Baiks: gaidām Valmierā iebraucam elektrolokomotīves – sarunas jau notiek

© Ģirts Ozoliņš/MN

Saruna ar Valmieras novada domes priekšsēdētāju Jāni Baiku par to, kā turpmāk attīstīsies Valmieras centrs; ko jaunu Valmiera piedāvās transporta jomā; kā noritēja administratīvā reforma Valmierā un apkaimē; kā sokas ar pašvaldības un centrālās varas sadarbību un kas notika ar krievu skolu Valmierā.

Intervijas sākumu lasiet šeit.

Valmiera ir viena no tām Latvijas pilsētām, kuras visai smagi cieta Otrā pasaules kara laikā. Tā diezgan stipri nodega, un tagad pilsētas centrs nav no tiem skaistākajiem. Varbūt nav arī tik slikts un savā ziņā nodegšana pieļauj būvēt vietā kaut ko jaunu un modernu. Kas jauns būs Valmierā?

Tā tiešām bija, ka Otrā pasaules kara laikā nodega 2/3 pilsētas. Mums ir diezgan daudz padomju laika arhitektūras un centrs ir "saķēzīts" padomju laikā. Šobrīd ir jāsaprot, jā, mēs maināmies, lai paliktu modernāki. Šogad tiks pabeigts atjaunotais Valmieras teātris, kas arī iegūs jaunāku, modernāku arhitektūru. Tas pamainīs pilsētas seju. Tādā veidā mēs to kārtojam. Vēl ir plāni, bet jāiet soli pa solim, jo pretī atkal ir īpašnieki. Ja trīsstāvu Hruščova tipa dzīvokļu ēka ir iebūvēta pilsētas centrā, tad jārēķinās, ka tur iekšā ir daudz dzīvokļu īpašnieku, un tādu māju izņemt ārā no centra nav neiespējams. Mēs ļoti aktīvi esam bijuši māju rekonstrukcijas jautājumos, un mājas ir palikušas skaistākas un modernākas, jo tiek nosiltinātas un saremontētas. Nav vairs tikai baltais un sarkanais ķieģelis. Tas ir variants, kā mainīties. Ir nianses, pie kurām soli pa solim strādājam. Visur pietrūkst naudas.

Eiropā notiek dzelzceļa transporta renesanse, īpaši ātrvilcienu. Mums Latvijā dzelzceļš ir tāds, kāds ir. Kas jauns transporta jomā ir Valmieras piedāvājumā?

Primārais ir satiksme ar Rīgu, galvaspilsētu. Trīs reizes dienā ir vilciens, kas gan nepiestāj vienā otrā pieturā, īpaši no rīta, bet ir viena daļa cilvēku, kas izmanto šo iespēju. Skatoties novada virzienā, galvenais ir stacijas pieejamība, un novads mums ir diezgan plašs - 3000 kvadrātkilometru. Ja skatāmies Rīgas virzienā, tad pa ceļam ir tādas apdzīvotas vietas kā Kocēni, Rubene, Vaidava, kurām nav pieejas dzelzceļam. Viņiem daudz izdevīgāka ir autobusu kustība, kas ir 14 autobusi dienā. Savā ziņā savietojamība ir ļoti laba, skatoties arī Valmieras savienojamību ar citām apdzīvotām vietām, jo daudzi sabiedrisko transportu izmanto, lai atbrauktu uz darbu.

Gribētos jaunos vilcienus redzēt arī līdz Valmierai, un, protams, būtiskākais būtu ātrums, bet tur ir nepieciešama infrastruktūras uzlabošana. Esam runājuši ar "Latvijas dzelzceļu", un runa ir arī par to, ka kādā brīdī būs elektrolokomotīves, un Valmierā šobrīd tiek domāts par uzlādes staciju. Gan jau arī līdz mums atnāks.

Pirms diviem gadiem tika veikta administratīvi teritoriālā reforma (ATR), un atsevišķos novados bija dažādas domstarpības. Kā Valmierā noritēja šī reforma? Vai jūs to uzskatāt par veiksmīgu? Vai tika pieļautas kļūdas, un, ja tādas bija, kuras derētu labot?

Valmieras novads izveidojās tāds, kāds kādreiz bija Valmieras rajons. Mums tikai no Valkas novada vēl klāt pienāca atsevišķas apdzīvotas vietas, agrākie novadi, kuri ļoti gribēja pie Valmieras, nevis kaut kur citur.

Mēs savā ziņā sākām deviņus mēnešus pirms reformas veikt vairākus priekšdarbus, un tur jāsaka paldies visiem iepriekšējiem novada vadītājiem. Mums bija nolīgti eksperti, kas izstrādāja vairākus iespējamos variantus, kādā veidā pārvaldīt novadu. Gāja ļoti smagi, jo apvienojāmies astoņas pašvaldības, ļoti dažādas, ar dažādām tradīcijām. Jebkurā gadījumā, lai cik smagi iet, es vēl aizvien uzskatu, ka tas bija pareizi, skatoties globāli Latvijas mērogā. Varbūt Valmierai palikt vienai un man kā Valmieras mēram palikt vienam, būtu bijis vieglāk un mazāk darba būtu bijis, bet globālā Latvijas mērogā tas ir pareizs solis.

Jo faktiski mēs tagad iegūstam teritoriju, kā es teicu, 7000 cilvēku katru dienu brauc, un lielākā daļa dzīvo mūsu novada teritorijā. Faktiski tie ir tie paši iedzīvotāji, kas strādā, saņem pakalpojumus, dzīvo. Tātad ir jābūt teritorijai, kur strādāt, atpūsties un visu pārējo darīt. Tam ir jābūt kaut kam kopīgam, lai nebūtu nevajadzīgi liekā konkurence starp pašvaldībām. Mums vairāk ir jādomā, kā konkurēt ar Lietuvu, Igauniju, Poliju, ar visiem pārējiem.

Divi gadi un deviņi mēneši tūlīt būs kopā. Tā mierīgi apsēsties pie ūdens glāzes un padomāt, kā mēs visu kopā attīstīsim, īsti nav bijis laika. Visu laiku kaut kas jādara. Bija pandēmija, tad iesākās karš, energokrīze, kad jādomā, kā vispār apkuri nodrošināt daudzās vietās. Tad visi cipari "aizgājuši gaisā" ar inflāciju. Un tā katru brīdi mēs risinām aktuālos jautājumus, mazāk skatoties uz attīstības jautājumiem. Bet mēs ejam pa soļiem uz priekšu, gaismu tuneļa galā redzu.

Tas bija vajadzīgs. Visus šos krīzes laikus, ko pārdzīvojām, ar ko saskaramies, kur mazajos novadiņos pietrūka naudas, pietrūka kapacitātes, lai atrisinātu lielas lietas. Tā bija. Tur visi mierīgi strādāja. Vairāk domāja par sociālām lietām, mazāk par infrastruktūru. Vienkārši tam pietrūka naudas un kapacitātes.

Par kļūdām. Ja valsts izsludina reformu, tad vajadzēja visiem kopīgi tajā virzienā iet. Mēs tikko savilkām uz 1. februāri, tātad divi gadi un septiņi mēneši, cik Valmieras novada pašvaldībā ir bijuši auditi, informācijas pieprasījumi, revīzijas, pārbaudes - 327.

Ģirts Ozoliņš/MN

Tātad kontrolētāju vairāk nekā strādātāju.

Es vienmēr visiem saku: ļaujiet pastrādāt, atsperties, lai mēs varam iesākt. Bet jau divreiz ir vētīta ATR ietekme, pozitīvie rezultāti tad no vienas puses, tad no otras puses. Mums novadā ir Iekšējās kvalitātes un audita nodaļa, kas domāta, lai strādātu iekšēji, pārbaudītu procesus. Lai mēs varētu kaut ko optimizēt, bet šobrīd šī nodaļa strādā, apkalpojot tikai valsts institūcijas.

Jūs pieminējāt iekšējo konkurenci. Kā jūs konkurējat, piemēram, ar Smilteni, kura arī pretendē uz industriālo veiksmes stāstu? Vai nav kāda stīvēšanās par darbaspēku?

Stīvēšanās visu laiku notiek. Tā ir tāda pozitīvā konkurence, jo tas mūs gan vienu, gan otru dzen uz priekšu. Es domāju, ka tā konkurence, kas vērsta uz biznesa attīstību, ir pozitīva. Ja sākas konkurence, kurš lielāku pabalstu samaksās, tā ir ļoti slikta. Bet šajā jomā mums ar Smilteni ir laba sadarbība. Mums ir izveidojies sava veida trijstūrītis - Valmiera, Smiltene, Cēsis. Mēs arī ik pa brīdim satiekamies, pārrunājam dzīvi. Pastāv, bet tā ir uz attīstību vērsta konkurence, nevis uz to, ko kurš kādam vairāk iedos.

Jūs jau pieminējāt šo kontrolēšanas māniju. Bet kāda veidojas sadarbība ar centrālo valdību sadarbības izpratnē?

Ja man jārunā par sadarbību ar kādu konkrētu ministriju, tad tā ir ļoti laba. Bet starpresoru sadarbība, tur sākas problēmas. Ir tāda lieta, kur būtu jāpiestrādā un kur šobrīd mazliet pozitīvi rezultāti ir redzami, ja runājam par skolu tīklu.

Bija tāda tiešām laba sanāksme, ko premjerministre bija sasaukusi kopā par katru reģionu, kur kopā sēdēja Izglītības ministrija, pašvaldību ministrija, Satiksmes ministrija un Finanšu ministrija, ir tas veids, kā jāstrādā. Jo bieži sanāk tā - bija mums saruna Izglītības ministrijā: bet vai mums būs ceļš, pa ko aizbraukt? Tad jāsāk runāt ar nākamo ministriju. Kamēr runājam ar nākamo ministriju, tā saka: nē, jūsu novadā mums ir citas prioritātes, tāpēc ka tas un tas. Vairāk būtu jāstrādā tieši starpnozaru sadarbībā, kompleksi jāpaskatās uz lietām. Daudzreiz sanāk arī tā, ka pārējās pasaka: jums ir sava ministrija, tieciet caur to ministriju galā. Bet ceļu jautājumā mūsu ministrija ir "par īsu".

Ģirts Ozoliņš/MN

Liela Latvijas problēma ir depopulācija. Kā jūs redzat, kādas ir iespējas mazināt depopulācijas tempu? Diez vai var gaidīt, ka kaut kur Latvijas laukos ievērojami pieaugs iedzīvotāju skaits, un tas zināmā mērā sasaucas ar šo skolu tīkla optimizāciju.

Es domāju, ka tā ir ne tikai Latvijas, bet diezgan globāla problēma. Te es gribētu teikt vienu aktuālo lietu. Ir vairāk nekā 30 gadu pagājuši, kopš mēs esam brīvvalstī, bet mums vienā otrā jomā vēl ir saglabājusies tāda domāšana kā Padomju Savienībā, kur bija kolhozi, kuros visiem bija jāstrādā. Visiem bija darbs, un galvenais bija aiziet uz darbu. Vienalga, kāds tu biji un ko tu tur darīji. Un tāpēc ir izveidojušies daudzi ciemi, kas bija kolhozu centri. Arī mums novadā ir spēcīgi attīstīta lauksaimniecība. Bet, ja kādreiz, lai savaldītu ganāmpulku vai apartu zemi, vajadzēja 200 cilvēku, šobrīd ar to galā tiek modernas tehnoloģijas un 10-15 cilvēku. Ja cilvēkiem laukos nav darba, tad viņi mūk kaut kur, kur darbs ir. Varbūt tāpēc šobrīd Valmieras novada modelis ir ļoti labs tāpēc, ka mums ir ļoti spēcīgi zemnieki, kas strādā. Mums ir arī mežsaimniecības uzņēmumi, bet viņiem nav vajadzīgs ļoti liels cilvēku skaits. Tad ir Valmiera, kur ir lieli uzņēmumi ar daudziem darbiniekiem, kas ir nepieciešami. Šobrīd mobilitāte ir tāda, ka cilvēks var atbraukt uz Valmieru un aizbraukt mājās. Kovida laikā cilvēki izvēlējās lauku mājas, jo gribēja dzīvot atsevišķi, nevis pilsētās. Šobrīd ir situācija, kad 20 kilometru rādiusā ap Valmieru brīvu viensētu vairs nav. Visas ir apdzīvotas.

Bet, jebkurā gadījumā, iedzīvotāju skaits tāpat atkal krīt. Līdz pandēmijai Valmiera bija tālākais punkts no Rīgas, kur iedzīvotāju skaits pieauga. Mums tiešām katru gadu nāca cilvēku skaits klāt. Tas, ko mēs esam sapratuši, ir vajadzīgs: labi apmaksāts darbs, pakalpojumi un viss bērnam - bērnam draudzīga pilsēta, pašvaldība vai ciems. Tad cilvēki tur gribēs dzīvot.

Pie sava skolu tīkla mēs jau esam darbu pabeiguši. To mēs kā pašvaldība pieņēmām pagājušā gada novembrī. Ļoti kardināli mēs neko nelikvidējam. Bija divas skolas, kas zaudēja vidusskolas statusu, un slēdzām vienu mazu sākumskolu ar 14 bērniem. Pārējo tīklu mēs šobrīd esam nostiprinājuši, un mēs redzam, ka lauku skola ar 90 un plus bērniem var labi funkcionēt. Jo pašlaik, arī no visa novada apjoma skatoties, iznāk tā, ka 70% no visiem bērniem mācās Valmierā. Mums vairs nav tik traka konkurence kā tad, kad bija astoņas pašvaldības. Mēs tā mierīgi uz to skatāmies un redzam, ka tajos ciemos, kur ir skolas, ir samērā pozitīva iedzīvotāju bilance.

Runājot vēl par statistiku, ir tā, ka pēc pandēmijas Valmieras novadā iedzīvotāju skaits kritās, bet pēdējos septiņos gados mums ir plus 600 bērnu. Sanāk tā, ka pieaugušie aizbrauc un atved bērnus uz Valmieru, un jūs tur skolojiet viņus. Bērnus ir ļoti vienkārši uzskaitīt, mums ir Valsts izglītības informācijas sistēma, kur ir precīzi uzskaitīts, kur ir katrs bērns un kur viņš iet. Attiecīgi, ja viņš iet, tad viņš arī deklarējas. Ja grib tikt kādā īpašā skolā, tad piedeklarējas tuvāk utt. Tas nozīmē, ka bērnu kustība mums ir skaidri zināma. Ir tāda diezgan absurda situācija - dzīvot mums nav kur, iedzīvotāju skaits krītas, bet bērnu skaits pieaug. Tā ka es domāju, ka mums arī ar tiem cipariem kaut kas nav riktīgi.

Valmiera, kā vairums Vidzemes pilsētu, ir diezgan latviska, bet arī industriāla. Jums taču Valmierā arī kādreiz bija tā saucamā krievu skola?

Ļoti sen jau notika pāreja uz bilingvālo apmācības sistēmu, kur bērni mācījās abās valodās. Šobrīd šī skola ir kā parasta skola Valmierā. Protams, ir vecāki, kuri mācījušies šajā skolā, citā valodā un grib iet uz šo skolu, jo katram vecākam tā skola, kurā viņš ir mācījies, liksies tā tuvākā. Šobrīd šeit veidojas latviešu valodas klases un mācības notiek tikai latviešu valodā.

Ģirts Ozoliņš/MN

Tātad pat Valmierā neoficiāli ir latviešu un krievu skola?

Es to tā neuzsvērtu. Tā mierīgā veidā ir pārtapusi par latviešu skolu. Es jau teicu, ka ir kas atceras, un viņiem liekas, ka tā bija krievu skola.

Ko jūs varētu novēlēt Valmierai?

Es jau teicu, ka mēs vairāk meklējam, kur ko pārdalīt un kam ko noņemt, bet vajadzētu būt visiem kopīgam mērķim. Ja mēs nolemjam, ka Latvija, piemēram, grib iekasēt par vienu miljardu vairāk nodokļu trīs gadu periodā, tad visiem ir jāsadodas rokās un pilnīgi visiem jāstrādā tajā virzienā. Sākot no pašvaldībām, valsts, visām kontrolējošām institūcijām, ir jāpasaka, kā ir jādara, lai ir labāk un mēs pie tā mērķa nonāktu. Šobrīd ir tā, ka cīnies un dari, bet vieglāk ir atnākt no malas un pateikt, ka vajadzēja savādāk. Tā šobrīd ir ļoti liela problēma, līdz ar to ļoti maz cilvēku šobrīd grib kaut ko jaunu uzsākt lielos projektos, jo baidās, ka kaut kas var aiziet greizi un kļūda netiks piedota. Tāpēc es gribētu aicināt, ka mums ir jāizvirza labi mērķi, bet tad visiem ir jāstrādā tajā virzienā, nevis strādā viens un deviņi visu laiku skatās, vai viņš tiks uz to mērķi vai netiks.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.