Liepājas speciālās ekonomiskās zonas priekšsēdētāja vietnieks Uldis Sesks ir pieredzējis politiķis. Viņš ir politikā gandrīz 30 gadus, ilgus gadu bijis Liepājas mērs, tāpēc labi pārzina Latvijas politisko virtuvi.
Skatoties caur jūsu pieredzes prizmu: kas būtu nepieciešams, lai Latvija piedzīvotu ilgi gaidīto uzplaukumu? Kā trūkst, un kas bremzē?
Esot Liepājas mērs 21 gadu, man galvenais ir bijis attīstības ekonomiskais aspekts. Kā Liepāju izveidot par stipru attīstības centru, no tā iekrituma brīža, kas pavērās pēc tam, kad 1994. gadā Krievijas armija atstāja Karostu? 1951. gadā Staļins ar speciālu rīkojumu Liepājas tirdzniecības ostu pārvērta par kara ostu. Ventspils palika par tirdzniecības ostu, bet Liepājas Karosta kļuva par slēgtu teritoriju. Kad 1994. gadā pēdējie Krievijas jūras kara spēki atstāja šo teritoriju, tad skatam pavērās traģiska aina. 36 nogremdēti kuģi un zemūdenes Liepājas ostā neļāva tur pat izbraukt cauri. Karostas skats bija vienkārši drausmīgs. Pēc tam gan vēl arī latviešu vandaļi tur pielika roku, kamēr nebija skaidrs, kam tas viss tur pieder, jo sākumā tā teritorija nebija pilsētas pakļautībā, bet gan valdības pakļautībā.
Situācija bija traģiska. Burtiski katru mēnesi bankrotēja kāda uz Krieviju orientēta rūpnīca. Tas bija tas starta punkts, no kura mēs, Liepājas uzņēmēji, 1995./1996. gadā nācām kopā un izveidojām uzņēmēju padomi, kas vēlāk kļuva par direktoru padomi. Mani tad ievēlēja par šīs padomes vadītāju. Ideja bija vienkārša: ja mēs, aktīvie cilvēki, nepalīdzēsim savai pilsētai, tad kas tad palīdzēs? Pilsētas domē pie varas bija Teodors Eniņš, Egils Deksnis. Cienījami kungi, bet viņi mums atklāti teica - mēs jau nesaprotam, ko ar to visu darīt.
Vai jūs gribat teikt, ka šobrīd pie varas ir pārāk maz cilvēku ar biznesa pieredzi un saimniecisku domāšanu?
Es balstos uz savu pieredzi. Kā mēs darījām. Bezdarbs bija nežēlīgs: 30-40 procenti. Līdz ar to svarīgākais uzdevums bija: kā ekonomikai atkopties. Latvijas griezumā mums jāskatās, kā padarīt mūsu valsti ekonomiski jaudīgāku, un es joprojām uzskatu: stipri reģioni, vēlāk stipra Rīga, un tā ir stipra valsts. Diemžēl šādas politikas piekritēji šobrīd nav pie varas valstī. To mēs redzam pēc skolu reformas.
Ja mēs pierobežā aizveram kultūras namu, skolu, nepalīdzam vietējiem uzņēmējiem, tad tur paliek tie tukšie plankumi. Mums tas pats notiek tepat leišmalītē - Vaiņode, Priekule vai vēl tālāk Dunika, Sikšņi. Vaiņodē ir kokapstrāde. Mēbeles ražo eksportam. Mēs viņiem prasījām - vai viņi var palielināt ražošanas apjomus, palielināt darba vietu skaitu? Viņi saka: jā. Ko vajag? Vajadzētu kādu ES programmu, lai varētu modernas ražošanas ēkas uztaisīt.
Ja tur būtu darba vietas, tad droši vien būtu arī skola. Tad attīstītos arī pārējie pakalpojumi. Liepājas statistika liecina, ka viena darba vieta ostā vai lielā ražošanā ir divas līdz trīs darba vietas, kas nāk kā apkalpojošais sektors. Valdības ministriem esmu neskaitāmas reizes mēģinājis to stāstīt. Viņi māj ar galvu un it kā piekrīt, bet reāla rīcība neseko. Latvieši jau ir ļoti sīksti un spējīgi, bet šobrīd ir ļoti daudz šķēršļu, kuriem mēs netiekam pāri.
Piemēram?
Kaut vai banku politika. Nevar viens neliels uzņēmējs Vaiņodē, Liepājā un pat Rīgā attīstīties, ja banka viņu nekreditē. Es liktu ekonomisko attīstību kā prioritāti. Latvijas rīcībā esošos ES fondus (tie ir vairāki miljardi) liktu iekšā ražošanā, jo tieši ražošana ir ekonomikas mugurkauls. Tāpat IT attīstībā, izglītībā un visās ar to saistītās lietās.
Pēdējā laikā arvien biežāk dzird runas, ka nespējam šos ES fondus apgūt. Parasti jau naudas “apguvēju” netrūkst. Ņemot vērā šo fondu milzīgo ietekmi uz ekonomiku kopumā, kas traucē šo naudu “paņemt” un likt lietā? Jums, esot tur iekšā, tas droši vien labāk redzams?
Es jau neesmu “tur iekšā”. Es skatos no Liepājas, kā ministrijas ierēdņi gatavo šīs programmas un dara to visai neprasmīgi. Droši vien, ka nav stratēģiskā plāna, kā vislabāk ieguldīt ES naudu, lai tā pēc tam nestu atdevi. Tāpat kā biznesā, kur jebkurš uzņēmums taisa biznesa plānu. Jā, varbūt tas ne vienmēr ir tas svarīgākais dokuments, jo biznesā svarīga ir intuīcija, sajūtas, situācijas izpratne, bet jābūt skaidram virsmērķim.
Šobrīd Latvijā ir vairāki skandāli par industriālo parku attīstību. Šie parki neapšaubāmi ir vajadzīga lieta. Liepājā esam izveidojuši vairākus. Tādi būtu vajadzīgi katrā reģionu centrā. Arī mazākās pilsētās. Bieži vien uzņēmējam ir ideja, bet viņam nepieciešama arī ēka, kur šo savu ražošanu izvērst. Tāpēc Latvijā vajadzētu pēc iespējas vairāk šādu industriālo parku, lai būtu kur izvietot ražošanas iekārtas. Pēdējos četros gados Liepājā ir radītas 26 jaunas rūpnīcas. Pateicoties tieši šiem industriālajiem parkiem. Mums tādi ir vairāki, un rezultāti ir lieliski. Ja tādi parki būtu visos reģionālajos centros, tajā skaitā Rēzeknē un Daugavpilī, tad mēs te runātu pavisam par citām, daudz patīkamākām lietām.
Atgriezīsimies pie ES fondu apguves. Jūs teicāt, ka ministrijas ierēdņi šīs programmas veido neprasmīgi. Kā šī neprasme izpaužas?
Varam ņemt tos pašus industriālos parkus. Lai pareizi izmantotu ES struktūrfondus, ir noteikumi, kur starp sasniedzamajiem kritērijiem ir jaunradītās darba vietas. Viss it kā loģiski, tikai neloģiskais ir tas, ka noteikumos ielikti konkrēti datumi - darba vietām jābūt 2026. gadā. Šobrīd tā ir neapgūta teritorija. Ir jāizbūvē komunikācijas - ūdens, elektrība, gāze, kanalizācija, ūdens attīrīšanas iekārtas - jāuzbūvē ielas un pieslēguma vietas. Lai uzņēmējam, kurš nāks un tur liks savu ražotni, būtu kur pieslēgties. Projekts sākās tikai šogad. Tātad šogad vēl ir tehniskā projekta izstrāde, varbūt gada beigās sāksim tās komunikācijas būvēt un 2025. gadā tās tiks uzbūvētas.
Bet kā var šodien paredzēt, ka 2026. gadā tur jau būs rūpnīca ar noteiktām darba vietām? Tas tomēr neiet tik ātri. Ražošanas ēku nevar uzbūvēt tukšā vietā, kamēr nav komunikācijas un ielas, bet tās savukārt nevar būvēt, ja nav jau zināms, kas tajā 2026. gadā tur nāks. Tas nav īsti pareizi, un visi to saka. Valmiera, Ventspils, Liepāja. Tagad ierēdņi kasa pakausi un prāto, ko tagad darīsim. Bet vai tad, kad tos noteikumus veidoja, nevarēja ar profesionāļiem pakonsultēties?
Vai tad tie nav ES noteikumi?
Jā, bet tos jau sagatavoja Latvijas ierēdniecība un aizveda uz Briseli apstiprināšanai. Brisele apstiprina to, ko Latvijas ierēdņi sagatavojuši. Cilvēki, kuri bijuši pie šo programmu izstrādnes, nav bijuši pietiekami profesionāli. Viņi nav paprasījuši padomu tiem, kas šādus industriālos parkus jau ir attīstījuši. Kaut vai Valmierai vai Ventspilij, vai Liepājai.
Jūs jau pieminējāt skandālus, kad saistībā ar industriālajiem parkiem lieta nonākusi tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā.
Te mēs atgriežamies pie šiem noteikumiem. Viss jau it kā pareizi. Visas šīs būvniecības rezultātā galā jābūt rūpnīcai. Tikai kā to tur dabūt? Katra pašvaldība cenšas to uzņēmēju atrast. Nav jau tā, ka uzņēmēji stāvētu rindā un gaidītu. Nevajag iedomāties, ka Latvija ir tā labākā vieta uz pasaules, kur uzņēmējiem savu ražotni likt. Valmierā bija meklējuši uzņēmējus, kuri tur varētu nākt, bet sanāca, ka it kā speciāli būvē konkrētam uzņēmumam, ko noteikumi neparedz. Vai paredz ar jau citiem nosacījumiem. Mums ir cita pieeja, mums ražošanas ēkas būvē paši investori, bet katrā pilsētā ir sava specifika, jo, vēlreiz atkārtoju - investori rindā diemžēl nestāv. Viņi drīzāk ir jāpierunā.
Kāds signāls ar šādām darbībām tiek dots?
Investoriem tas ir ļoti slikts signāls. Šie noteikumi ir brāķis, kas laikus netika izvērtēts, pārdomāts un gatavošanas laikā novērsts. Tagad tā situācija ir nelāga.
Kāds tas ir signāls pašvaldībām? Vai tas nesasien rokas, un vai turpmāk pašvaldības nebūs vēl piesardzīgākas investoru meklējumos?
Domāju, ka jā. Valmieras gadījums pašvaldībai stipri lika pārdomāt. Vienu brīdi viņi gribēja vispār atteikties no šīm programmām, bet šāda atteikšanās būtu padošanās, kas neļautu attīstīt konkrētās pilsētas ekonomiku.
Šobrīd uzvirmojis “Vienotības” aplokšņu skandāls. Partijas birojā maksātas algas aploksnēs. Gandrīz vai gribas to sasaistīt ar to, ko stāstāt.
Kā jau mēs tikko runājām - tas izskatās nelāgi. Ja tie paši cilvēki rosina mazam uzņēmējam maksāt visus nodokļus, bet paši... Ja tiesībsargājošās institūcijas apstiprinās šos faktus, tad tas juridiski būs ļoti neglīts skandāls. Man gan ir informācija tikai tik, cik televīzijā redzēts, bet neizskatās labi šī lieta.
Šis skandāls it kā turpina tādu “Vienotības” neveiksmju sēriju, kuru iesāka pagājušās vasaras ieilgusī jezga ap valdības maiņu.
Šķiet, ka tikai premjers Kariņš saprata, kas tie par vingrinājumiem, kurus viņš izpilda. Viņš bagātīgi bārstīja pārmetumus citiem, ka tie nepieņemot valstiski svarīgus lēmumus, kas neļaujot iet uz priekšu, bet varbūt viņam pašam vairāk vajadzēja iesaistīties, nevis visu deleģēt ierēdņiem. Visas tās programmas, par kurām tagad runājam, ir pieņemtas Kariņa valdību laikā. Pirmajā vai otrajā. Kas attiecas uz pašu šo politisko jezgu, tad, iespējams, tur jau iepriekš bija izdomāts, kas notiks, kam būs jākļūst par Eiroparlamenta deputātu vai ko augstāku, kam būs jākļūst premjeru, bet tad, kad “Apvienotais saraksts” izvirzīja Uldi Pīlēnu par prezidenta amata kandidātu, sākās drudžaina rosība. Vajadzēja Pīlēnu izolēt no iespējas piedalīties koalīcijas sēdēs un pašu “Apvienoto sarakstu” izmest no koalīcijas.
Kariņš bija premjers piecus gadus. Jūs visu šo laiku bijāt Liepājas pilsētas vadībā. Kāds ir viņa vēsturiskais pienesums Latvijai šajos piecos gados?
Man ar viņu personiski nav sanācis daudz kontaktēt, bet es skatos no sev saprotamā ekonomiskā aspekta. Kariņam sākot darbu, Latvija ar Lietuvu un Igauniju bija vēl kaut cik salīdzināmā līmenī, bet tagad jau esam atpalikuši bezcerīgi. Rumānija mums ir aizgājusi garām. Tas ir nožēlojami. Tāds ir šīs viņa valdības rezultatīvais rādītājs. Valdība acīmredzot nav atradusi īstos risinājumus, kā stiprināt Latvijas tautsaimniecību.
Kas tieši bija šie aplamie risinājumi, kuri rezultējās šajā, kā teica bijušais prezidents Egils Levits - atpakaļslīdēšanā?
Tā kā Kariņam un “Vienotībai” Saeimā bija neliels balsu skaits un koalīcija bija stipri sadrumstalota, tad ļoti daudzi jautājumi vienkārši netika risināti. Tie bija aktuāli, bet vispārējā tendence bija - to atliekam malā, pabīdām dziļāk atvilktnē. Tad nāca pandēmija, kura tika ārkārtīgi neprasmīgi vadīta. Atcerēsimies to haosu ar preču pirkšanas ierobežojumiem veikalos. Zeķbikses nopirkt nedrīkstēja, bet šņabi gan. Bija ļoti daudz neizprotamu lēmumu, kuriem nebija īsta pamatojuma, bet kuri sāpīgi sita pa biznesu. Daudzos sektoros ekonomika tika gandrīz pilnībā apturēta. It kā jau šie zaudējumi tika kompensēti ar tā dēvēto helikopteru naudu, kad daudzi miljardi tika vienkārši izkaisīti. Cik šī nauda tika izdalīta pamatoti, ir liels jautājums. Kaut vai ņemot vērā to, ka starp lielākajiem šīs naudas saņēmējiem bija arī azartspēļu uzņēmumi. Parāds ir uzaudzēts, bet cik no šīs naudas ir investēts attīstībā? Tagad budžetā naudas attīstībai nav.
Tajā pašā laikā notika administratīvi teritoriālā reforma, kurai pēc idejas bija jārada pamats tam, par ko runājāt pašā sākumā - stipri reģioni, stipra Rīga, stipra valsts. Ir jau pagājuši vairāki gadi. Kādi rezultāti?
Tas nosaukums - reformas - manā skatījumā jau kļuvis par tādu kā lamuvārdu, nevis kaut ko labu. Ja mēs runājam par administratīvi teritoriālo reformu, tad jāatgādina, ka 1997. gadā tā laika valdība Liepājas rajonu sadalīja astoņās daļās. Kādreiz Latvijā bija 26 rajoni. Visnotaļ organiskas vienības. Loģiskas pēc savas struktūras. 1997. gadā šo loģisko struktūru sadalīja astoņās daļās. Tagad, neizvērtējot, kādas būs sekas, atkal šos astoņus novadus saliek vienā. Tā gudrība Latvijas valstij - trīs soļi uz priekšu un četri atpakaļ.
Kāpēc četri, ja jau turpat vien atgriežamies?
Tāpēc, ka ir palicis sliktāk. Tika sagrauts tas, kas veiksmīgi strādāja, esot vienā rajonā. Tagad tās nomales jau ir gandrīz izdzisušas. Ir atsevišķi veiksmes stāsti - Grobiņa tepat blakus Liepājai attīstās, Pāvilosta attīstās, Aizpute vēl daudzmaz velk, bet pārējā daļa dziest ārā. Šai reformai trūka izvērtējuma, un tagad 2029. gadā automātiski šo pašvaldību skaitu vēl samazinās, valstspilsētas apvienojot ar apkārtnes teritorijām. Kāds no tā būs labums iedzīvotājiem? Izvērtējuma nav.
Kaut kā tas taču tiek pamatots?
Nav nekā pamatots. Optimizācija. Tāpat kā tagad ar skolu reformu. Vienai otrai novadu skolai ir daudz labāki eksāmenu rezultāti nekā lielajās pilsētās, pat Rīgā, bet šīs skolas taisa ciet, jo tur ir par maz skolēnu. 56 skolas taisīs ciet. Cik tas ir izvērtēts? Ja aiztaisīs ciet skolu Vaiņodē vai Priekulē, tad visa tā leišmalīte tā lēnam izdzisīs. Tā vietā, lai nedaudz palīdzētu ekonomiski atsperties un attīstīt uzņēmējdarbību, klapē tik visu ciet. Nevar būt galvenais kritērijs skolēnu skaits. Jāskatās ļoti individuāli un uzmanīgi. Pēc pandēmijas daudzi pārcēlās uz dzīvi reģionos, bet, ja tur nav skolas, bērnudārza, tad tur ģimenes cilvēks ar bērniem dzīvot faktiski nevar. Tāpēc ar to “ciet klapēšanu” jābūt divtik uzmanīgiem.
Liepājā gan dzīve neizskatās tik drūmās krāsās. Nupat tika pabeigts Lielās ielas rekonstrukcijas projekts pašā centrā pie Rožu laukuma, veras vaļā jaunas rūpnīcas. Varbūt nav tik traki, kā stāstāt?
Tas tāpēc, ka ļoti intensīvi strādājam pie pilsētas industrializācijas plāna sinerģijā ar ostas attīstību. Mums ir arī sava reģionālā lidosta, un ceram, ka varbūt pat jau šogad no tās atsāksim regulārus pasažieru lidojumus. Par to notiek sarunas. No jaunajiem ostas projektiem gribu atzīmēt lielu dzeramā ūdens transportēšanas termināli. Tuvākajos mēnešos tas tiks nodots ekspluatācijā. Latvija izmantos savu dabīgo iespēju eksportēt ūdeni. Mums tā netrūkst, bet pasaulē daudzviet tā trūkst pat ļoti.
No kurienes šis ūdens nāks?
Ap Liepāju ir pietiekami daudz urbumu. Savulaik Liepāja tika plānota lielāka, nekā tā ir šobrīd. Plānotais iedzīvotāju skaits bija 120 000-140 000, šobrīd ir 70 000. Tad nu ūdens resursam ir pietiekamas rezerves. Plānotais eksporta apjoms ir trīs miljoni tonnu. Šis būs unikāls stāsts gan Eiropai, gan pasaulei, kad ūdens tiks pārvadāts ar kuģiem. Ideja ir inovatīva, bet ļoti interesanta un perspektīva. Tā ka Latvija arī var. Ja grib.
