Gunārs Kūtris: ECT skaidri saka – nedrīkst konfiscēt mantu tikai tādēļ, ka persona nevar pierādīt tās izcelsmi

© Dmitrijs Suļžics/MN

Par nesen valstī notikušā “finanšu sektora kapitālā remonta” sekām un seku novēršanu Satversmes tiesā; kāds būs pienesums tautsaimniecībai, ja tiks grozīts Krimināllikuma 323. pants; kāds kaitējums tautsaimniecībai tiek nodarīts ar krimināllietām, kuras tiek virzītas par katru cenu; kādēļ, piemērojot likumu, arī likuma piemērotājam jādomā ar galvu – par šiem un citiem jautājumiem TV intervijas turpinājums ciklā “Nra.lv sarunas” ar Saeimas deputātu, Saeimas Juridiskās komisijas locekli, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri (ZZS).

Intervijas sākums šeit.

Jūs darbojaties ne tikai Saeimā likumdošanas jomā, bet arī akadēmiskajā jomā. Nupat esat aizstāvējis promocijas darbu par tēmu “Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu un rīcība ar to pirmstiesas procesā”. Šajā sakarā atceramies, ka pavisam nesen valstī notika “finanšu sektora kapitālais remonts”, tika atvieglotas normas, valsts visai brīvi varēja mantu un naudu ņemt nost. Tagad jau vairākas likuma normas ir apstrīdētas un lietas nonākušas Satversmes tiesā. Vai varat atklāt, kādi ir jūsu secinājumi?

Strādājot ar Kriminālprocesa likumu, es ilgāku laiku esmu analizējis tieši mantiskos jautājumus kriminālprocesā, un pēdējos gados kopš 2018. gada es pievērsu uzmanību noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai. Latvijā ir tāda speciāla sadaļa, kas dod iespēju konfiscēt noziedzīgi iegūto, vēl pirms persona ir notiesāta par noziedzīgo nodarījumu. Tā ir konfiskācija bez notiesāšanas. Šāda norma bija spēkā kopš 2005. gada, taču aktualitāte radās tad, kad pēc “Moneyval” izteiktās kritikas Latvijai bija jāparāda rīcība cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu - valstij ar skaitļiem vajadzēja parādīt, ka ir ierosinātas krimināllietas un ir konfiscētas konkrētas summas. Balstoties uz šo politisko uzstādījumu, sāka šo procesu piemērot attiecībā uz bankām, kurās bija konti, un kontu īpašniekiem prasīja izskaidrot mantas legālo izcelsmi. Likumā tika iestrādātas arī normas, ka īpašniekam jāpierāda, no kurienes viņš mantu ir ņēmis. Beigās jau aizgāja tik tālu, ka izmeklētājs nodod tiesai materiālus ar norādi, ka “mēs nezinām, no kāda nozieguma ir nākusi nauda, bet darbības ar to atbilst legalizēšanas darbībām”. Proti, cilvēkam ir darījumi ar dažādiem uzņēmumiem, ir cesijas līgumi.

Nupat iepazinos ar vienu lietu, kurā konfiscēti 28 miljoni eiro. Latvijas uzņēmums saņēma samaksu par reāli veiktām darbībām, par reālu preci no viena uzņēmuma vienā Eiropas valstī. Bet tas uzņēmums bija sadarbojies ar vienu citu uzņēmumu ne Eiropas Savienības valstī. Un šķiet, ka tur ir bijusi korupcijas saite. Un tiek uzskatīts, ka šis uzņēmums ir saņēmis kaut kur noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

Šis jautājums mani nokaitināja tik tālu, ka es lēmu savu promocijas darbu veltīt šajā virzienā - izpētīt, kas ir pieļaujams, kas nav pieļaujams. Man ir daudz priekšlikumu. Šajā pētījumā esmu parādījis, ka pēdējos gados Satversmes tiesā atrodas 22 lietas. Virkne lietu ir apvienotas sešās lietās. Divās lietās ir apturēta tiesvedība, lai jautājums tiktu iztiesāts Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). ECT pērn pieņēma spriedumu lietā “Jordanovs pret Bulgāriju”, kurā tika teikts, ka jābūt cēloniskam sakaram starp kaut kādu noziedzīgu darbību un mantu - nevar vienkārši kaut ko konfiscēt tāpēc, ka persona nevar pierādīt mantas izcelsmi - ir jābūt kaut kam no valsts puses pierādītam. Man šķiet, ka Latvija ir aizgājusi par šerpu - viegli aizgāja process.

Es zinu, ka lietas pašlaik nevirzās viegli - ekonomisko lietu tiesneši ir stingrāk sākuši skatīties - mantu vairs tik viegli neatzīst par noziedzīgi iegūtu. Ir lietas, kas ir apturētas apgabaltiesā, jo viņi gaida, kas būs Satversmes tiesā, kas būs ECT. Tēma ir ļoti sāpīga. Jo kā tas ir, ja cilvēkam atņem īpašumu?

Vai jūs viens pats par to uztraucaties, vai jums ir kolēģi Saeimā, kas domā tāpat?

Satversmes tiesā šobrīd ir lieta par to, vai apgabaltiesai drīkst iesniegt jaunus pierādījumus vai nē. Nesagaidot šīs lietas iznākumu, Tieslietu ministrija ir iesniegusi priekšlikumu, ka var iesniegt pierādījumus, kas nebija iesniegti iepriekš objektīvu iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesā ierosināta lieta veicina vai nu Tieslietu ministrijas, vai likumdevēja darbību noņemt spriedzi. Es varu iesniegt kādus likumprojektus, kad nāk kāds likumprojekts. Likumprojektam vispirms ir jābūt izsvērtam. Tieslietu ministrijā ir pastāvīgā darba grupa, kura izvērtē likumdošanas iniciatīvas. Es rakstīju par to, kā man šķiet, kā kurā situācijā būtu pareizāk rīkoties.

Vai gadījumā ar spriedumu “Jordanovs pret Bulgāriju” nebija Tieslietu ministrijas skaidrojums, ka šis spriedums uz Latviju nemaz neattiecas?

Tā informācija no ministrijas mājaslapas, šķiet, ir izņemta ārā.

Ir izņemta ārā, bet atmiņā ir palikusi. Un daudzi to nokopēja.

Jā, es arī zinu, ko tā vēstule paredzēja. Tas, ka Tieslietu ministrija palīdz tiesnešiem izprast neskaidrās situācijas, ir labi.

Bulgārijā mantas konfiskācija notiek civilprocesuālā kārtībā, bet Latvijā - kriminālprocesuālā kārtībā. Var teikt, ka juridiski Jordanova lieta uz Latviju neattiecas, taču saturiski attiecas gan.

Ja to Jordanova lietu palasa, tur ir interesanti fakti. Viņam uzņēmums bija citā Eiropas Savienības valstī, viņš uz turieni veda bulgāru strādniekus. Kā viņš to menedžēja, kā strādniekiem maksāja? Iespējams, mūsu izpratnē tas ir noziegums.

Pret viņu uzsāka kriminālprocesu par nodokļu nemaksāšanu, bet viņš samaksāja tos nodokļus, un valsts pret viņu kriminālprocesu izbeidza.

Bulgārijas tiesa šo situāciju pieminēja - ka no turienes varējuši nākt šie līdzekļi, taču ECT uzskatīja, ka Jordanovs neieguva tik daudz noziedzīgi iegūtas mantas, lai varētu uzskatīt, ka pastāv cēloniskā saikne starp šo mantu un noziegumu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Jordanovu turēja aizdomās arī par krāpnieciskām darbībām Rumānijā un Turcijā, taču Bulgārijas tiesa nebija šīs lietas “piesējusi” pie savas lietas. Bulgārijas tiesa teica, ka Jordanovam ir nauda, bet viņš nespēj izskaidrot, kā pie savas bagātības ir ticis.

Šīs tēmas nav vienkāršas. Ja likumu pareizi piemēro, tad tas ir taisnīgs likums. Bet, ja likumu cenšas piemērot situācijai, kura nav tam paredzēta, ja lietu šuj ar “baltiem diegiem”, tad tā ir netaisnīga likuma piemērošana.

Vai jūs Saeimas komisijā esat runājuši par to, kāds būs ekonomiskais ieguvums, pienesums tautsaimniecībai, ja tiks grozīts Krimināllikuma 323. pants?

Likumprojektiem ir jāiesniedz anotācijas, kurās jānorāda, vai tas neietekmē budžetu.

Ja tiek pieņemti likumi, kas ļauj viegli konfiscēt mantu, nav jābrīnās, ka uz Latviju nesteidzas ārvalstu investori...

Tas tādā veidā nekad netiek pieminēts. Visi saprot, ka noziedzīga manta nedrīkst nest labumu un pret noziedzīgā ceļā iegūtu mantu ir jācīnās, to atņemot. Netiek rēķināts par samērīgumu - starp to, ko valsts grib, un to, kas reāli var notikt.

Man ir teikuši, ka cilvēks taču var vērsties tiesā, un, ja viņam manta atņemta nepamatoti, tad var prasīt kompensāciju. Ir Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums.

Bet uzlieciet viena uzņēmuma naudai arestu! Cik ilgi šāds uzņēmums var pastāvēt, ja tam nav ko maksāt? Šāds uzņēmums tiek likvidēts. Bet cik lieli ir zaudējumi, pieņemot, ka tas nebija vainīgs?

Iespējams, ka uzņēmējs uzvar un pieprasa kompensāciju, taču likums nosaka, ka, ja kompensācija pārsniedz kādu summu, tad neatmaksā simtprocentīgi atpakaļ viņa zaudējumus. Pašlaik Latvijā ir daudz lietu, kur ir konfiscēta noziedzīgi iegūta manta. Ja Eiropas Savienības tiesa vai ECT pasaka, ka nav pareizs likums, un ja tiks piespriests, ka uzņēmējiem jāsaņem kompensācijas, vai valsts būs gatava maksāt šos daudzos miljonus? Piemērojot likumu, arī likuma piemērotājam jādomā ar galvu.

Dmitrijs Suļžics/MN

Vai valsts resursi tiek tērēti racionāli? Piemēram, Ilzes Viņķeles lieta, kur viņa attaisnota pirmajā instancē. Tāpat Uģa Magoņa un Oļega Osinovska lieta, kas pašlaik tiek skatīta otrajā instancē. Vai prokuratūrai noteikti jāturpina apsūdzēt? Kāds kaitējums tautsaimniecībai tiek nodarīts ar šādām lietām, kuras tiek virzītas par katru cenu?

Man ir grūti atbildēt tā uzreiz, jo katra lieta ir citāda un arī katrs prokurors ir citāds. Ir prokurori, kas cīņā par likumību ieķeras ar ilkņiem un nelaiž vaļā līdz beigām, jo saprot, ka tur ir noziegums.

Un neatrodas virsprokurors un viņam nesaka kādā brīdī: “Pagaidi, vecais, parēķini, vai mums ir pamats noslogot tiesu sistēmu valstī ar tavu apelācijas vai kasācijas protestu? Tu taču redzi, ka nav izdevies pierādīt! Ar tavu pārliecību vien nepietiek.” Varbūt prokurors domā, ka nākamajā instancē tiesa noticēs vairāk?

Negribu teikt, ka vienmēr prokurors iet aizvērtām acīm un mēģina tikai par savu taisnību cīnīties. Tā tas nav. Bet es domāju, ka prokuratūras vadībā šādos gadījumos pārrunā konkrēto lietu un kopā spriež, vai tas ir saprātīgi.

Ir vēl viena nianse. Likumdevējs ir it kā “ieziedis” ceļu, lai apsūdzība iet līdz galam - tagad ir likumā atļauts grozīt apsūdzību...

Zinu šo pantu par apsūdzības grozīšanas iespējām, bet apsūdzības grozīšanas iespējas tiek virzītas ne jau kā jauns nozieguma sastāvs. Tā ir bijusi tā paša nozieguma nepareiza kvalificēšana vai arī tiesas sēdes laikā tiek konstatēti jauni apstākļi, kas agrāk nebija zināmi.

Šī grozīšana ir taisnīgākai vai pareizākai apsūdzībai, lai tiesai nav jātaisa spriedums, pieskaņojoties apsūdzībai.

Par to ir daudz juridisku diskusiju. Vai tiesa drīkst mainīt nozieguma kvalifikāciju? Uz maigāku sodu paredzošu nozieguma kvalifikāciju drīkst, uz bargāku nedrīkst. Pašlaik pēc Vācijas parauga tiek gatavoti grozījumi, ka tomēr varēs pārkvalificēt arī uz bargāku pantu. Beigu beigās tiesai savā spriedumā ir jānovērtē noziegums pēc atbilstīga panta. Man šķiet, ka te liela riska nav.

Vai nav tā, ka prokuratūra šo iespēju mainīt apsūdzību dažkārt izmanto savā labā, lai gūtu priekšrocības?

Slikti prokurori to izmanto tad, kad ir vāji padarījuši darbu pirmstiesas izmeklēšanā.

Dmitrijs Suļžics/MN

Agrāk bija norma, ka tiesa varēja atmest lietu atpakaļ prokuratūrai.

Varēja atmest atpakaļ, taču tāda norma ir raksturīga padomju laika procesam. Tas nozīmē, ka tiesa saka: “Vainīgs apsūdzētais ir. Bet ejiet, prokuratūra, pastrādājiet vēl - varbūt savāksiet pierādījumus labāk.” Tas nozīmē, ka tiesnesis jau ir nostājies apsūdzības pusē. Taču mūsdienās ir tā, ka, ja trūkst pierādījumu, tad tiesnesim apsūdzētais jāattaisno. Tāpēc šādu “atmešanu atpakaļ” vairs neiekļauj likumdošanā.

Mana pārliecība ir, ka tiesnesim jābūt neatkarīgām un objektīvam arbitram, kurš vērtē, kurā pusē ir taisnība.

Tiesnesim nevajadzētu ietekmēties ne no sabiedrības, ne no politiķiem. Diemžēl bija gadījums, kad tagad jau bijušais tieslietu ministrs atļāvās kritizēt tiesnesi par viņa spriedumu. Latvija šo gadījumu “norija”, rezonanse bija neliela.

Bet es domāju, ka tiesneši to tā viegli nepalaida - Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs asi reaģēja.

Jūsu politiskie oponenti savulaik jums uzklupa par izteikumu, ka vajadzētu pamācīties no cilvēkiem, kuri izgājuši dzīves skolu, un vajadzētu ņemt vērā viņu padomus, pat ja viņi ir tikuši sodīti. Pēc tam jūs atvainojāties. Vai tāpēc, lai nomierinātu sabiedrību, politiskos oponentus?

Es atvainojos, ka mani varbūt nepareizi saprata. Daudzi šo manu frāzi salika kopā ar vienu citu frāzi, kas bija teikta attiecībā uz citu jautājumu. Un tur bija tā “sarkanā lupata”, kas nokaitināja. Proti, šo frāzi par tiem, kam uzņēmējdarbībā ir bijuši sasniegumi, ar viņiem vajag konsultēties kā ar ekspertiem. Ne jau ar domu, ka obligāti viņu ieteiktais jāievēro, bet vajag dzirdēt, kā attīstīt uzņēmējdarbību. Es nerunāju par likumpārkāpumiem. Jebkurā darbā ir svarīgi runāt ar cilvēkiem, kam ir pieredze. Un mani neinteresē, vai viņš ir tiesāts vai nē. ASV pieņem darbā kibernoziedzniekus tāpēc, lai viņi prastu strādāt ar IT sistēmām un cīnītos pret citiem hakeriem. Bet tajā pašā sarunā bija runa par Aivaru Lembergu, kurš topošajai koalīcijai bija kā sarkanā lupata - ar viņu taču nedrīkst kopā runāt. Un manu runāto par divām atšķirīgām tēmām salika kopā un pēc tam atreferēja. Man nav svarīgi, kāds ir cilvēka uzvārds, man ir svarīgi, lai viņš ir profesionālis, no kura var mācīties, un es no tāda cilvēka labprāt mācīšos.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.