Olu tirgum savi noslēpumi – kur pazūd peļņa no Ukrainā ražotām olām?

© Foto kolāža

Tuvojas Lieldienas, un ir sācies olu iegādes drudzis. Kas notiek olu tirgū Latvijā un citviet Eiropas Savienībā; kā tas tiek kropļots ar Ukrainas olām; cik brīvi veikalos ir pieejamas tieši Latvijā ražotās olas; vai marķējumiem var ticēt; kur paliek apjomīgā Ukrainas olu ražotāju virspeļņa un kādas olas izvēlēties Lieldienu galdam, baltās vai brūnās – “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.

Kas pašlaik ir aktuāls olu un citu pārtikas preču tirgū?

Publicitātes foto

Eiropas Komisija ir sagatavojusi priekšlikumu Eiropas Parlamentam pagarināt atvieglotos ievedmuitas nosacījumus Ukrainas lauksaimniecības produktiem vēl uz gadu. Tas nozīmē, ka Eiropas Savienībā un Latvijā turpinās ienākt prece, kas ir būtiski lētāka, mūsu nozarē vismaz 2,5 reizes lētāka, un attiecīgi turpinās radīt negodīgu konkurenci.

Mums taču ir brīvais tirgus!

Brīvais tirgus ir tad, kad ir līdzvērtīgi nosacījumi. Ja nav jāievēro ES standarti, kas ir obligāti Eiropas ražotājiem, un muitas tarifi nav jāmaksā, tad, protams, automātiski prece ir lētāka.

Eiropas Savienībā ir ļoti augstas dzīvnieku labturības prasības, kuras neievērojot preci var ražot par 15-20% zemāku pašizmaksu. Pilnīgi loģiski, ka, ienākot lētākai produkcijai, rodas tirgus traucējumi. Šis ir pareizi korektais, diplomātiskais nosaukums pašreizējai situācijai - “tirgus traucējumi”, kas patiesībā ir negodīga konkurence.

Lopbarības graudi, kas ir 70% no izmaksām, Ukrainā ir vismaz divreiz lētāki nekā Latvijā.

Un vēl arī darbaspēks Ukrainas uzņēmējiem izmaksā divreiz mazāk nekā Latvijā. Vadošiem speciālistiem algu starpība ir vismaz trīs reizes.

Tas summējas, un ir parēķināts, ka Ukrainas produkcijai ražošanas izmaksas ir vismaz 2,5 reizes zemākas.

Ekrānuzņēmums

Kādos apjomos Ukrainas olas nonāk Eiropas Savienības un Latvijas tirgū?

Oficiālā ES statistika par 2023. gada uzrāda, ka svaigu olu imports pēc ievedmuitas atcelšanas 2022. gadā Eiropā kopumā pieauga par 2580%. Tātad 25 reizes. Līdzīgi ir arī attiecībā uz putnu gaļas importu. Pieaugums bija 94%. Kopīgie importa apjomi kopš tā laika nav samazinājušies. Atsevišķos mēnešos pat būtiski pieauguši. Katrā ziņā Latvija ir viena no tām valstīm, kurā ukraiņu olas ienāk visvairāk. Bet nav precīzas informācijas, cik no šī importa paliek Latvijā, cik tiek izvests tālāk.

Ieejot lielveikalā, kaut kas taču ir redzams - sevišķi, ja skatās ar speciālista aci? Kura ola ir no kurienes?

To mēs redzam un redzam, ka ukraiņu ola ir aizvien vairāk klātesoša lielajos tirdzniecības tīklos.

Vai tur ir teikts, ka tās ir Ukrainas olas, vai arī tās ir zem kādiem “segvārdiem”?

Rūpīgi pētot informāciju uz olu iepakojuma, izcelsmes valsti var konstatēt. Var arī redzēt maziem, maziem burtiņiem rakstīto, ka dējējvistu turēšanas metode ir “ES standartiem neatbilstoša”.

Eiropas Savienības motivācija ir palīdzēt Ukrainas ekonomikai, lai Ukraina var labāk aizstāvēties pret Krievijas agresiju...

Jā, mērķis ir ekonomisks atbalsts Ukrainai. Tajā brīdī, kad mēs sakām, ka ir ekonomisks atbalsts Ukrainai, acīmredzot mēs domājam Ukrainu kā valsti, kurai ir jāpērk ieroči, jāuztur armija u.tml.

Taču neviens no atbalstītājiem nav spējis atbildēt uz jautājumu, kāds konkrēti ir ekonomiskais ieguvums Ukrainas valdībai no šā atbalsta. Ja runājam par ekonomisko atbalstu, tad ir jāspēj to pamatot ar ekonomiskām kategorijām.

No publiski pieejamiem avotiem redzam, kādi ir Ukrainas olu ražotāju pārskati par 2022. un 2023. gadu. Tā ir milzīga peļņa - 2022. gadā 22 miljoni dolāru. Savukārt par 2023. gada deviņiem mēnešiem šis skaitlis ir 30 miljoni eiro.

Īpašnieki - privātpersonas 2022. gadā dividendēs izņēma 3,9 miljonus eiro. Nav neviena publiska avota, kas rādītu, ka daļa no šīs ekonomiski nepamatotās virspeļņas nonāktu Ukrainas valdības rīcībā. Visa nauda nonāk īpašnieku rīcībā.

Ja runājam par īpašniekiem, tad viens no īpašniekiem lielam uzņēmumam (29%) ir Kanādas pensiju fonds. Tātad Eiropas Savienība, nosakot atvieglotu režīmu Ukrainas olu importam, pēc būtības ir palīdzējusi Kanādas pensiju fondam, nevis Ukrainas valdībai.

Savukārt ir bijuši mēneši, kad Latvijas ražotāji ir bijuši spiesti realizēt produkciju zem tās pašizmaksas.

LAPNA priekšlikums bija ļoti konkrēts, to izteicām gan Ārlietu ministrijai, gan Zemkopības ministrijai un arī valdības sēdē to esam teikuši - ja tiešām grib palīdzēt Ukrainai, tad jānosaka tāds importa tarifs, kas situāciju izlīdzina un nerada tirgus traucējumus, un visa no šā importa tarifa iekasētā nauda jānodod Ukrainas valdības rīcībā.

Tas ir piedāvājums Eiropas Savienībai, bet ko vietējie ražotāji var prasīt un sagaidīt no Latvijas valdības un Saeimas?

Pašlaik situācija ir līdzīga, kad tiek runāts gan par graudiem, gan par mangāna rūdu un visu pārējo importu un eksportu ar Krieviju - ka jābūt vienotam Eiropas Savienības lēmumam.

Bet robeža ar Krieviju ir Igaunijai, Latvijai, Lietuvai un Polijai. Būtu loģiski, ka Latvija vai šīs valstis kopā nāktu ar iniciatīvu slēgt robežu un ieskaidrotu Eiropas dienvidu valstīm, ka ir jāieklausās tajās valstīs, kurām ir tiešs kontakts ar Krieviju.

Taču mūsu valdība ignorē Latvijas ražotājus un pat neinformē ES dalībvalstis, ka tāds viedoklis vispār ir. Vismaz mēs to nedzirdam. Bez ierunām tiek akceptēti EK piedāvātie risinājumi.

LAPNA ir ne tikai olu ražotāju, bet arī vistas gaļas ražotāju apvienība. Kādu iespaidu pašlaik izjūt vistas gaļas ražotāji?

Situācija ir ļoti līdzīga. Putnu gaļas apjomi no Ukrainas nav tik lieli kā olām, bet ir citas problēmas, kas saistītas ar importu no trešajām valstīm kopumā. Arī no Brazīlijas, Ķīnas, Taizemes un citām. Produkti ienāk kādā no Eiropas valstīm, kur tos pārfasē, sagriež gabaliņos vai kaut kā citādi apstrādā, un tie iegūst “Eiropas pilsonību”.

Mēs nezinām, kāda ir produktu patiesās izcelsmes valsts.

Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padome (LOSP) ar saukli “Tiesības zināt” organizē akciju, kurai, cik zināms, jūs esat iniciators. Ko esat panākuši, ko vēlaties panākt?

Mēs sākām ar “aisberga redzamo daļu” - ir daudz produktu ar ļoti latviskiem nosaukumiem, piemēram, “Rīga”, “Rēzeknes piens”, “Pētergailis”, “Ventspils gaļa”, “Annele”, “Alma” un citi.

Pagājušajā gadā mēs pasūtījām tirgus pētījumu centram SKDS pētījumu, kur iedzīvotājiem tika uzdoti jautājumi par to, kur tiek ražoti šie produkti.

Aptaujas rezultāti liecina, ka 80% domā, ka zina, no kurienes produkts nāk, taču faktiski zina tikai 5-10 procenti.

Vienlaikus 82% dotu priekšroku Latvijas izcelsmes produktiem, ja būtu vienāda cena un līdzīga kvalitāte.

44% jau tagad pērk Latvijas preci, pat ja tā ir nedaudz dārgāka.

Taču informācija par produktu patiesās izcelsmes valsti bieži ir maldinoša.

Līdz ar to “Tiesības zināt” akcija ir par to, lai nemaldinātu pircējus un lai viņiem būtu tiesības apzināti izvēlēties, kuras valsts produktus viņi pērk. Vienlaikus tas būtu atbalsts vietējam ražotājam.

Tātad ar likumu stingrāk tiks noteikts, ka veikalā jāuzrāda produkta izcelsmes valsts?

Jā, ir Eiropas Savienības regula “Par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem”, kas nosaka, ka pārtikas produktu izcelsmes valsts norādīšana ir obligāta un ka šai informācijai ir jābūt precīzai, skaidrai un patērētājam viegli saprotamai. Regula ir likums, kas ir saistošs visām ES dalībvalstīm, taču pašlaik Saeimā notiek cīniņš par likumu, kas nodrošinātu šī likuma ievērošanu.

Grozījumi pārtikas aprites un uzraudzības likumā pašlaik ir pieņemti otrajā lasījumā. Taču tirgotāju pretestība ir milzīga. Tiek runāts par “milzīgām, miljonu lielām papildu izmaksām”, ja produkta izcelsmes valsts uz cenu zīmēm būs jāuzrāda tikpat pamanāmi kā cena. Dārzeņiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem jau tagad obligāti ir jānorāda izcelsmes valsts. Kādas var būt papildu izmaksas, ja valsts nosaukums būs jānorāda lielāks? Mēs ceram, ka tuvākajā nākotnē šis jautājums tomēr tiks atrisināts.

Ģenerālprokurors Juris Stukāns virza Krimināllikuma grozījumus, kuros viena no domām ir noteikt kriminālatbildību arī par maldinošu reklāmu. Tad jau reklāmmaldinātājiem draudēs cietums?

Reklāmai ir jābūt godīgai, bet, ja reklāma ir maldinoša, tad par to ir jābūt atbildībai. Vai tai jābūt administratīvai vai pat kriminālai, par to lai spriež likumdevējs.

Kā sekmējas ar eksporta tirgu meklēšanu olām? Ir dzirdēts, ka tikai trešā daļa Latvijas ražotāju produkcijas paliek vietējām vajadzībām, bet pārējais iet uz eksportu.

Ne tikai olas, bet arī vistu gaļa tiek eksportēta. Vistu gaļas un olu ražotāji spēj pilnībā nodrošināt Latvijas pieprasījumu. Jautājums par pārtikas produktu pašnodrošinājumu pašlaik ir ieguvis jaunu nozīmi. Ja rodas kādi ārkārtēji apstākļi, tas kļūst par nacionālās drošības jautājumu.

Es ceru, ka karš Ukrainā tomēr būs iemācījis par valsti atbildīgajiem, ka nacionālā drošība ir ne tikai valsts militārās spējas, bet arī enerģētika un pārtika.

Kādu iespaidu uz olu un vistu gaļas importu no Ukrainas atstāj poļu lauksaimnieku protesti uz robežas ar Ukrainu?

Par olām nav dzirdēts, ka šie protesti kaut ko būtiski traucētu. Protesti ir vairāk vērsti uz graudiem. Bet, ja runājam par atsevišķām vistu barības sastāvdaļām, piemēram, saulespuķu spraukumiem, tad mūsu ražotājiem piegādes problēmas gadās.

Tuvojas Lieldienas, un cilvēki gribēs nevis brūnas, bet baltas olas. Vai Latvijas ražotāji spēs apmierināt pieprasījumu? Vai tad nebūs tā, ka Ukrainas un citu valstu baltās olas tiks izpirktas lielos daudzumos?

Tas ir pašsaprotami, ka Lieldienās ir vēlme krāsot olas un ļoti pieprasītas būs baltās olas. Latvijā baltās olas neražo tik lielos apjomos.

Tas viss ir labi, tas viss ir skaisti, ja būtu godīgi un līdzvērtīgi tirdzniecības nosacījumi. Tad nebūtu nekādu problēmu.

Tātad var gaidīt, ka būs daudz baltu olu no Ukrainas?

Pagājušajā gadā lielākais Latvijā ievesto balto olu apjoms bija no Ukrainas.

Jūs savulaik, atsaucoties uz starptautiskiem pētījumiem, izteicāties, ka līdz 2030. gadam olu un vistas gaļas patēriņš palielināsies par 30%...

Jā. Bet tas ir globāli.

Kā tas ir lokāli - Latvijā?

Mums prognozējams nedaudz mazāks pieaugums. Bet tā ir vispārēja tendence - cūkgaļa un liellopu gaļa tiek patērēta mazāk, bet putnu gaļas patēriņš pieaug.

Ar olām ir tā, ka Latvijā vidēji viens cilvēks apēd 220-250 olas gadā, bet ir valstis, kur patērē 400 un vairāk olu gadā.

Iedzīvotāju skaits pasaulē pieaug. Dažādās reliģijās ir dažādi tabu - musulmaņi neēd cūkgaļu, hinduistiem govs ir svēts dzīvnieks. Bet vistas gaļu drīkst ēst visi. Varbūt ar to skaidrojams vistas gaļas veiksmes stāsts nākotnē?

Ēšanas paradumi dažādās kultūrās ir viena lieta, bet ir vēl viens būtisks aspekts, ka putnu gaļa ir absolūta līdere “zaļā kursa” ziņā. Olu un putnu gaļas ražošana rada vismazāk oglekļa dioksīda izmešu attiecībā pret kilogramu dabīgā proteīna salīdzinājumā ar liellopu un cūkas gaļu. Olas un putnu gaļa ir lētākais un pieejamākais dabīgais dzīvnieku izcelsmes proteīns ar vismazāko ietekmi uz apkārtējo vidi.

Tautā nereti dzird runājam: “Kā tas var būt, ka parasts cālītis laukos gar kūts pakšiem skraida un paiet ilgs laiks, kamēr viņš izaug par kārtīgu vistu, bet broileri putnu fabrikās izaug lieli milzu tempā? Vai tikai tie nav “piepičkāti” ar visādu ķīmiju un antibiotikām?”

Tās ir sazvērestības teorijas. Kas attiecas uz mūsu uzņēmumiem, tad ir simtprocentīga garantija, ka nekādas antibiotikas un papildu preparāti netiek lietoti. To aizliedz Eiropas standarti principā.

Bet ir fakts, ka trešās pasaules valstīs šādu vistu labturības standartu nav. Ja nav aizliegumu lietot preparātus, tad tie tiek lietoti. Pavisam nesen ievestā produkcijā tika konstatētas antibiotiku atliekvielas - tātad ir ražotāji, kas lieto.

Kur ir tie tirgi un kādas ir tās valstis, uz kurām aiziet Latvijas putnu gaļas un olu ražojumi?

60-70% ražojumu ir eksportam. Visvairāk tas ir uz Eiropas Savienības valstīm, bet olu produkti aiziet arī tālāk. Bija laiks, kad ASV karaspēks Afganistānā tika apgādāts ar svaigām Latvijas olām.

Vai “olu produkti” ir olu pulveris un gatavi olu maisījumi?

Jā, gan pulveris, gan gatavi olu maisījumi, kas tiek izgatavoti no olām, kas šķirošanas laikā ieplīst. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi tos labprāt iegādājas.

Medicīnā tiek izmantotas olu čaumalu plēvītes.

Vai tādi jautājumi par olām varētu būt viens no Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu jautājumiem?

Mūsu viedoklis ir skarbs. Pašlaik rodas iespaids, ka mūsu deputāti pārstāv Briseles intereses Latvijā, nevis Latvijas intereses Briselē. LAPNA sūtīja informāciju astoņiem pašreizējiem Eiroparlamenta Latvijas deputātiem, un tikai viens no viņiem vispār atbildēja, izrādīja interesi un mēs par to diskutējām.

Ja deputātu viedoklis atšķiras no Latvijas eksportspējīgākās lopkopības nozares viedokļa, tad ir jāspēj savu viedokli pamatot, nevis atrunāties

skaistām standarta frāzēm. Arī Eiroparlamenta kandidātiem mēs uzdosim jautājumus par to, kā viņi gatavojas aizstāvēt Latvijas intereses.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.