Būs Latvijā hospisa stacionārs

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Kā psiholoģiski pieņemt to, ka tuvinieks patiešām mirst, kā var pieteikties hospisa pakalpojumam un vai Latvijā būs pieejams arī hospisa stacionārs.

No šā gada janvāra ikvienam pieaugušajam Latvijas iedzīvotājam beidzot ir pieejama valsts apmaksāta hospisa jeb pirmsnāves aprūpe mājās. TV ciklā "Nra.lv sarunas" aktrises un režisores Kristīnes Krūzes-Hermanes intervijas turpinājums ar “Hospiss.lv” līdzdibinātāju Ilzi Zosuli.

Intervijas sākums lasāms šeit.

Domāju, ka ir psiholoģiski grūti pieņemt, ka tuvinieks patiešām mirst. Līdz pēdējam gribas ticēt, ka notiks brīnums, viņš piecelsies un kļūs vesels. Arī lai pieteiktos hospisa aprūpei, varētu būt psiholoģiska barjera. Ja reiz es paņemu rokās telefonu, lai pieteiktos pakalpojumam, es it kā akceptēju nāvi.

Jā, tā tas ir. Un tas ir tas, par ko mēs turpināsim runāt un skaidrot, ka mēs aizejam prom no kinematogrāfa un nepatiesiem stereotipiem un ir vajadzīga patiesa un izvērsta informācija, tāda, kāda tā ir. Un runāt par cerību tā, ka mēs palīdzēsim cilvēkam cieņpilni nomirt, tik, cik tas ir iespējams. Bet mēs visi saprotam situāciju.

Un šī izpratne dod citu dziļumu atlikušajām dienām un naktīm. Mums ir tik daudz tuvinieku stāstu un pateicību par to, ka tieši šī situācijas izpratne, nevis cerība, kas ir ne ar ko nepamatota, devusi iespēju, varbūt pirmoreiz dzīvē, nosēdēt visu nakti līdzās, turēt tēva roku savējā un domās vai varbūt skaļi monologā izrunāt kādas lietas.

Jo, ja tā nav, mēs turpinām arī visā pārējā teikt, ka būs taču vēl rīt, parīt un pēc nedēļas nāks arī brālēns. To arī var darīt. Nav tā, ka mēs tagad visi sastājamies apkārt, gaidām un skatāmies pulkstenī, kad nu būs. Bet tas ir tā, ka mēs reāli saprotam, kas notiek.

Kāds no mūsu komandas tuviniekiem ir izstāstījis, kādas ir miršanas stadijas, kādas ir ārējās pazīmes, kad ir sācies aiziešanas vai agonijas process, kādas mirstošajam ir vajadzības vēl šajā brīdī, ko mēs vēl varam izdarīt, kā vēl varam palīdzēt līdz pēdējam elpas vilcienam.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Tas ir ļoti svarīgi, ko jūs sacījāt. Jo bieži gadās tā, ka tieši šajā agonijas brīdī radinieki, ja viņi nav apmācīti, nobīstas, izsauc ātro palīdzību. Kad atbrauc ātrā palīdzība, tai ir jāved cilvēks prom, un rezultātā viņš nomirst vai nu ātrās palīdzības mašīnā, vai slimnīcas gaitenī, ko nevarētu nosaukt par cieņpilnu nāvi. Tāpēc hospisa atbalsts un skaidrošana, klātesamība tuviniekam šajā brīdī un lai viņš nenobītos, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Tas ir ļoti svarīgi. Mēs esam izstāstījuši, kā tas būs, kas kam sekos, ko tad darīt, un tas, ka elpas vilcieni paliek retāki, seklāki, gārdzošāki, neko nenozīmē, bet tā vienkārši process notiek. Ir ļoti svarīgi, ka jūs esat blakus, ja jūs to varat, ja negāžaties paši gar zemi.

Svarīgāk ir padomāt, kā tas būs tajā brīdī, nevis ko māsa no Amerikas teiks, kāpēc "neaizrāvi" māti ar "ātrajiem", bet viņu nomērdēji, un man tas tagad būs kā akmens kaklā. Varbūt arī ar māsu to var izrunāt un izstāstīt. Nevis lai man kā tuviniekam neviens nepiesienas, jo es, redz, izsaucu "ātros". Varbūt vienreiz pietiks šos jautājumus uzvelt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), bet būt informētiem, gataviem atklātai, grūtai sarunai ar komandu, kas ir tam apmācīta, un sagaidīt šo procesu.

Mums tiešām daudzi tuvinieki ir teikuši paldies par to, ka varējuši būt klāt līdz pēdējam brīdim, ka bijusi tā roka, iespēja atvadīties. Ja es domāju par sevi, es arī negribētu to darīt kādā slimnīcas gaitenī. Slimnīcu uzņemšanas nodaļās pacienti tiek kategorizēti, lai palīdzību sniegtu tiem, kuriem tā ir nepieciešama visātrāk, un šāds pacients, kuram ārsti būs konstatējuši, ka ir sācies dabiskais miršanas process, noteikti nebūs prioritāro pacientu vidū un varbūt nomirs vienatnē. Vai mēs to gribētu? Mēs gribētu, lai tas notiktu kādā savā vidē, varbūt līdzās būtu nevis daudzi, bet viens cilvēks. Varbūt kāds nevēlas klāt nevienu un nāvi grib sagaidīt vienatnē.

Tas ir tas, par ko es gribētu, lai mēs runājam. Lai nebaidāmies, nekautrējamies, uzdodam jautājumus, izprotam un tad rīkojamies. Un nevienam nav aizliegts hospisa aprūpes laikā saukt NMPD vai vēl kaut ko. Protams, visi pārējie pakalpojumi ir pieejami.

Kā var pieteikties hospisa pakalpojumam?

Kā jau iepriekš minēju, svarīgs ir šis viens teikums par dzīvildzi. Ir vajadzīgs ārstu konsilija atzinums vai lēmums, kur norādīts, ka slimība tāda un tāda, terminētā stadijā, nepieciešama simptomātiska ārstēšana mājas apstākļos, ieteicama hospisa aprūpe, paredzamā dzīvildze ir līdz sešiem mēnešiem. Konsilija slēdzienam ir jābūt izsniegtam 4. vai 5. līmeņa slimnīcā, kas ir lielās reģionālās slimnīcas, bet Rīgā tās divas lielās klīniskās slimnīcas.

Nevajag uztraukties arī, ja cilvēks nodzīvo ilgāk, un labā aprūpē tas tā var notikt. Tad ir atkārtots ārstu konsilijs, kas izvērtē situāciju, varbūt kādi apstākļi nebija ņemti vērā. Ja ir notikusi uzlabošanās, var arī mainīt aprūpi. Nav tā, ka paiet seši mēneši, un tad dariet, ko gribat.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Tā kā tas ir jauns pakalpojums, runājam arī ar lielajām slimnīcām, jo iepriekš ārsti slēdzienos šādu teikumu nerakstīja. Mums arī bija saruna par gadījumu, kad ārsts ieraksta šādu teikumu, bet pēc tam viņam kabinetā stundu jānoklausās tuvinieku histērija, jāpavada viņi, bezmaz vai jāizraksta viņiem zāles, un viņš nevar strādāt ar citiem pacientiem. Saprotu, ka būs šādas situācijas, jo Latvijā tas ir kas jauns.

Mēs redzam, ka konsilija slēdziens varētu būt kas tāds, kas pagaidām ir birokrātiska prasība. Bet slimnīcas nāk pretī, izprot šo situāciju, un droši vien tas ieiesies un aizies. Slimnīcu neiroloģijas, ķirurģijas vai paliatīvās aprūpes nodaļās ir pacienti, kuriem paredzams šāds ceļš. Bet mums ir arī daudz šādu pacientu, kuri atrodas mājās, un ne tikai Rīgā, un pakalpojums ir jāievieš visā Latvijā. Šobrīd par to tiek lemts, ieviesta kārtība, kā ģimenes ārsts attālināti uz konsiliju nosūta konkrētā pacienta dokumentus.

Pakalpojuma sniegšanas noteikumi paredz, ja ir visi šie dokumenti, mums ir jāreaģē 24 stundu laikā un jāuzsāk palīdzības sniegšana.

Dokumentu kārtošana varētu būt ilgstošs process...

Slimnīcās ārsti ir saprotoši un, ja vēl ir ģimenes ārsts, kas izprot situāciju un piedalās, jo tādi ir noteikumi. Jau sacīju, ka mēs kā labdarības organizācija “Hospiss.lv” turpinām par ziedojumiem sniegt cilvēkiem palīdzību, jo mēdz būt tā, ka pasei derīguma termiņš beidzies vai vēl kaut kas, un redzam, ka cilvēks nepaspēs nokārtot. Tad ir šie humānie apsvērumi, un mēs izmantojam ziedojumus, kas ir ļoti vajadzīgi, jo šādas situācijas būs.

Latvijā tagad ir izcīnīta valsts apmaksāta hospisa aprūpe pieaugušajiem. Nākamais solis būtu hospisa aprūpe stacionārā, kas attīstītās valstīs ir pašsaprotama lieta.

Joprojām ir cilvēki, kuriem pat neienāk prātā, ka mums tādas nav. Tas ir tāpat kā māmiņai, kura ir bērniņa gaidībās, neienāk prātā, ka ir aizvērta dzemdību nodaļa. Bet mums Latvijā ir tik daudz vientuļu cilvēku. Kamēr nebiju saskārusies ar šī pakalpojuma sniegšanu, es arī nezināju, ka tā ir. Tas man liek domāt, kāpēc 33 gadus neviens nav šo jautājumu risinājis. Tur ir daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu. Taču mēs ticam, ka aprūpe mājās ir pirmais solis, un mēs esam pielipuši kā pirts lapa dažām valsts iestādēm un šo ideju virzīsim.

Divas Ilzes, otra ir Ilze Nešpore, ir ieviesušas hospisu Latvijā. Ir daudz brīvprātīgo palīgu, kas iet uz slimnīcām un dara svētīgu darbu, kurš nav viegls, jo ir jābūt emocionāli noturīgam, ir jābūt vēlmei kaut ko atdot no sevis. Ir liela ticība, ka jums izdosies radīt arī hospisa stacionāru.

Jā, ja ņem vērā, ka mēs abas tikai pirms četriem gadiem sākām lasīt definīcijas, kas tas ir, un interesēties, kā tas ir citās valstīs, kāpēc pie mums nav, kur varētu pieķerties utt. Ja pēc četriem gadiem ir šāds valsts apmaksāts pakalpojums, tad nav tik slikti. Arī ar hospisa stacionāru tiksim uz priekšu. Parasti tās nav milzīgas piecstāvu būves kā Dzemdību nams, bet tie ir nelieli, ar 16-20 vietām, un katram cilvēkam ir individuāla istaba.

Šobrīd Rīgā tikai vienā slimnīcā ir atsevišķas istabas, pārējās pacienti atrodas palātās kopā pa četriem un pieciem. Viens varbūt klausās radio pilnā skaļumā, jo labi nedzird, pie cita gultas pilnā balsī raud tuvinieki, vēl kāds ietur launagu, bet kādam turpat pienācis nāves brīdis. Nav ne aizslietnīša, nekāda privātuma, autonomijas, delikātuma. To tur ir grūti ievērot.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Tāpēc mēs sev esam kā mērķi uzstādījuši, ka vismaz viens hospiss kā paraugs būtu nepieciešams, lai mēs varētu tos veidot visā Latvijā. Eiropā ir izrēķinātas normas, ka uz 100 000 iedzīvotāju vajadzīgas tik un tik gultas. Tur nav nepieciešami nekādi speciāli korpusi, tur vairs nenotiek diagnosticēšana, kur ir jāpērk aparatūra par miljoniem.

Tā ir ģimenes tipa iestāde, ievērojot pacienta tiesības uz privātumu, autonomiju, vēlmēm. Tā ir vieta, kur palīdzēt tiem, kuriem pēdējais etaps ir sarežģīts, piemēram, plaušu vēzis, kad ir lielas elpošanas grūtības un visu laiku vajadzīga palīdzība, vai ir ļoti lielas sāpes. Ir vēža veidi, kur cilvēki cieš milzīgas sāpes un injekcijas, atsāpināšana ir vajadzīga ik pēc dažām stundām. Medmāsai uz mājām būtu grūti izbraukāt. Ir cilvēki, kuriem šāda veida palīdzība nepieciešama, jo viņi ir vientuļi, vai aprūpe ir sarežģīta un komplicēta, un nav racionāli, ka pie viņa brauc visa komanda.

Bet, protams, tagad viss fokuss uzlikts uz to, lai vajadzīgajā saturā un kvalitātē ieviestu hospisa pakalpojumu mājās. Vēl mēs cīnījāmies par to, lai Latviju sadalītu vairākos reģionos, kad ir sadalīti pakalpojumu sniedzēji, lai tuviniekiem ir iespēja izvēlēties. Ir vairāki reģioni, kur cilvēks var izvēlēties vienu vai otru pakalpojuma sniedzēju, kas ir ļoti būtiski, lai pakalpojumu sniedzēji konkurētu savā starpā ar pakalpojumu kvalitāti, saturu, jo cena mums visiem ir vienāda, un to nosaka un apmaksā valsts.

Mirstošais cilvēks un viņa ģimene pakalpojuma saņemšanas brīdī ir ļoti jūtīga, trausla, un viņus diskriminēt ir vienkārši, sākot no tā, ka var sastāstīt visādas lietas, apzagt utt. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kas ir komandā, kādi ir šie cilvēki, jābūt uzticībai. Hospiss ir tas, kas nodrošina šo drošo vidi gan mentāli, ka pacientam netiek darīts pāri, gan arī medicīniski.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.