābs daži nacionālie kultūras pasākumi – un par daudz ko citu “Neatkarīgās” sarunā ar dzejnieku un dramaturgu Normundu Beļski.

Kas patlaban notiek sabiedrībā? Kādus procesus tu redzi?

Situācija, kāda ir šobrīd, nav radusies uz kaut kādu nejaušu notikumu bāzes. Tā balstās uz lieliem, dramatiskiem, var pat teikt - tektoniskiem procesiem. Redzu vairākus vēsturiskus impulsus. Viens no tādiem impulsiem ir 2008./2009. gada krīze, kas spēcīgi skāra arī Latviju. Nākamais notikums - Krievijas agresijas sākums pret Ukrainu: tiek anektēta Krima. Tālāk - 2022. gada februāris, kad Krievija uzsāk pilna mēroga karu pret Ukrainu.

Jāpiemin arī kovids, kas atstāja dziļu nospiedumu uz sabiedrību. Šīs pandēmijas dēļ ļoti daudziem cilvēkiem radās vesela virkne sociālu, mentālu, psihisku traumu, nespējot risināt savas problēmas. Kovids ģenerēja arī dziļu šķelšanos un radikalizāciju sabiedrībā.

Kas mani satrauc visvairāk… Kopš iestāšanās NATO un ES mums diemžēl nav tādu stipru, saprotamu un visiem pieņemamu nacionālu mērķu. Tas ir dramatiski. Grēks teikt, bet lielā mērā šo situāciju glābj tas, kas patlaban notiek ar Ukrainu - mēs morāli un materiāli piekļaujamies šai globālajai problēmai, iesaistoties palīdzībā Ukrainai, būtībā mēģinot glābt visu civilizāciju. Bet Ukrainas glābšanas misija pilnā mērā nekompensē nacionālo mērķu neesamību.

Ceru uz Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču: varbūt viņš pievērsīsies šim jautājumam? Varbūt viņš spēs apvienot kultūras un gara spēkus, kas radītu platformu Latvijas nākotnes nacionālajiem mērķiem.

Latvijā ir katastrofāla demogrāfiskā situācija. Tā jārisina valdības līmenī. Bet tagad šis jautājums kaut kā norimis.

Vēl esmu novērojis, ka Latvijā nav notikusi pietiekami kvalitatīva paaudžu maiņa. Daudzi no mūsu kultūras un inteliģences zieda jau ir aizgājuši viņsaulē, bet viņu vietā…

Nekā īpaši spoža nav?

Jā, kaut kā tā. Līdz ar to mēs dzīvojam lielākoties viduvējībās - gan politikā, gan kultūrā. Ja aiziet spožas personības, bet viņu vietā nerodas nekas tikpat izcils, tad pazūd orientieri, un tas jau ir ļoti būtiski. Protams, ne jau katrs var būt līderis, bet tādiem ir jābūt vismaz dažiem - tādiem, kuri spēj vienot, kuri spēj palīdzēt līdzcilvēkiem, iedvesmot, lai tauta nezaudētu cerību un mērķus.

Cerības samīda bezjēdzīgais, traģiskais Krievijas karš Ukrainā. Vai mēs esam gatavi karam, kas var pienākt arī pie mūsu durvīm?

Diez vai cilvēki var būt pilnībā gatavi tik traģiskam notikumam. Patlaban visi, kuri interesējas par politiku un notikumiem pasaulē, turpina dzīvot kara informatīvajā telpā, pārdzīvojot visu, kas tur notiek. Pirms kara sākuma lielākā daļa cilvēku neticēja, ka varētu notikt kaut kas tāds. Kad karš patiešām sākās, nostrādāja izdzīvošanas instinkti un vienotības principi. Ukraiņiem palīdzēja Volodimira Zelenska spēks un drosme, Ukrainas bruņoto spēku vadības izlēmība. Viņi spēja parādīt vajadzīgos orientierus. Protams, tagad Ukrainā situācija ir daudz sarežģītāka, politiski tā ir neviennozīmīga.

Kas attiecas uz Latvijas situāciju… Mums ir labi kara komentētāji, taču uzskatu, ka liela daļa mājasdarbu, kas attiecas uz drošību, nav paveikti. Pat nerunāšu par to, cik katastrofāla ir situācija saistībā ar civilo aizsardzību: cilvēkiem nav skaidrs, kas būtu jādara X stundā.

Kā lai cilvēkiem tas būtu skaidrs, ja neviens par to nerunā?

Dažās jomās mēs cenšamies kaut ko darīt. Piemēram, medicīnā. Palīdzot ukraiņu karavīriem, mūsu mediķi apgūst papildu pieredzi kara medicīnā. Un tomēr tas viss ir nepietiekami.

Kādi jautājumi, tavuprāt, šobrīd šķeļ sabiedrību?

Lielākoties sabiedrība šķeļas, pamatojoties uz problemātiku, kas nav fundamentāli svarīga. Teiksim, Rēzeknes domes jautājumi. Cik mēnešus tur viss vārās? Valdība muļļājas, neko nevar atrisināt. Jābūt izlēmīgākiem, jāpieņem lēmumi, jāvirzās uz priekšu. Tiek sakrauta vesela kaudze neatrisinātu jautājumu, kas visiem traucē dzīvot.

Runājot par tiem pašiem valsts drošības jautājumiem: ir jābūt striktiem un izšķirīgiem, sevišķi jau šajā laikposmā. Ja tiks iedarbinātas hibrīdkara aktīvākās fāzes, mums jābūt gataviem ātri rīkoties. Tāpēc šādiem notikumiem jāgatavojas aktīvāk.

Bet kā to izdarīt?

Tur darbs Saeimai, valdībai. Bet ko dara šīs institūcijas? Paskatīsimies kaut vai uz “skolu reformu”. Likvidē skolas pierobežas reģionos. Valstij vajadzētu piemaksāt, lai pierobežā strādātu skolas, lai attīstītos infrastruktūra, lai būtu mazā un vidējā biznesa aktivitātes. Tas nav nekas jauns! Tas ir bijis, un tas ir pārbaudīts. Un tagad kādam apvainoties, ka sabiedrība nepieņem šo tā dēvēto skolu reformu, - tas ir aplami. Skolas un infrastruktūra - tas ir mūsu drošības spilvens, kas jāveido pierobežā.

Tu pieminēji Rēzekni. Bet kas notiek ar Daugavpili? Pilsētas mērs Elksniņš ir sašutis par to, ka tiks nostiprināta valsts robeža.

Izskatās, ka Daugavpils vadība ir daudz viltīgāka un rafinētāka par Rēzeknes vadību. Iespējams, vienā brīdī Daugavpils problēma mums kļūs daudz nopietnāka, nekā tā ir Rēzeknē vai citā pierobežas pilsētā. Valdībai vajadzētu nopietnāk piestrādāt pie šīs problēmas visdažādākajās platformās un līmeņos. Vajag paskatīties kaut vai uz to, kādā veidā līdz bankrotam tika novesta Daugavpils reģionālā slimnīca. Valstij nebūs citas iespējas kā vien pārņemt šo slimnīcu, jo tas viss attiecas uz sociālo drošību.

Situācija Daugavpilī ir pamats tam, lai veiktu kardinālas izmaiņas politiskajā vidē, kas izveidojusies Daugavpilī. Situāciju neglābs nekādi nacionālie kultūras pasākumi, ko LTV raida pa visu Latviju, jo Daugavpilī stāvoklis ir daudz nopietnāks.

Valdībai acīmredzot nav drosmes kaut ko mainīt Daugavpilī, kaut arī vajadzētu tur ieviest tiešo pārvaldi, atstādinot Elksniņu no varas. Un tomēr tev ir labs piemērs kā izņēmums no nevarīgās valdības: veselības ministrs Hosams Abu Meri.

Ja kāds nav redzējis LTV raidījumu “1:1”, kurā piedalījās Hosams Abu Meri - lai paskatās. Tad varēs redzēt, kādam jābūt ministram, kādai jābūt attieksmei un mērķiem. Viņā ir degsme, tajā pašā laikā - viņam ir pragmatisks rīcības plāns. Viens otrs saka: daudzi jau te mēģinājuši zāles padarīt lētākas, nekas viņiem nav sanācis, diez vai Hosamam sanāks. Ticiet, sanāks. Un vēl - novēlu latviešiem būt tikpat kvēliem Latvijas patriotiem, kāds ir Hosams Abu Meri.

Un kā viņš cīnās par latviešu valodu.

Tieši tā. Hosama Abu Meri attieksme un mērķu skaidrība, arī cilvēciskās kvalitātes - tas viss pārliecina.

Tu neesi zīlniece un kristāla bumbā neskatīsies. Tomēr - ko tu paredzi tuvākajā nākotnē?

Es piederu tai paaudzei, kas, par kaut ko skeptiski izsakoties un nereti dramatizējot situāciju, tomēr tic saviem mērķiem un Latvijai. Mēs esam ideālisti, jo esam pārliecināt, ka labais uzvarēs. Negribētu, lai mēs izmaināmies sīkumos, sasmalcinot savus mērķus. Sadzīviskais komforts ir sabiedrības garīgā aptaukošanās, bet mērķi var sasniegt tikai tad, ja tu spēj no kaut kā atteikties.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais